Sarah Sun Kim
Kolumbijas Universitātes studenti Sāru Sun Kim ievēroja Hārvardas Universitātes personāls, un viņa tika uzaicināta iegūt doktora grādu šajā universitātē. Pēc tam, kad meitene to ar izcilību absolvēja, viņai pavērās iespaidīga iespēja – augsti atmaksāts darbs valdībā, bet viņa to noraidīja, jo sajuta Dieva aicinājumu būt pilna laika kalpošanā.
Sāras stāsts:
Es uzaugu kristīgā ģimenē, mīlēju Dievu, bieži ar vietējo draudzi devos evaņģelizācijas braucienos. Iestājos Kolumbijas Universitātē un biju pilna apņēmības stāstīt visiem par Kristu. Vēlējos, lai manā universitātē sākas atmoda. Plānoju, ka brīvo laiku pavadīšu Dieva klātbūtnē, un universitātes dārzā rīkošu Bībeles studijas. Taču, jau pēc gada universitātē biju remdena, un no manas agrākās dedzības nebija ne miņas. Rietumu filozofija un modernisms paralizēja manu prātu tā, ka nespēju vairs uztvert Jēzu kā vienīgo patiesību. Skolā notika daudz debašu par to, kas ir Jēzus un kas Viņš nav. Sākumā es biju stipra un izteicu savu viedokli, bet vēlāk tas palika tik grūti, ka nolēmu atkāpties. Mana sirds kļuva aizvien aukstāka. Sāku iestāstīt sev, ka kristietība ir tikai viena no opcijām, pie tam cilvēkiem, kas ir trūcīgi un neizglītoti. Es ne tikai atkāpos, bet kļuvu pat negatīva pret Jēzu. Tikko Viņš nebija manu prioritāšu augšgalā, to nomainīja pasaulīgas lietas. Vēlējos, lai esmu labākā skolā un varu ”izsist” sev labu karjeru, lai visi zinātu manu vārdu. Es sāku sapņot par īpašumiem, bagātību un kā to tērēšu.
Tajā laikā mana ģimene lūdza par mani. Brālis, kas aktīvi ar mani komunicēja, bieži nāca ciemos un lūdza par mani. Bet es asi viņu atraidīju, sakot, ka mūsu attiecības būs labas tikai līdz mirklim, kamēr viņš atkal par to nerunās. Es zināju, ka vecāki un brālis nepārtrauca lūgt par mani, lai manas acis atvērtos un es ieraudzītu patiesību. Un Dievs uzklausīja viņu lūgšanas.
2004. gada sākumā kādus mēnešus pirms došanās uz Hārvardas Universitāti, lai iegūtu doktora grādu, Dievs no jauna pieskārās manai sirdij. Viņš atkal man Sevi atklāja – kas Viņš ir un kas es esmu Viņā, un tas izmainīja manu dzīvi un atkal sakārtoja manas prioritātes.
Kad nokļuvu universitātē, es atkal biju pilna ticības Dievam, bet man nebija personīgas lūgšanas dzīves, es neapmeklēju draudzi un nelasīju Bībeli. Biju nolēmusi mainīties, bet jutos viena ar savu ticību. Nospriedu, ka ierakšos mācībās, lasīšu daudz grāmatas un uzrakstīšu izcilus zinātniskos darbus un pētījumus. Taču, pēc kāda laika jau biju pārgurusi. Man nebija spēka. Pēc mēneša likās, ka slīdu prom no tā mazumiņa ticības, kas manī modusies. Kādu vakaru savā istabā teicu: ”Dievs, tas nedarbojas, tas nav priekš manis, kaut kam ir jāmainās.” Es aizvēru acis un gaidīju, ka Dievs atbildēs. ”Dievs, man ir nepieciešama atbilde, es negribu atkal atstāt Tevi, bet šādi es arī nespēju!”
Atceros, kā savā garā sadzirdēju: ”Sāra, kas tev ir pati svarīgākā lieta?” Uzreiz sapratu, ka man pats svarīgākais ir – mans laiks. Toreiz es nevarēju nedēļas laikā atrast liekas 30 minūtes Dievam, jo vienmēr izjutu spiedienu būt labākā mācībās. Es vienmēr gribēju būt labākā, pirmā. Teicu Dievam, ka nevaru Viņam veltīt vairāk kā piecas minūtes. Cik pārsteigta biju, kad Viņš atbildēja: ”Sāra, ja pati dārgākā lieta tev ir tavs laiks, Es gribu, lai tu man atdod desmito tiesu no tā.” Nevarēju tam noticēt: ”Dievs, vai Tu neredzi, ka man nav laika? Tu taču zini, ka man pat miegam nesanāk vairāk par divām stundām. Kur lai es ņemu divas ar pusi stundas, ko atdot tev? Es to nevaru! Es zaudēšu savu vietu, par ko esmu maksājusi ar savu dzīvi.” Bet Dievs turpināja aicināt: ”Sāra, Es vēlos, lai tu to atdod Man, vismaz šo nedēļu! Pamēģini, pārbaudi Mani!”
Nodomāju, ka nedēļa ir ļoti daudz. Daudz jaunas vielas, mājas darbu un studiju, daudz iespēju atpalikt un nebūt izcilai, tomēr nolēmu pārbaudīt Dievu, dot Viņam iespēju. Jutos ļoti devīga, man likās, ka izdaru milzīgu pakalpojumu Dievam, dāvinot Viņam savu dārgo laiku.
Iegāju savā istabā un domāju, ko tagad darīt? Palūdzu piecas minūtes un viss bija izlūgts, bet Dievs teica: ”Sāra, kad tu lasi Manu Vārdu, tu spoguļojies Manī, kad tu Mani pielūdz, tavs Gars priecājas.” Tā nu es sāku savā „nebalsī” dziedāt līdzi pielūgšanas dziesmām, lasīju Bībeli un lūdzu. Ja nedēļas sākumā tās likās īstas mocības, tad beigās nolikto laiku jau gaidīju ar prieku. Es izbaudīju Viņa spēku, piedzīvoju patiesu prieku un mieru. Viņš atklājās man tik spēcīgi, ka nedēļai beidzoties, es lūdzu, lai Dievs dod man vēl iespēju, un gribēju Viņam veltīt jau trīs stundas dienā. Es teicu: ”Dievs, divas ar pusi stundas nav pietiekami. Es gribu Tevi vairāk. Ja tas ir tas, ko Tu dod, es gribu Tevī atrasties visu laiku, es gribu Tev atdot visu savu laiku!”
Pirmā semestra laikā sāku Dievam veltīt 4 stundas katru dienu. Interesantākais bija tas, kā Dievs parūpējās par mani. Ieraudzīju, ka laika man pietiek visam un vēl paliek pāri pašai. Mācības necieta, tieši otrādi, pasniedzēji mani ievēroja un manus darbus publicēja laikrakstos. Sapratu, ka Dievs vairāk kā parūpējas par visu, kad atdodu Viņam pienākošos laiku. Sapratu, ka es nevaru atļauties nelūgt.
Gribu īpaši uzrunāt studentus, vidusskolniekus un jauniešus, kas tic Dievam. Pirms Dievs nav aicinājis jūs pilna laika kalpošanā, jums jādara viss kā Tam Kungam. Jums jābūt izciliem it visā, Dievs jūs ir aicinājis dzīvot izcilībā. Dievs ir kārtības Dievs, Viņam pieder visa gudrība un vara. Ja mēs reprezentējam Kristu šai pasaulē, tad arī mums jābūt tādiem, kāds Viņš ir. Dievs radīja skaistāko mūziku, mākslu, zinātni, ģeogrāfiju, anatomiju, bioloģiju. Dieva gudrība ir prātam neaptverama un mums, kā Ķēniņa bērniem, ir jāseko Viņa piemēram. Kārojat pēc dievišķās gudrības arī mācībās un veltiet Viņam savu laiku. Atdodiet Dievam labāko daļu no savas dienas, nevis vēlos vakarus, pēc tam, kad visas mācības ir izdarītas, filmas noskatītas un ar draugiem pa telefonu izrunāts. Jo ar kādu mēru mēs mērojam, to arī paši saņemsim atpakaļ.
Neilgi pirms doktora grāda iegūšanas, es, kura vienmēr biju zinājusi, ko vēlos dzīvē sasniegt, biju apjukusi. Jo vairs neredzēju piepildījumu lietā, kas pirms tam bija mans lielākais mērķis un kvēlākais sapnis – aktīva darbība politikā. Atceros, kādu vakaru, kad pārskatīju vairākus lieliskus darba piedāvājumus, teicu Dievam: ”Dievs, es gribu atstāt iespaidu, es gribu mainīt lietas. Dievs, bet ko Tu gribi, lai es daru?”
Un Viņš uzrunāja manu sirdi: ”Sāra, vai tu zini, ka tad, kad tu noliec savu galvu un kad nometies ceļos Manā priekšā, tu iegūsti nedalītu paša Kungu Kunga un Ķēniņu Ķēniņa uzmanību? Es zinu, ka tu vēlies doties valdībā un mainīt lietas sabiedrībā, bet vai tu zini, ka, esot Manā priekšā, tu atraisi Dieva klātbūtni pār lietām? Dieva, kas radījis šo zemi, Dieva, kas var izmainīt visus procesus? Vai tu zini, ka tu pielūdz Augstāko Varu un Varenāko spēku?”
Šī bija spēcīga atklāsme – es nelūdzu Dievu, kurš kopā ar mani sitās pa dzīvi, bet gan Visuvareno Dievu, kas ir visu tautu Kungs un Ķēniņš. Viņš, kas var ietekmēt visu pasauli ar vienu Savu elpas vilcienu.
”Man ir patīkamas tavas lūgšanas! Vai zini, ka tavas mēles varā ir spēks likt kustēties eņģeļiem un dēmoniem? Tu esi radīta valdībai, un kad tu nāc manā priekšā, tu esi Augstākās Varas priekšā.Vissvētākajā vietā Es sadarbojas ar cilvēkiem, jūs pienesat savas vajadzības ar pateicību Mana troņa priekšā un tā atnāk izmaiņas.”
Dievs man atklāja, kas es esmu Viņā, un ko es spēju kopā ar Viņu. Pēkšņi mani tik ļoti kārotie darba piedāvājumi nesniedza agrāko apmierinājumu. Es nesaku, ka kristiešiem nevajag būt visās sabiedrības pozīcijās, tieši pretēji – mums tur ir jābūt, un jābūt izciliem. Dievs aicina patiesus Kristus sekotājus būt augsta līmeņa amatos, bet es sapratu, ka es esmu aicināta būt par lūdzēju. Cilvēki mani nesaprata. Kā Hārvardas Universitātes studente var atmest ar roku iespaidīgai karjerai? Pasniedzēji uzskatīja, ka esmu zaudējusi prātu. Kāds pasniedzējs teica: ”Sāra, vai tu saproti visas tās privilēģijas un ietekmīgās pazīšanās, kas tev dotas? Dažu gadu laikā tu varētu kļūt par nākamo Kondolīzu Raisu.” Klausoties viņā par ietekmi, ko, atrodoties valdībā, es varētu gūt, domāju par visu to, ko varu izdarīt kopā ar Jēzu. Manī nebija ne mazāko šaubu, ka vēlos būt pilna laika pielūdzēja, un neviens mani nevar pārliecināt par pretējo.
Pēc doktora grāda iegūšanas, sāku meklēt lūdzēju kopienu. Nejauši atradu organizāciju „International House of Prayer” (tulk.- internacionālais lūgšanu nams). Izrādījās, ka arī mans brālis dodas uz šo vietu. Atceros, kā, tikko atlidojusi, es tūlīt devos uz lūgšanas vietu, kurā ienākot, izplūdu asarās, jo manā sirdī bija tik spēcīga šī sajūta: ”Es esmu mājās!” Es jutos laimīga, ka ir šāda vieta, kur dienu un nakti lūdz par neglābtajiem, lūdz par procesiem pasaulē. Šo lūdzēju vārdi nav zināmi, jo viņi to nedara, lai būtu atpazīstami. Viņi ir lūdzēji, kas pasaulei dara zināmu Jēzus vārdu.
Tev nav jāatrodas specifiskā vietā, lai lūgtu, Dievs ir visur. Tu vari lūgt jebkur – mājās, skolā, parkā, savā draudzē, jo Dievs vienmēr un visur ir cienīgs visas slavas un mūsu pielūgsmes.
Lūdz Dievam, lai Viņš ir tavas dzīves Gans un parāda tev tavu dzīves aicinājumu, bet līdz tam esi izcils visā, ko dari un kur esi, jo tu esi Ķēniņa meita un dēls.
Šodien Sarah Sun Kim ir “International House of Prayer” Bībeles skolas galvenā dekāne.
Vairāk par organizāciju: http://www.ihopkc.org/