Atmodas Vakars Grīziņkalnā

Dziesmas

Mīlas dzīlēs

Tu reiz teici – patiesi
Ja mīli Mani, tad iesi
Darīt darbus, kurus darīju Es
Mīlestības pilns, ej gaismu nes

Manām kļūdām – par spīti
Par mani nebeidz ticēt ne uz brīdi
Sirdī čuksti, kā Tu mīli
Mīlestības pilns – es eju gaismu nest!

Tā ir Tava mīlestība, kas liek celties man un spīdēt
Zinu – Tev uz mani ir labs prāts
(Zinu – es esmu izredzēts)
Un Tavu labo sirdi redzot, Tavas mīlas dzīles metos
Tev uz mani ir labs prāts

Tavs prāts, lai notiek
Tavs prāts, lai piepildās šeit
Tava griba, kā upe
Lai plūst neapstājas

Tavs prāts, lai notiek
Tavs prāts, lai piepildās šeit
Tava mīlestība, lai ir
Uz mūžiem manas mājas

Tu mani neatlaid

Pat, ja eju es cauri ēnu un nāves ielejai,
Tava mīlestība bailēm liek bēgt,
Pat, ja apkārt man dzīves vētras, es nešaubīšos,
Tava klātbūtne man liek pastāvēt.

Es nebaidīšos ļaunuma,
Jo mans Dievs ir ar mani,
Un, ja Dievs ir ar mani,
No kā man baidīties, no kā man baidīties!

Tu mani neatlaid, ejot cauri mieram, vētrām,
Tu mani neatlaid, ejot cauri priekam, bēdām.
Tu mani neatlaid, Kungs, mani neatlaid nekad!

Jau gaismu redzu es, kas sāk spīdēt sirdij paļāvīgai,
Šai gaismai nav nekā līdzīga.
Un reiz būs arī gals visām sāpēm, bet līdz šī diena nāks,
Tavu vaigu meklēsim mēs.

Un gaismu redzu es, kas sāk spīdēt sirdī paļāvīgai
Un drīz būs arī gals visām sāpēm, bet līdz šī diena nāks
Mēs Tevi slavēsim, mēs Tevi slavēsim!

Dzīvs

Reiz es biju pazudis
Tu atradi, mani izglābi
Davaji jaunu dzīvi man
Tavās rokās es drošībā

Tevī cerību atradu
Un tagad Tev vien es sekošu
Žēlastībā kas pāri plūst
Uz mūžiem es esmu atbrīvots!

(Jo) Tevī, Tevī, Tevī mēs brīvi
Mēs Tevi godinām,
Godinām Tevi
Tavā, Tavā, Tavā mīlestībā, o-o-o!

Tu esi mūsos dzīvs,
Tev Vienam dzīvojam,
Esi Tu mums viss,
Tu mūsu brīvība, o-o-o!

Pat vistumšākās ielejas
Mīlestībā Tu apgaismo
Laužot važas kas mani tur,
Ar Dēla asinīm atbrīvo

Pat, ja visu man atņemtu
Tavās rokās es būtu
Slavēt Tevi es nebeigšu
Līdz redzēšu Tavu Valstību!