Kāds izskatās Dievs?
Sindija: Dievs ir tik liels, ka Viņu noteikti nav iespējams ierāmēt bildē pie sienas. Dievs ir Persona. Viņš ir dzīvs Dievs.
Ingūna: Dievs ir gars. Neviens Dievu nav redzējis. Jēzus teica, ka svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic. Es Dievu pagaidām redzu ar sirdi un savu garu.
Agnese: Man nav stereotipu par Dievu. Teikšu atklāti mana dzīve nav bijusi rožu dārzs, lai es filozofētu par to, kāds izskatās Dievs un kādos rāmjos Viņu ielikt. Savā dzīvē esmu jau „savārījusi tik daudz ziepju”, ka brīnos, ka Dievs vispār pievērsa man uzmanību. Cik lielai gan jābūt mīlestībai, lai mani mīlētu! Tāpēc man nav jautājumu, kāds ir Dievs. Tie brīnumi, kas notikuši manā dzīvē, liecina par Viņu vairāk kā vārdi.
Varbūt tava ticība ir maldi, kas var sabrukt kā kāršu namiņš?
Gita: Nav iespējams man atņemt to, ko esmu piedzīvojusi. Tā ir mana pārliecība. Es jūtu laimi savā sirdī, kad esmu kopā ar Viņu. Tā ir mana dzīve un mana atbildība. Ja kāds ļoti cenšas apgāzt to, kam es ticu, tad es iesaku, lai viņi pārbauda manis teikto un mēģina piedzīvot to, kas man ir, jo tur, kur ir viņi, es esmu bijusi jau ilgi, bet atnāc šeit, manā pusē, un tad atkal parunāsimies.
Vai tu nebaidies kļūdīties?
Līga: Kļūdīties ir cilvēcīgi. Tikai Dievs nekad nekļūdās. Ejot pa jebkuru citu ceļu, tu vari uzdot tieši šos jautājumus: „Kā tu zini, ka šis ceļš ir pareizākais? Varbūt tu kļūdies?”
Pusi savas dzīves esmu draudzē un pusi biju bez draudzes. Kuru no tām es vēlētos dzīvot? Neapšaubāmi es izvēlos dzīvi kopā ar Dievu. Dziļi sirdī man ir stingra pārliecība, ka es eju pareizi un daru pareizi.
Kāpēc tu esi draudzē „Prieka Vēsts”?
Agnese: Tās ir manas mājas. Es mīlu šo draudzi. Tieši tāpat, kā mīlu savas mājas, kur ir mīļi cilvēki un lietas. Ir kaut kas, kas vienmēr sauc uz mājām. Kad man bija 4 gadi, ome mani atveda uz šo draudzi pirmo reizi, bet kad man palika 18, es pati izlēmu, ka šī būs mana draudze.
Līga: Pirmkārt, šeit ir mana satikšanās vieta ar Dievu. Otrkārt, „Prieka Vēsts” ir progresīva draudze, kas attīstās dažādos virzienos. Es uzskatu, ka draudzei ir pozitīvi jāietekmē sabiedrība, un man ir svarīgi būt, kur Dievs darbojas. Dievs šeit darbojas, un līdz ar to arī es to varu darīt, jo esmu daļa no tās.
Arvils: Šajā draudzē ir cilvēki ar redzējumu un lieliem mērķiem, un es redzu, ka viņi tos arī veiksmīgi sasniedz. Tas iedrošina arī mani tiekties pēc lielām lietām.
Kā tas notika? Kā tu atnāci?
Gita: Pirms sešiem gadiem manā dzīvē bija posms, kad pirmo reizi mūžā piedzīvoju, cik ļoti cilvēks cilvēkam var nodarīt pāri. Toreiz nejauši uz ielas satiku jauniešus, kas man teica, ka Dievs mani mīl. Toreiz kaut kas notika manā sirdī, un es turpat Vecrīgā uz ielas lūdzu Dievu un piedzīvoju Viņu. Tai dienā no manas sirds novēlās liels akmens. Tas ir brīnums, ko nevaru izskaidrot, kas notiek, kad Dievs iejaucas cilvēka dzīvē. Pēc pāris nedēļām es atnācu uz šo draudzi un sapratu, ka cilvēka laime nav atkarīga tikai no citiem cilvēkiem.
Kitija: Es uzaugu kristīgā ģimenē, un, šķiet, Dievu esmu sajutusi visu savu dzīvi. Taču līdz kādiem 15 gadiem es biju augusi kā siltumnīcā – kristīga vide, draugi, kristīga skola. Es nesaskāros ar narkotikām, alkoholu, cigaretēm. Tad daži no maniem draugiem novērsās no Dieva un sāka iet citus ceļus. Man bija kārdinājums domāt, ka tā nepiedzīvotā daļa ir kas labāks par man zināmo, ka tur ir kas īpašs, kā man, esot kopā ar Dievu, nav. Taču pēc kāda laika es redzēju, kādi šie cilvēki kļuvuši. Viņi jutās tukši, neapmierināti, kaut ko meklējoši. Viņiem nebija ne miera, ne piepildījuma. Viņi noteikti nebija kļuvuši laimīgāki un apmierināti ar savu dzīvi. Bet, kad sirds apcietināta, atgriezties ir tik grūti. Sapratu, ka man ir jāizvēlas, ko es pati īsti gribu, un es zinu, kur un kā es jūtos piepildīta, ka šī ir tā vide, kur es gribu būt.
Agnese: Kādu dienu tu saproti, ka savos 18 gados tu te esi uz zemes, bet kāda no tā jēga? Vai vienīgais piepildījums un sūtība varētu būt „krutai čiksei”, kura cīnās ar savām bezgalīgām problēmām un kurai pat nav normālas ģimenes. Vienīgais, ko viņa prot, ir „lekties” citu priekšā…
Kad atnāci uz šo draudzi, tu sāki pilnībā citādi dzīvot? Vairs nelecies? Vairs neesi kruta čikse?
Agnese: Uzskatu, ka esmu moderna meitene, jo man patīk gan skaisti ģērbties, gan skaisti dzīvot. Taču es sāku mainīties. Es sapratu, ka pasaule negriežas tikai ap mani, un, ja man sāp, tad, lai sadziedētu savas brūces, man nav jādara pāri citiem. Agrāk es domāju: „Nu kam gan Dievs vajadzīgs, es pati varēšu tikt galā ar visu? Taču ar savu sirdi galā es pati tikt nevarēju. Nonākot bedrē, tu pēkšņi saproti, ka viss ir tik zūdošs šodien ir, bet rīt vairs nav. Vienīgais, ko tev neviens nekad nevar atņemt, ir attiecības ar Dievu. Un, ja tev nevar atņemt Dievu, tad līdz ar to arī visu pārējo, kas tiešām ir svarīgi – mieru, drošību, prieku, dzīves jēgu. Kas gan notiek ar cilvēku, kad viņam atņem pašu svarīgāko? Uz ko balstās dzīve?
Vai tev nav bijusi doma aiziet uz citu draudzi?
Ingūna: Atnākot uz „Prieka Vēsti”, es pirmo reizi dzīvē piedzīvoju Dieva klātbūtni. Pirms tam man likās, ka Dievs ir ļoti bargs un kristietība pelēka. Savā draudzē sapratu, ka Dievs ir citāds, ka man Viņš jāiepazīst. Sāku lasīt Bībeli, lūgt un daudz ko saprast. Dieva Vārds mani uzrunā konkrētās dzīves situācijās.
Oskars: Salīdzināt draudzes, manuprāt, ir bērnišķīgi. Dodoties uz dievkalpojumu, es eju tikties ar Debesu Tēvu, gribu Viņu slavēt un pielūgt. Visa Kristus draudze ir kā viens organisms, kur katrs dara sev paredzēto darbu, tāpēc nebūtu pareizi salīdzināt.
Vai tev nav nācies saskarties ar cilvēkiem, kuri kaut kādu atšķirību dēļ jūs uzskata par sektu vai ko tamlīdzīgu?
Kitija: Ja man ko tādu saka, es palūdzu, lai viņi paskatās skaidrojošo vārdnīcu, ko nozīmē vārds „sekta”. Interesanti, ka cilvēki tā nebaidās no burvjiem, horoskopiem, pūšļotājiem un naidīgiem un agresīviem grupējumiem, kā viņi bīstas no kristiešiem, kuri mīl un no sirds grib kalpot dzīvajam Dievam, tikai atbilstoši 21.gadsimtam.
Līga: Mūsu draudze dara daudz laba. Mūsu mācītāji un kalpotāji ir normāli, mūsdienīgi domājoši cilvēki, kas tic Bībelei un kuriem sāp sirds par mūsu tautu un tās problēmām. Ja kādam tas nepatīk vai liekas nepieņemami, ir gudri skatīties uz augļiem – cilvēkiem, viņu dzīvēm, ģimenēm, attiecībām. Manuprāt, augļi ir labi.
Kāpēc tev ir vajadzīgs Dievs?
Rihards: Viņš ir manas dzīves pamats. Lasot Bībeli, es varu atrast daudz piemēru, kam gribu līdzināties, ko gribu savā dzīvē sasniegt. Dievs piešķir manai dzīvei jēgu un dzīvību. Var jau dzīvot kā melnbaltā grāmatā „Izkrāso pats”. Tur melnbaltā bilde ir dzīve bez Dieva. Taču Dievs šim zīmējumam piešķir krāsas. Mūsu dzīve kļūst daudz baudāmāka, nerunājot par mūžības jautājumiem.
Kā tas ir, kad tu atdod sevi Dievam?
Līga: Atdot sevi Dievam nozīmē atzīt Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Tas nenozīmē atteikties no normālas dzīves. Tieši otrādi – tas nozīmē nožēlot un atstāt visu to, kas nesis ļaunumu tev vai citiem, un sākt dzīvot tā, kā cilvēks ir radīts – saskaņā ar mīlošā Dieva gribu. Neviens grēks cilvēkam neko labu neatnes, un vienīgi Jēzus spēj no tā atbrīvot. Atdot sevi Dievam nozīmē sākt iet Viņa ceļus, kas cilvēkam ir paši labākie. Tāpēc es lasu Bībeli, tāpēc es lūdzu Dievu un eju uz draudzi. Es gribu arvien labāk iepazīt To, kurš mani mīl, spēj palīdzēt un glābt tad, kad pati netieku galā.
Vai starp tevi un Dievu nav mācītājs? Vai jūs neuztverat visu vienādi?
Agnese: Tieši pretēji, viens ieguvums pie Dieva ir tas, ka es beidzot esmu atradusi savu identitāti. Tieši Viņā es pieaugu un kļūstu atšķirīga no citiem, tāda, kāda esmu tikai es. Taču, loģiski, ka ir jautājumi, par kuriem mums ir vienādi uzskati, jo mēs ticam vienam Dievam un lasām vienu Bībeli, kas mums veido konkrētus dzīves standartus un dod vadlīniju, kurā virzienā iet.
Ingūna: Bībele skaidri norāda, ka vienīgais starpnieks starp Dievu un cilvēkiem ir Jēzus Kristus, bet mācītājam šeit uz zemes ir uzticēta atbildība rūpēties par draudzi, tai izskaidrojot Dieva Vārdu. Zinu droši, ka neviens man nevar pilnībā pateikt, kas man būtu jādara, (jo cilvēks ir tikai cilvēks), bet mans Tēvs ir tas, kurš mani pazīst vislabāk, un tikai Viņš var vadīt manu dzīvi uz godību, jau tagad zinādams manu dzīves ceļu. Savukārt, mācītājs manā dzīvē ir lielisks ceļvedis, kurš mani paskubina turpināt iesākto ceļu.
Oskars: Mācītājs nav starp mani un Dievu. Vienīgais, kas var būt starp cilvēku un Dievu, ir grēks! Dievs vienmēr ir meklējis un meklē sadraudzību ar ikvienu cilvēku personīgi. Tāpēc jau Viņš upurēja savu dēlu Jēzu Kristu, lai ikvienam cilvēkam būtu grēku piedošana un viņš pats varētu brīvi sarunāties ar Dievu.
Kaut ko mēs uztveram vienādi, kaut ko atšķirīgi, jo katrs cilvēks ir individualitāte ar savu unikālu uztveri un skatu uz dzīvi. Bez šaubām, mums ir jābūt vienotiem.
Bet, ja nu mācītājs kļūdās?
Ingūna: Mēs visi kādreiz kļūdāmies, un, protams, mācītājs nav izņēmums. Tāpēc arī Raksti saka, ka mums sludinātais Vārds pašiem ir jāpārbauda, vai tas saskan ar Evaņģēliju. Turklāt mani iedrošina apziņa, ka Svētais Gars man ikdienas ir blakus kā brīnišķīgs Padomdevējs un Skolotājs, kurš man neļauj aiziet nepareizi. To es esmu piedzīvojusi neskaitāmas reizes. (Bet, ja runājam par „Prieka Vēsts” mācītājiem Vilni un Līgu, tad viņi ir fantastiski un par kļūdām šeit nemaz nevaru runāt!)
Ja tev būtu zelta zivtiņas 3 vēlēšanās, ko tu lūgtu?
Agnese: 3 lietas – gudrību, naudu un dievbijību. Gudrība ir dārgāka par zeltu un sudrabu. Zem tās slēpjas viss – attiecības ar cilvēkiem, iespēja veidot projektus, tālredzība. Naudu, lai es to visu spētu īstenot. Dievbijību, lai ne uz mirkli nekļūstu lepna, iedomājoties, ka esmu ko sasniegusi pati.
Oskars: Patiesībā tai zelta zivtiņai ir mazs piedāvājums – tikai 3 vēlēšanās (smejas). Dievam ir nevis vēlēšanās, bet apsolījumi, ja nemaldos, kādi 33 000. Un tas viss mums pieder. Protams, ja mēs pie Viņa neejam kā uz lielveikalu – dod, dod, dod!
Bet šobrīd mani ļoti vilina vēlēšanās sadraudzēties ar Svēto Garu, iepazīt savu Debesu Tēvu. Tas man ir uzdevums Nr.1.
Sindija: Nopietnam jautājumam nopietna atbilde, māju, mašīnu un suni, jo vīrs man ir un bērni arī.
Dace: Man gribētos vairāk brīva laika, jo gribas izdarīt tik daudz, bet laika – tik maz.
