Reiz biju līdzi draugam, kurš nodarbojas ar džudo, uz Eiropas mēroga sacensībām. Šajā sporta veidā dažkārt cīņa nav ilga, un no malas nekā daudz nav, ko redzēt. Abi cīnītāji stāv viens otram pretī, laužas, tad satvēriens “pļuk”, viens nokrīt, un visi aplaudē. Tas var ilgt kādas 67 sekundes. Kur šovs? Kur sišana un krišanas kā skolā, kad puiši cīnījās? Džudo zaudē tas, kurš tiek nolikts uz lāpstiņām. Un viss. Lai gan zaudētājs nesaka, ka padodas, jo viņam vēl aizvien ir tas pats svars, muskuļi, smadzenes un spēks, bet tādēļ, ka viņš ļāvis sevi nomest pie zemes, viņš ir zaudējis.
Svarīgi ir, kur tu atrodies garīgi un ko tu dari, kad esi pakritis. Bībele saka, ka taisnais krīt septiņas reizes, bet… ko viņš dara, kad ir nokritis? Viņš ceļas atkal augšā! Laiku pa laikam mēs sastopamies ar situācijām, kad gribas nolaist rokas un padoties. Bet es ticu, ka cilvēks var izdarīt krietni par maz, taču viņš nevar izdarīt par daudz. Dievs grib, lai mēs nevis teiktu: “Es nevaru,” bet gan: „Es to varu” un tā arī darītu.
”Celies, topi apgaismota!” (Jesajas 60:1). Dažkārt mēs gaidām, ka Dievs nāks un ar varu raus mūs augšā. Bet vai kādreiz Jēzus ar varu rāva kādu cilvēku augšā, tam sakot: “Tu esi vesels! Staigā, jo Es tā gribu!” Nekad! Viņš sacīja: “Celies, ņem savu gultu un staigā! Celies un ej! Ej un stāsti pilsētai, ko Dievs pie tevis darījis!” Un tie, kuri paklausīja, dzīvoja. Nedomā, ka Dievs tev ir maz devis. Viņš tev ir devis visu. Galvenais – Viņš devis varu radīt, pavairot un valdīt. Un mums šī vara ir jālieto!
Fiziski ir laiks, kad mums jāguļ, bet garīgi vienmēr ir jābūt nomodā un gataviem cīņai, izaicinājumiem. Ir cilvēki, kuri staigā apkārt, ar visu būtību liecinot par to, ka viņiem ir grūti. Viņi domā tikai par grūtībām, runā par grūtībām, un tās aizvien vairāk viņus nospiež. Viņi tām ir padevušies, jo tas, kurš par pretinieka spēku runā vairāk kā par Dieva uzvaru, ir atzinis ienaidnieka pārākumu.
Pravietis Jesaja saka: “Celies!” Varbūt tu jau septiņas reizes esi nomests pie zemes. Celies augšā! Kādreiz bērnībā domāju: ja boksā man gadīsies ļoti stiprs pretinieks, tad lai izvairītos no nevajadzīgām sāpēm, pēc sitiena es nokritīšu zemē un izlikšos, ka esmu bez samaņas. Bet tēvs, kurš jaunībā nopietni nodarbojās ar boksu, man mācīja, lai nebaidos no sitieniem un treniņā ļauju sevi sist tik ilgi, līdz vairs nejūtu sāpes, līdz ir vienalga par sāpēm, paliek tikai mērķis – uzvarēt.
Jā, taisnais var krist septiņas reizes, taču neatļauj spēkam, kas tev grib atņemt tavu spēku, iniciatīvu un drosmi, pierādīt, ka tavā situācijā brīnums nav iespējams un ka tu neko nevari! Dievs saka, ka Viņš nepieļauj vairāk, kā varam izturēt. Viņš nepieļauj vairāk par to, ar ko tu vari tikt galā, izturēt, panākt risinājumu un uzvarēt. Tāpēc situācijā, kurā atrodies, nepieņem domas, ka tu kaut ko nevari. Piemēram, nevari uzvarēt, nevari piedot, nevari mīlēt. Ja Dievs teica, ka tu vari piedot, tad tu vari! Ja Viņš teica, ka tu vari mīlēt, tad tu vari mīlēt, ja vien pats izvēlies tā darīt. Un, ja Dievs prasa, lai tu tici, tad tu vari ticēt. Ar Dievu nav iespējamas situācijas, kas būtu tev par smagām, nepanesamām, kas tevi iznīcinātu.
Tāpēc celies! Celies, pirms pār tevi nāk Dieva spēks! Pirms nāk Viņa godība, un tu sajūti, ka bez tevis ir vēl kāds tavā situācijā! Kāds lielāks, varenāks un nozīmīgāks, kurš nāk tev palīgā! Celies, un tu to sajutīsi! Bet tev jāceļas, pirms to jūti.
Tu neesi maza skaidiņa, kurai lielajā pasaulē jācīnās ar saviem mazajiem resursiem. Taču arī šie resursi ir jālieto. Ja esi cīnītājs, kurš saķēries ar tehniski spēcīgāku pretinieku un tu tiec nomests pie zemes, bet gribi piedzīvot Dieva spēku, tev ir jāceļas. Ja gribi piedzīvot Dieva elkoni savā dzīvē, tev ir jāceļas. Tu nevari palikt guļam, domājot, ka tad, kad jutīsies labāk, tu celsies. Katru reizi, kad Jēzus kādam teica: „Celies!”, uzcēlās tie, kuri paklausīja, neatkarīgi no tā, kā viņi jutās. Esmu pārliecināts, ka viņi nebija savādāki kā mēs ar tevi.
Savā dzīvē es daudzas reizes esmu piedzīvojis, ko nozīmē iesākt pilnīgā nevarībā, pat it kā ar fanātisku izlikšanos un tikai vēlāk piedzīvot Dieva glābjošo spēku. Vienkāršs piemērs, kad no rīta jāiet uz darbu, bet tu jūties ļoti slikti. Tev ir augsta temperatūra, sapampis kakls un briesmīgas galvas sāpes. Būtu tik labi, ja pietiktu piesaukt Dievu: “Kungs, palīdzi! Kungs, es ticu Jēzus brūcēm!” un just, kā temperatūra pazūd. Bet nē, tev jātic, ka esi vesels, kaut gan jūti tikai sāpes. Jāceļas un jāiet, uz draugu piezīmēm, ka izskaties slims, atbildot: “Es esmu dziedināts!” Un tikai pēc kāda laika atnāk arī sajūtas, ka slimība aizgājusi.
Tev jāceļas un jābūt gatavam cīnīties, ticēt un saņemt no Dieva Viņa pārdabisko spēku. Var jau gulēt mājās, atpūsties. Kādu dienu tu noguli ar baudu, bet pēc tam… Reiz man bija darba biedrs, kam pēc neizgulētas slimības palika komplikācijas – dzirdes traucējumi. Viņš lasīja no lūpām, izliekoties, ka saprot, tāpēc bieži mums sanāca komiskas situācijas. Piemēram, es prasu: „Vai iesi uz mājam?” Viņš atbild: “Jā, mamma arī būs!” Kad saslimu, kāds man neatlaidīgi čukstēja: “Redzi, kā iet, kad neizguļ gripu! Arī tu vēlies tāds palikt?” Taču man vienmēr ir divas izvēles – padoties vai staigāt ticībā. Jo “celties”, manuprāt, nozīmē nepadoties. Lai gan, var jau arī gulēt un teikt, ka esi dziedināts.
Celties nozīmē nepieņemt neveiksmes triumfu savā dzīvē. Kaut esi kritis septiņas reizes, celies augšā. Kas būs, ja kritīsi vēlreiz? Tu celsies atkal augšā! Kritīsi atkal? Celsies atkal! Pētot izcilu cilvēku dzīvesstāstus, tu izdarīsi vienu secinājumu – veiksme neslēpjas ģeniālās smadzenēs, ideālā produktā vai metodēs, bet vienā rakstura pazīmē – enerģijā nepadoties. Veiksmīgie nekad nepadodas! Nepadodas, līdz notiek tas, kam ticējuši. Aleluja!
Dievs tev saka: “Celies! Es tevi apgaismošu! Tava gaisma nāk! Tava godība uzlec pār tevi! Bet tev ir jāceļas pašam! Celies! Tumsība apklāj zemi, dziļa tumsa apklāj tautas, bet pār tevi nāk gaisma! Pār tevi, kas esi uzcēlies!” Te nepastāv kolektīvisms. Dieva troņa priekšā mēs nākam pa vienam, un tev tur nebūs jāatbild par to, ko darīju es, un man Dievs nejautās par tevi. Dievam tu atbildēsi par savu dzīvi, saviem lēmumiem un to, ko esi darījis ar savu aicinājumu.
Celies augšā no savas bezcerības! Celies augšā! Pieķeries Dievam un saki: “Kungs! Tu esi mans Palīgs! Tu esi uzticams, un es zinu, ka Tu atbildi uz lūgšanām! Es zinu, ka Tu man palīdzi! Es to zinu!” Tā sākas tava uzvara – tā sākas sirdī.
Kam tu tici? Kad cilvēki iznāk altāra priekšā saņemt aizlūgšanu, atbilde uz jautājumu, kam viņi tic, parāda, ko viņi saņems. Kam tu tici? Reiz no Kuldīgas pie mums atbrauca kāda vecmāmiņa. Dievkalpojums bija visai skaļš, daudz lūdzām, bet viņa nosēdēja līdz beigām, tad pienāca un teica: “Mācītāj, man vajag, lai jūs aizlūdzat par manu mazdēlu. Viņš slapina gultā.” Puisis bija pusaudzis, viņš stāvēja netālu un izskatījās, ka ticis atvests ar varu. Bet omīte teica, ka redzējusi sapni, lai brauc uz draudzi, un pēc mācītāja aizlūgšanas mazdēls būšot dziedināts. Kad viņa to teica, es zināju, kas notiks. Šai sievietei bija ticība līdzīgi asinssērdzīgajai sievai.
Nesen lūdzu par kādu nopietnu jautājumu, kurā bija jāpieņem lēmums. Dievs teica: “Tikai nebīsties! Esi drošs! Es tev palīdzēšu! Es tevi pasargāšu, un jebkuru mēli, kas tiesā uzstāsies pret tevi, tu noraidīsi kā netaisnu liecību.” Saņēmu un priecīgi nolēmu tam paklausīt. Bet ar laiku apsolījums izplēnēja. Kad dzirdi tik daudz informācijas, spriedumus, atkal atnāk šaubas. Jautāju atkal juristiem, padomdevējiem, tad Dievam: “Ko tu saki?” Dievs atbildēja: “Tu atkal prasi? Vai esi aizmirsis, ko teicu? Lūdzu, izlem, uzticēties Man vai nē. Vai nu dari pēc Vārda, vai nē. Es tevi nepierunāšu.”
Ja tu tici, ka esi Dievam svarīgs, ka Dievs ir tavs Dievs, tu celsies! Dievam nav lielāka prieka, kā tev palīdzēt. Līdzīgi, kā valsts prezidents vēlas savam dēlam parādīt varavīksni vai iemācīt ābecē burtiņus. Viņš taču neteiks: “Esmu prezidents! Man nav laika krāmēties ar savu dēlu, jo jādomā par valstiskiem jautājumiem.” Nē, mājās viņš pirmkārt ir tēvs. Un mēs esam Dieva bērni – kas ir pamats tavām attiecībām ar Dievu. Viņš ir tavs Tēvs, tu – Viņa bērns! Dievam rūp tava dzīve, Viņam ir svarīga tava labklājība. Viņam ir svarīgi tev palīdzēt, tevi dziedināt, mācīt. Dievam ir svarīgi, lai tu Viņam uzticies. Nevis pielieto kādus garīgus likumus, bet no sirds uzticies.
Tāpēc, lūdzu, celies!