Atrados nopietnā nikotīna un alkohola atkarībā. Dzēru daudz. Trīs reizes biju nodzēris vadītāja tiesības, bet vienmēr tās kaut kā atdabūju. Smēķēju arī ļoti daudz. Vairākas reizes gribēju atmest, bet neizdevās. Regulāri devu sev solījumu, ka ar pirmo janvāri sākšu jaunu dzīvi, bet patiesībā zināju, ka ar savu gribasspēku vairs nevaru to izdarīt. Kad apprecējos, jau nākamajā dienā gribējām šķirties, jo alkohols izrādījās liels traucēklis arī attiecībām. Tāpēc, kad 1996. gada vasarā es aizvedu mammu uz evaņģelizācijas pasākumu un tur pats atdevu savu dzīvi Jēzum, tikai trešajā dienā sapratu, ka ar mani bija notikušas pārmaiņas.
Toreiz dzīvoju lauku mājās, kur tualete bija ārā. Todien kā parasti izgāju līdz mazajai mājiņai, un kā šodien atceros, apsēdies ar roku izdarīju ierasto kustību it kā tajā būtu cigarete. Liku pie mutes un sapratu – man nav cigaretes! Neesmu smēķējis jau trešo dienu un negribas to darīt! Vēlāk atbrauca draugi; bagāžnieks pilns ar alkoholiskiem dzērieniem, aicina dzert. Es saku: „Man negribas, man to vairs nevajag.”
Dievs mani tiešām bija atbrīvojis. Pat atmiņā nebija sajūtas, ka kādreiz to būtu darījis. Un nebija ne mazākās vēlmes to atsākt. Man likās, ka esmu pilnīgi cits cilvēks, smadzenes ir atjaunotas un pat prātā nav mazākās tieksmes pēc cigaretēm vai alkohola.
Biju saņēmis brīvību. Paldies Jēzum par to! Arī mana ģimene tika atjaunota. No sirds pateicos Jēzum, ka Viņš mani izglāba, jo zinu, ka pats es to nespētu izdarīt.
Jo vairāk dzīvoju, jo vairāk Viņu mīlu
Mans tēvs bija dzērājs, patiesībā, alkoholiķis. Viņš dzēra daudz un necienīja ne mammu, ne mani. Cik atceros, mēs parasti dzīvojām parādos, jo viņš nodzēra visu naudu. Mana mamma pēc otrā insulta aizgāja mūžībā 52 gadu vecumā. Es to ļoti pārdzīvoju, jo man ar mammu bija labas attiecības. Protams, viņas nāvē es vainoju tēvu.
Kad mamma vēl bija dzīva, viņai teicu, ka uz tēva bērēm neiešu (viņš toreiz jau bija invalīds), jo viņš sabojājis mūsu dzīves. Nespēju saprast, kā māte var dzīvot ar tādu cilvēku. Tagad saprotu, viņa tēvu mīlēja. Kad mamma nomira, man nekas neatlika, kā tēvu tomēr kopt. Tas bija šausmīgi smagi, un es to darīju ar lielām grūtībām. Likās, es drīzāk varētu kopt svešu cilvēku, nevis tēvu.
Nezinu vai tādēļ, bet reiz viņš mēģināja izdarīt pašnāvību. Vēlāk ārsti teica, ka tas bijis mēģinājums man atriebties. Pēc šī mēģinājuma viņš nonāca slimnīcā. Kad uzzināju par notikušo, aizbraucu un, ieejot palātā, viņu nepazinu. Lai arī mans tēvs ilgu laiku bija guļošais (viņam nedarbojās kājas), viņš tomēr bija ļoti spēcīgs un parasti ass un rupjš cilvēks. Bet nu uz gultas sēdēja trausls, nobijies večuks. Viņš skatījās uz mani lielām acīm un teica: „Inese, es nekad tā vairs nedarīšu. Tu nevari iedomāties, kur es biju un ko redzēju.” Uz jautājumu, kur tad viņš bijis, tēvs atbildēja: „Es biju tur.. Es biju ellē.”
Tēvs bija redzējis vietu, kur pēc nāves viņš varētu nonākt, un jautāja, ko viņam darīt, lai tas nenotiktu. Viņš gribot būt kopā ar mammu. Es palūdzu vīram, lai atbrauc un vada tēvu lūgšanā. Mans tēvs nožēloja grēkus un atdeva savu dzīvi Jēzum. Viņš vēl nodzīvoja pusgadu. Šajā laikā mēs iepazinām viens otru. Es uzzināju, ka viņš agrāk skaisti zīmējis un, ka viņš daudz zina par zvaigznēm. Mēs ļoti daudz sarunājāmies. Es esmu ļoti laimīga, ka pati varēju apglabāt savu tēvu. Man viņš vairs nebija svešs cilvēks.
Es nevienam neiesaku jokot ar savu dzīvi; tā ir tik īsa, un mēs nekad nezinām, kad pienāks brīdis, kad būs jāaiziet
Heino un Inese Vēberi