Kā bez iepriekšējas pieredzes būvniecībā tu kļuvi par būvdarbu vadītāju?
Es dzīvoju un strādāju Siguldā, kur man bija labi atmaksāts darbs. Tajā laikā mācītājs daudz runāja un lūdza par jaunā nama celtniecību. Mēs arī lūdzām un ticējām par to, un kaut kas notika ar manu sirdi.
Laikā, kad iegādājāmies nama pamatus, mana meita sāka mācīties draudzes skolas sagatavošanas grupiņā. Vedu viņu uz Rīgu un, nodarbību laikā sāku palīdzēt pie pamatu sagatavošanas. Neko īpašu jau pāris stundās ar lauzni es izdarīt nevarēju, bet jau domāju uz priekšu, ka atbraucot nākamreiz izdarīšu ko vairāk.
Tā tas pamazām notika. Jo vairāk strādāju, jo vairāk manī radās vēlme to turpināt, līdz kādu dienu tas kļuva par manu pamatdarbu. Kad pieņēmu šo lēmumu, bērni bija mazi un sieva nestrādāja, tāpēc tas likās traki – iet strādāt darbu, kuru iepriekš nekad neesmu darījis, nezinot, kā turpmāk iztikšu. Dievs man deva drosmi uzdrīkstēties. Es ticēju, ka viss būs kārtībā, teicu, ka Dievs par mums gādās, un man tas jādara! Kamēr būvēju šo namu, mani bērni izauga.
Sākotnēji es domāju, ka būšu tikai palīgs. Man nebija doma, ka ar laiku atbildēšu par visa nama celtniecību. Dievs tiešām ir uzticams! Pa šiem gadiem Viņš pie manis ir izdarījis vairāk nekā sākotnēji par sevi ticēju un cerēju.
Lūdzu, raksturo nama celtniecību
Kopš celtniecības sākuma ir pagājuši deviņi gadi. Šodien, ēka, kas bija paredzēta kara draudiem ir pārtapusi par namu, kur cilvēki iegūst brīvību no velna draudiem un kalpo Dievam. Lai pārveidotu bumbu patvertni par piemērotām telpām, trešdaļu no celtniecības laika mēs pavadījām laužot betonu. Trīs gadus nemitīgi skanēja atskaldāmā āmura skaņas. Šis laušanas darbs prasīja daudz fiziskā spēka.
Tavas spilgtākās atmiņas
Pirmais laiks, kad draudzes cilvēki – vīri un sievas, nāca putekļos, dubļos, apstākļos, kas nebija normāli tehnikas laikmetā, lai lauztu betonu un attīrītu nama pamatus. Viņi ietērpās darba drēbes, aizsargķiverēs, aizsargbrillēs un strādāja. Tie bija cilvēki, kas ikdienā strādāja atbildīgus darbus un svētdienās solīdos uzvalkos apmeklēja dievkalpojumu. Toreiz tas nevienam nelikās varoņdarbs. Mēs visu to darījām kopā ar savu mācītāju. Mēs visi to gribējām un zinājām, ka tā ir Dieva griba. Tādā gaisotnē viss arī notika.
Vai Dieva nama celtniecība atšķiras no parastas celtniecības?
Viena no atšķirībām ir cilvēki. Skanēs kritiski, taču mēs bijām diletanti. Šo namu nav cēlis neviens profesionālis. To cēla cilvēki, kuri saprata, ka vēlas to darīt, neskatoties, ka tiem nav iepriekšējas pieredzes. Viņi nāca un strādāja ¬ uzmanīgi klausoties, vērojot, mācoties.
Vēl man ir sajūta, ka darbs, kas notiek šeit, ir bijis it kā atdalīts no tā, kas noticis ārpusē. Ārpusē plosās vētras ¬ pēkšņi trūkst speciālistu, pēc laika jau darbaspēka pārpalikums, cenas krīt un ceļas, darbi uzņem ātrumu, tad atkal apstājas. Bet pie mums process rit savu neatkarīgu gaitu. Stipra sajūta, ka Dieva darbs nav atkarīgs no mainīgiem faktoriem un notikumiem pasaulē.
Vai namā ir daudz jūsu jaunrades?
Ļoti daudz! Tā sākās no sīkumiem, līdz pieradām, ka katru dienu varam radīt ko jaunu. Katrs iemūrēts ķieģelis ir jaunrade, bet ir arī rasti svarīgi risinājumi jautājumos, kuros sākotnēji šķita, neiztikt bez dārgas tehnikas un profesionāļu palīdzības. Ar laiku, Dievs jau deva gudrību risināt problēmas, par kurām arī profesionāļi lauzīja galvas.
Vari minēt kādu piemēru?
Piemēram, tribīņu izbūve lielajā zālē. Visas šīs sēdvietas atrodas slīpumā, leņķī un zem tām ir telpas. Konstrukciju izgatavošanu sarežģītu padara fakts, ka veidnes ir slīpas, savukārt betons, kas tajās jāpilda, šķidra masa. Parasti tad lieto rūpnieciski izgatavotus betona paneļus, bet mēs to paveicām saviem spēkiem. Mēs izgatavojām veidnes un atradām īpašu veidu, kā betonu pildīt veidnēs. Protams, visus darbus uzraudzīja Būvvaldes pārstāvis, kurš bija vīrs gados, eksperts betonēšanas jomā. Un viņš bija ļoti pārsteigts, atzīstot, ka paveiktais ir izdevies labi. Patiesībā, viss process bija pilnīga jaunrade. Tur nebija aizgūts nekas no citu pieredzes vai zināšanām.
Būvniecība ir bīstama. Kā jūs tikāt pasargāti no traumām?
Ir daudz epizožu par kurām varētu teikt, ka bija redzama Dieva apsardzība! Mēs dažkārt gaidām, lai cilvēks krīt, un tad, notiek brīnums – viņš nenositas. Paldies Dievam, līdz šādām situācijām mēs nenonācām. Esmu piedzīvojis un baudījis, ka Svētais Gars darbā runā, brīdina, pieved mani un parāda bīstamību. Dievs ir runājis dažādi – caur Vārdu, caur izjušanu, kādreiz caur skaidru atklāsmi, vīziju, kā darbs jāizdara, un kā tam jāizskatās.
Vai nams ir drošs?
Nams ir ļoti drošs! Man ir bijusi privilēģija būt klāt visam celtniecības procesam no paša sākuma. Te nav taupīts itin nekas, lai paātrinātu celšanu, ka tikai izskatītos labi. Mēs esam rīkojušies tā, lai nams tiešām būtu drošs un izturīgs.
Normunds Lemantivičs
