Esmu kristiete vairāk kā 20 gadus. Šie gadi ir bijuši kā diena pret nakti, salīdzinot ar laiku, kad dzīvoju, Dievu nepazīdama. Man ir pilnīgs pamats domāt, ka, ja Jēzus mani toreiz nebūtu atradis, mana dzīve būtu kļuvusi tumšāka par vistumšāko nakti.
Es piedzimu laikā, kad Latvija bija Padomju Savienības sastāvā. Mani vecāki nebija kristieši, un tas nozīmē, ka augu vidē, kur par Dievu un kristietību nerunāja, bet, ja runāja, tad tā bija nepatiesība un maldi, atbilstoši ateistiskajai propagandai. Mans priekšstats par visu bija: Dieva nav, bet kristietība – tāpat kā visas citas reliģijas – ir cilvēku izgudrojums, ar mērķi iebiedēt un pakļaut lētticīgus ļautiņus. Katrā ziņā nekas tāds, kas mani interesētu.
Mana bērnība un pusaudzes gadi nebija nekādi saulainie. Kad biju sasniegusi pusotra gada vecumu, man tika konstatēta uz gēnu pamata iedzimta muskuļu distrofija, kuras priekšā medicīna vēl šodien ir diezgan nespēcīga. Šo slimību ir iespējams nedaudz „piebremzēt”, bet ne apturēt vai izārstēt. Ārstu prognozes bija skeptiskas, un, ja tās būtu piepildījušās, manis šodien vairs nebūtu starp dzīvajiem. Toreiz gan to nezināju; mamma nespēja man to pateikt.
Slimība neizbēgami ietekmēja manu ikdienu. Es nevarēju būt kopā ar vienaudžiem rotaļās un aktivitātēs. Skolas laikā mācīties vajadzēja mājās. Labi vēl, ka man bija māsa un divi brāļi, citādi būtu pavisam vientuļi. Vairākus gadus regulāri divreiz gadā pavadīju slimnīcā, līdz, kad man bija 11 gadi, ārsti pateica, ka šiem ārstēšanas kursiem tikpat nav nekādu sekmju, tāpēc tie jāpārtrauc. Skaidrs, ka savā bezpalīdzībā un nevarībā nekāds ērtais pacients es nebiju… Tiku atstāta savas slimības varā, un tas nav palicis bez sekām.
Kad šodien no malas uz to visu paraugos, varu redzēt, ka Dieva un cilvēku lielākajam ienaidniekam – Sātanam bija plāns mani apzagt, nokaut un nomaitāt. Veselība man nebija, izredžu un iespēju iegūt izglītību, dabūt darbu, būt nepieciešamai sabiedrībai – arī nē. Mans tēvs mūs bija pametis, un mammai vienai nebija tik daudz spēka un zināšanu, lai palīdzētu „izcīnīt vietu zem saules”. Tas bija nolemtības zīmogs: nekas tu neesi, nekam tu nederi, nevienam šajā pasaulē, ja neskaita ģimeni, tevis nevajag.
Tomēr Dievs ne uz mirkli neizlaida manu dzīvi no Sava redzes loka. Sākot ar to, ka laiā, kad lākā daļa meiteņu domā par randiņiem un sapņo par ģimeni, es domāju par dzīves jēgu. Lai arī man tika mācīts, ka cilvēks pēc nāves pārstāj eksistēt un visa jēga ir tikai šīs zemes dzīvē, kas jānodzīvo pēc iespējas labāk, manā dzīvē pienāca brīdis, kad par to domājot, es zaudēju sirds mieru. Mani centieni rast sev kaut cik vērā ņemamu pielietojumu un kļūt vērtīgai personībai ik pa laikam atdūrās pret milzīgu un nepielūdzamu jautājumu: KĀDA TAM VISAM JĒGA? Ja nāve ir tāds baismīgs „nekas”, kas izdzēš visu, par ko esi cīnījies un cietis, kāda jēga cīnīties un ciest? Citu dēļ? Nākamo paaudžu dēļ? Bet cilvēki ar savu karošanas kāri, ar visiem atom un kodolieročiem vienā mirklī var pielikt punktu šīs planētas eksistencei, un kādas tad vairs nākamās paaudzes?! Vai tiešām cilvēks ir tāda niecība Visumā? Vai tiešām es, kas šobrīd esmu, manai miesai nomirstot pārstāšu būt, pārstāšu sevi apzināties?
Šie jautājumi man uzdzina šausmas, bailes un izmisumu. Man nebija īsti, ar ko par to runāt. Atbildes nebija nevienam, bet tās, kas bija, mani neapmierināja. Dzīvot šķita bezjēdzīgi, bet nāve – šausminoša.
Ticu, ka Dievs, tiklīdz pienāca īstais brīdis, pats „ķērās pie lietas”. Astoņdesmito gadu beigas bija laiks, kad padomju ideoloģija sāka zaudēt savu varu un skaļāk ierunājās cilvēki, kuri atzina Dievu un pazina Kristu. Tas bija laiks, kad Dievs pirmo reizi manā dzīvē atsūtīja cilvēku, kurš man pasludināja Evaņģēliju. Ne jau uzreiz to varēju pieņemt, jo līdz tam par kristietību biju dzirdējusi tikai negatīvos. Tāpēc mana nostāja bija: Dievs – varbūt, bet kāpēc Kristus?
Apmēram gads pagāja diskusijās par teoloģiskiem un ne tik teoloģiskiem jautājumiem, līdz manas ģimenes dzīvē atnāca krīze. Sadzīves apstākļi sagriezās tā, ka mēs palikām tikpat kā zem klajas debess, un, lai kā meklējām, risinājuma nebija. Ja līdz tam bija ierasts, ka meklējam, atrodam un kaut kā galā tikām. Pēkšņi – visas durvis ciet. Tas bija brīdis, kad, raugoties uz mammas izmisumu un bezspēcību, es beidzot izlēmu paklausīt kristīgā drauga vārdiem un lūgt Dievu.
Un cik ļoti viss var mainīties, kad cilvēka sirds beidzot salūzt un viņš padodas Dievam! Pirmā pārvērtība, ko atceros pēc saviem pirmajiem SOS saucieniem nezināmajam Dievam, bija pēkšņi no Bībeles, kas man līdz tam šķita neinteresanta un nesaprotama, uz mani sāka runāt Dievs, kuram nebija vienalga, ko es jūtu un kas ar mani notiek. Šķita, pārrauts kāds biezs priekškars un manā priekšā atvērtos bezgalīgs, gaismas pieliets klajums. Tā manai dvēselei bija patiesa iznākšana no pazemes cietuma. Neilgi pēc tam atrisinājās arī mūsu problēmas ar dzīvesvietu.
Biju sapratusi, ka Dievs nav tikai „burvju nūjiņa”, kuru ekspluatēt, kad kaut kas „saiet grīstē”; es sapratu, ka Dievs ir Tas, kuram un kurā ir atbildes uz visiem eksistenciālajiem jautājumiem, kas mani mocīja. Es skaidri zināju, ka gribu šo Dievu iepazīt, gribu zināt, „uz kādiem noteikumiem” varu būt ar Viņu labās attiecībās un baudīt Viņa labvēlību.
Es atvēros Dievam, atvēros Viņa patiesībai! Mani vairs neinteresēja citi dievi un reliģijas, jo biju piedzīvojusi Dzīvo Dievu. Pavisam drīz ar pilnu pārliecību es teicu grēku nožēlas lūgšanu un aicināju Jēzu Kristu savā sirdī un savā dzīvē.
Jēzus ir radikāli mainījis manu likteni. Viņš atbrīvoja mani no nāves bailēm un bezcerības mokām, atbrīvoja no nevērtības sajūtas, no tās nospiestības un dvēseles nevarīguma, kam par iemeslu daudzus gadus bija bijis mans fiziskais nevarīgums un bezpalīdzība. Jēzus man parādīja, kas es esmu Viņā, kas man ir dots un ko es varu Viņa spēkā. Viņš ir kļuvis par manu labāko Draugu, par manu mīlošo Tēvu. Viņš ir pārvilcis svītru jebkādām drūmām prognozēm un piešķīris dzīvību visā tās pārpilnībā. Jēzus Kristus ir Tas, kura dēļ ir vērts dzīvot un cīnīties, un Viņa līdzdalība ir tā, kas padara vērtīgu to, ko daru saskaņā ar Tēva gribu. Vislielāko prieku man sagādā arī citiem noniecinātiem un malā nostumtiem stāstīt par to, cik vērtīgi viņi ir Tam Kungam un, ka ar Jēzu Kristu var piepildīties vispārdrošākie sapņi.
Ailita Kuka