Dāvids: “Es uzaugu labā, kristīgā ģimenē. Es uzaugu lūgšanu un ticības atmosfērā. Tomēr vēlāk izvēlējos izbaudīt to, ko sniedz pasaule. Es neklausīju vecākiem, jo domāju, ka viņi ir vecmodīgi. Nepaklausīju mācītājam, jo domāju, ka Dievs var mani pašu vadīt un pats zinu labāk. Līdzīgi kā pazudušais dēls, gāju meklēt laimi pasaulē, bet atjēdzos pie cūku siles.”
Ketija: “Es izdarīju izvēli. Neskatoties uz apstākļiem, es dzīvošu Dievam par godu. Es kalpošu viņam un priecāšos kopā ar savām meitām. Laiks bija grūts, bet paldies Dievam, ka es biju iepazinusi Jēzu. Visas savas rūpes un sāpes es uzticēju tieši Viņam.”
Dāvids: “Mana dumpīguma un nepaklausības rezultātā, es biju nokļuvis alkohola un visa veida narkotiku verdzībā. Mana ģimene un apkārtējie daudz cieta no tā. Ar savu rīcību es sāpināju visus, kas man bija apkārt. Visvairāk jau pašus tuvākos – savu ģimeni.
Man pašam pietrūka spēka, lai no tā tiktu ārā un atbrīvotos. Es arvien vairāk nokļuvu verdzībā un slīgu depresijā.”
Ketija: “Es gandrīz padevos. Vairāki cilvēki man ieteica šķirties. Man šķita, ka esmu pārāk gļēva, jo nevaru to izdarīt, bet man sirdī nebija miera par šo lēmumu. Savā nespēkā es lūdzu Dievu. Un Dievs mani uzrunāja… Dod Dāvidam vēl vienu iespēju. Es biju Dāvidam devusi jau simtiem iespēju…
Nākamajā dienā dievkalpojumā mācītājs uzrunāja draudzi, ka šeit ir cilvēki, kuriem Dievs dod pēdējo iespēju. Manās acīs saskrēja asaras.”
Dāvids: “Dievs man deva vēl vienu – pēdējo iespēju. Bija iespēja sakārtot attiecības ar Jēzu un līdzcilvēkiem, apzināties savas kļūdas un izmainīt savas dzīves kursu.”
Ketija: “Paldies Dievam, ka pirms pašas uzvaras, Dievs mani uzrunāja. Tas deva man spēku nepadoties. Pateicoties tam, es nepaliku viena ar divām meitām, bet mums ir brīnišķīga ģimene, un mums pievienojusies ir arī Loretiņa.”
Dāvids: “Paldies Dievam! Arī tiem cilvēkiem, kas ticēja un lūdza par mani.”
