barikādes

Labdien! Mans vārds ir Dāvids, esmu jauns latvietis, dzimis 1990. gada rudenī jeb Latvijas valsts neatkarības atgūšanas laikā. Diemžēl vai par laimi, personīgu atmiņu par satraucošajiem tā laika notikumiem man nav, tomēr informācija no mācību grāmatām un manu vecāku un vecvecāku emocionāli stāstītā gan. Vakardien mēs atzīmējām 25 gadus kopš barikādēm, un arī es atskatījos uz šiem notikumiem un to nozīmi mūsdienu kontekstā.

1991. gads, laikā no 13. – 27. janvārim, dažviet pat līdz 21. augustam bija laiks, kad liela daļa mūsu tautas, riskējot ar savām dzīvībām, darīja visu, lai pasargātu savu zemi, sevišķi, stratēģiski svarīgos objektus no “melnajām beretēm” un padomju armijas. Tā, mūsu senči, varonīgie barikāžu aizstāvji, ar kopīgiem spēkiem, bez ieročiem un asinsizliešanas, deva pretsparu OMON specvienībām, un ar starptautisku palīdzību novērsa PSRS karaspēka ievešanu Latvijas teritorijā.

Skatoties uz mūsu vecākiem, vecvecākiem un vēl iepriekšējām paaudzēm, mēs saskatām viņu varonību un apbrīnojamo drosmi. Viņi nedzīvoja tādā pārticībā, kādā mēs šodien, tomēr mīlēja savu zemi un tautu, un bija gatavi ziedot visu, lai redzētu, kā tā uzplaukst. Viņiem bija sapņi un ticība labākai nākotnei, un viņi bija gatavi cīnīties par vērtībām, kas viņiem bija svarīgas.

Kā ar mums šodien? Šim atceres laikam veltītajās intervijās mēs redzējām, ka daļa iepriekšējās paaudzes pārstāvju būtu gatavi riskēt ar savām dzīvībām arī šodien savas zemes vārdā, bet jaunatnes viedoklis stipri atšķiras. Daudzi jaunieši tā vietā, lai cīnītos, vēlas – bēgt no savas zemes. Bēgt no visām ķildām un sevis plosīšanas no iekšienes. Liekas, ka daļa jauniešu ir zaudējuši patriotismu un sevis apzināšanos, kā konkrētas, vienotas tautas daļu.

Viņi grib bēgt ne jau tādēļ, ka drošības jautājumi ir saasinājušies un to, kas notiks pēc 5 gadiem, šodien nespēj pateikt neviens. Daudz lielāku nedrošību un nepatiku rada tās amatpersonas, organizācijas un kustības, kas cenšas iznīcināt visu, kas veido Latvijas tautu, tās identitāti un vērtības.

Kas ir stipras valsts pamatā? Stiprs indivīds, kurš uzaug stiprā ģimenē. Mūsu valsts spēks nav “super“ politiķos. Un mūsu tautu nesaliedēs Eiropas regulas un līdzmaksājumi. Mūsu spēks ir stiprās ģimenēs, stiprās personībās, kas spēj vienoties par svarīgo.

Es nekad neesmu piedzīvojis, kā tas ir, kad virsū brauc tanki vai kareivji šauj uz tevi, bet es esmu piedzīvojis to, kā tas ir, kad tavas paša tautas cilvēki tevi bez žēlastības izsmej, izmēda un nosoda par to, ka tev ir konkrēta pārliecība un tu stāvi par to, kas tev dārgs un svarīgs.

Draugi, ja vēlamies, lai Latvijai būtu nākotne, lai vienmēr būtu cilvēki, kuri mīl un ir gatavi sargāt savu zemi – lūdzu, neiznīcināsim tās vērtības, kas mūs ir veidojušas un uzturējušas kā tautu. Celsim barikādes, lai nosargātu to, kas mums dārgs – ģimeni un tās vērtības. Lai paši neiznīcinām jebkuru cieņas palieku starp paaudzēm, rupji nostājoties pret ikvienu cilvēku, kura uzskati nesakrīt ar šobrīd no malas uzspiestajiem.

Tā nedrīkst būt, ka tikai vienai sabiedrības daļai ir tiesības uz cieņu un savu viedokli, bet tie, kas domā citādāk (tradicionāli) ir apkarojami, izsmejami un nicināmi. Un tikai pieminot ideju par veselīgu ģimeni, tas jau tiek uztverts kā uzbrukums cilvēktiesībām! Vai gan tā nav fobija? Un ko gan no tā mācās mūsu jaunatne un bērni?

Mēs visi gribam labi un ilgi dzīvot. Lai tas notiktu, Dievs ir devis konkrētus nosacījumus. Viens no tiem skan: Tev būs savu tēvu un savu māti godāt, kā Tas Kungs, tavs Dievs, tev to ir pavēlējis, lai tu ilgi dzīvo un lai tev labi klājas../5.Moz 5:16/

Kā jaunietim, man vienmēr ir bijis sāpīgi, kad šāda attieksme tiek vērsta pret mani un manu paaudzi, bet vēl sāpīgāk, kad mūsu sabiedrības izglītotie prāti, vismaz viņi paši tā par sevi domā, uzbrūk savai tautai no iekšienes, nicinot un izsmejot mūsu vecākus un vecvecākus, kuri maksāja tik dārgu cenu, lai mēs šodien dzīvotu brīvā Latvijā. Piedodiet, bet cilvēki, kuriem svētkos spraužam medaļas un sniedzam diplomus, ir tie paši – šaurpierīši, mazizglītotie provinciāļi un aprobežotie muļķa paranoiķi, kuri tā tiek nicināti ikdienā.

Es ticu, ka mēs varam nosargāt savu brīvību, esot vienoti, bīstoties Dievu un cienot viens otru. Mums jāturpina celt savu valsti, nevis to ārdīt. Mums katram ir atbildība par to, kas notiek mūsu zemē, kā to apsaimniekojam. Tāpēc, apzinies, ka neatkarīgi no tavas tautības, vecuma un dzimuma, tavai balsij ir liela nozīme. Tam, ko tu dari, saki un kā rīkojies, ir liela ietekme.

Mēs, līdzīgi iepriekšējām paaudzēm, vēlamies savas dzīves atdot par kaut ko lielu, augstāku un nozīmīgāku kā mēs paši. Mēs esam reformatori, patiesības nesēji, nākuši pasaulē, lai to ietekmētu pozitīvā veidā. Un tā ir mūsu atbildība, lai Latvija būtu tā vieta, kurā var rasties, augt un uzplaukt stipras personības, kuras aug stiprās ģimenēs, kas mīl un sargā savu dzimteni – Latviju.

Dāvids Gleške