2015_linda_01

„Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju ” /Jeremija 1:5/

Stāsts nāk no manas sirds! Dievs uzrunāja mani, lai uzrakstu savu dzīvesstāstustāstu par mani pašu. Sākumā nesapratu kāpēc, bet, par to domājot, Dievs atgādināja par tiem brīnumiem, ko Viņš darījis manā dzīvē! Tāpēc es pastāstīšu jums par sevi, lai ar to pagodinātu To Kungu! Es nevēlos pieņemt ne kripatiņu tā goda, kas pienākas manam Radītājam.

Stāsts ir par kādu meiteni, ko Dievs bija izredzējis, lai pagodinātu Savu Vārdu! Viņa piedzima negribēta, jau pāris mirkļus vēlāk tās ceļš veda uz bērnu namu, kur viņa nodzīvoja pusotru gadu.

Sievietei, kura deva viņai dzīvību, tika sūtītas vēstules, jo mazās palikšana bērnu namā bija paredzēta neilga, bet… Neviens uz vēstulēm neatbildēja, un tā viņa auga ­ mazā, būrveidīgā aplokā, kas bija tik zems, ka tajā varēja tikai rāpot vai gulēt. Arī svaigā gaisā bērnus neviens neveda. Tā viņi tur eksistēja.

Pēc mediķu spriedumiem, mazajai ilgāk par gadu dzīvot nebija paredzēts, bet Dievs bija lēmis citādāk. Bija jau pagājis pusotrs gads, kopš mazā uzturējās bērnu namā. Cilvēki nāca un gāja, bet kādu dienu šajā vietā ieradās divi jauni cilvēki, kuriem pašiem nevarēja būt tāds brīnums kā­ bērniņš. Bet viņu sirdīs bija tik daudz mīlestības, ka viņi, neskatoties ne uz ko, vēlējās šo mīlestību kādam sniegt.

Iestādes vadītāja atnesa šo mazo, vārgo meitenīti parādīt jaunajiem cilvēkiem, veselības aprūpes ziņā tā bija viena no labākajām iestādēm. Viņi, ieraugot mazulīti, tūlīt saprata, ka vēlas savu mīlestību un mājvietu dot tieši viņai. Pēc neilga laika jau tika kārtoti dokumenti un, lai gan jaunās māmiņas veselības stāvoklis aizliedza rūpēties par kādu mazāku un vārgāku kā viņa pati, jaunās sievietes apņēmība un Dieva žēlastība pavēra iespēju visu nokārtot. Un tā mazā meitene devās ceļā pie saviem jaunajiem vecākiem.

Aizvedot savu meitiņu pie ārstiem, māmiņa saņēma stingru ieteikumu atteikties no tāda „krusta uz mūžu”. Bet viņa, apņēmības un mīlestības pilna, atbildēja: „Bērns nav dzīvnieks, kuru paņem un, kad apnīk, pamet. Pat ar dzīvniekiem tā nedara!” Dievs bija ielicis tik lielu mīlestību vecāku sirdīs, ka viņi bija gatavi cīnīties. Kamēr viņi cīnījās par savu meitiņu, kāds lūdza un cīnījās par jaunajiem vecākiem, līdz viņi paši iepazina Dieva beznosacījuma mīlestību, kas nu tiem deva vēl vairāk spēka uzvarēt redzamo un ticēt neredzamajam.

Tā viņa auga, iepazīstot vecāku un Dieva mīlestību savā dzīvē. Brīdī, kad, esot jau pieaugusi, meitene beidzot uzzināja savu stāstu, viņas sirds nepalika cieta, bet atvērās vēl plašākā mīlestībā pret vecākiem un Dievu, kas bija ļāvis iepazīt visu to labo, ko viņa bija piedzīvojusi savā dzīvē. Vecāki viņu bija arī ieveduši draudzē, kuru meitene sauca par ­ savu. Bija ļāvuši iepazīt Dievu, kuru meitene sauca par ­ Draugu. Bija ļāvuši iepazīt vecāku mīlestību un rūpes!

Tad nu pasakiet, vai Dievam ir kas neiespējams? Sakiet, vai Dievam nav labs plāns katra cilvēka dzīvei? Dievs bija paredzējis, ka šī meitene neaizies pazušanā, bet piedzīvos Viņa žēlastību un mīlestību. No Dieva ikvienam nāk tikai labas un tīkamas lietas.

Bez tam, lai gan ārsti bija prognozējuši manas eksistences ātru izzušanu… Ļaujiet man pateikt: tāds nebija Dieva plāns – un tāpēc, šeit es esmu!

Patiesībā jau šis nav stāsts par mani, bet stāsts par Dievu! Stāsts par Viņa brīnumiem un žēlastību. Tāpēc dosim godu Dievam par to dzīves ceļu, kas katram no mums paredzēts! Dosim godu Dievam un slavēsim Viņu no visas sirds! Mums ir par ko Viņam pateikties! Paskaties arī tu uz savu dzīvi un saproti, ka tava dzīve ir liels Dieva brīnums! Paskaties uz saviem mīļajiem un redzi, kāda tā ir Dieva žēlastības dāvana. Paskaties uz sevi un atklāj to mīlestību, ko Dievs no Sevis ir ielicis tevī!

Mēs katrs esam savā laikā un vietā! Nedomā, kā būtu, ja būtu… Kalpo Viņam un cilvēkiem. Tas, ko tu dari citiem Dieva dēļ, arī ir veids, kā pateikties par Viņa brīnumiem un glābšanu!

Linda Ervalde