2015_almants

„Ja Tas Kungs nebūtu mans palīgs, tad jau sen mana dvēsele dusētu klusēšanas zemē. Katrreiz, kad es domāju: mana kāja slīdēs,­ tad Tava žēlastība, ak, Kungs, mani saturēja”. 94. Psalms 17­-18

Pirms daudziem gadiem es dzirdēju stāstu par mazu zēnu, kurš vēlā vakara stundā, sēžot vilcienā un pie sevis dungojot dziesmiņas, vērojis negaisa zibeņus aiz loga.

Kāda kundze pienākusi pie zēna un prasījusi: ”Kur tu tik vēlu dodies?” „Uz mājām!” zēns atbildējis. „Vai tev nav bail vienam tādā vēlā stundā bez vecākiem?” prasījusi kundze. „Nē!” puika pārliecināti atbildējis. Kundzes sejā parādījusies neizpratne. Nesagaidot nākamo jautājumu, zēns smaidīdams turpinājis: „Mans tētis ir šī vilciena mašīnists, tāpēc es labi zinu, ka nonākšu mājās!”

Arī manā dzīvē Dievs ir rīkojies kā vilciena vadītājs, sūtot ceļā pārmijniekus, kas manu dzīves vilcienu ir virzījuši pa pareizo ceļu, lai es nonāktu vajadzīgajās stacijās un beigās – mājās. Jau daudzas reizes esmu sēdies pie datora, lai uzrakstītu savu liecību, bet katrreiz apstājos, jo man šķita, ka šo brīnumu un notikumu virkni ir vieglāk izstāstīt nekā uzrakstīt. Iespējams, mana liecība būs grūti lasāma – kā instrukcija, pilna sīkiem skaidrojumiem un apakšpunktiem. Taču, jā, īsā laika posmā Dievs manā dzīvē darīja veselu brīnumu sēriju, smalkiem pavedieniem sūtot ceļā cilvēkus un notikumus, kas sākotnēji var šķist nenozīmīgi, bet vēlāk – aiz katra no tiem var saredzēt Dieva vareno roku. Līdz šim es biju piedzīvojis Dieva vareno spēku, bet šis notikums, ietverot sevī veselu darbību kompleksu, parādīja Dieva neizmērojami lielo mīlestību pret mani. Parādīja, ka Viņš ir tas, kurš valda par visām lietām mūsu dzīvēs, un jau ilgu laiku pirms iepriekš Viņš sagatavo apstākļus, kas mums sakārtosies labvēlīgi tai mirklī, kad tas būs tik ļoti nepieciešams.

Viņš ir Dievs, kurš brīdina, pasargā, pieceļ no miroņiem un dziedina! Varenais Dievs, kurš stāv pāri visam! Ja Dievs kaut ko paredzējis, tad, ja vajadzēs, no klints tecēs ūdens un ēzeļa māte runās cilvēku valodā, bet tas, kam jānotiek, notiksies.

Atvaļinājums ar ģimeni

Tā bija 2007.gada vasara, precīzāk, augusts. Beidzot ar ģimeni tikām ilgi gaidītajā atvaļinājumā. Aizbraucām uz Matkuli un apmetāmies pie pazīstamiem cilvēkiem, kas mūs laipni uzņēma savā namā. Māja atradās tieši pie Imulas upes senlejas. Skaista vieta ar veco Buses pilskalnu un Imulas upi pakājē. Dienas pagāja ātri. Kādu pēcpusdienu sadomājām doties uz upi nopeldēties. Viss jau būtu labi, bet Imulas upe pilskalna pakājē bija ļoti sekla, vidēji desmit līdz divdesmit centimetru un gultne nosēta ar lieliem un maziem akmeņiem. Bradājot pa upi, sapratu, ka vairāk par kāju mērcēšanu nesanāks, tāpēc nolēmām doties uz pilskalna otru pusi, tur upei vajadzēja būt dziļākai. Šķērsojot upi pa sen uzslietu tiltiņu bez margām, kas būvēts no diviem paralēli nomestiem baļķiem, kam pāri pienagloti dēlīši, viens no šiem dēlīšiem izslīdēja man zem kājām un es krītot ar visu augumu atsitos pret tiltu un tad nokritu uz akmeņiem upē (laipas augstums bija kādi divi metri).

Pirmā doma, vai neesmu kaut ko salauzis? Ar sievas palīdzību uzrausos kājās. Varēju gan nostāvēt, gan paiet. Kauli veseli, bet miesai gan nācās grūtāk. Ar sievas palīdzību atgriezāmies mājās. Biju netīrs, un uz miesas kā sēnes pēc lietus sāka parādīties zilumi. Vēl konstatēju, ka man ļoti grūti iztaisnoties. Sapratu, ka jādodas uz Rīgu pie ārstiem, lai viņi pārbauda. Tā bija jauna „pieredze”, – kad lielam vīram jālūdz, lai sieva palīdz apģērbties uz uzvilkt apavus. Kamēr taisījāmies, mūsu divgadīgais dēlēns sāka staigāt pa virtuvi un ļoti skaļā balsī dziedāt „Dziedināšana un uzvara Jēzus asinīs”. Bijām izbrīnīti, ka puika dzied šo dziesmu, jo pirms tam nekas līdzīgs nebija noticis. Nebijām viņam arī mācījuši šo dziesmu. Tikai vēlāk grūtā brīdī šī mazā dziedātāja kareivīgais izskats un dziesmas vārdi man deva iedvesmu, ticību un paļaušanos uz Dieva vareno spēku un lika saprast, ka tādā veidā bērns pasludināja dziedināšanu un uzvaru.

Mēs devāmies uz Rīgu, lai veiktu pārbaudes. Ārsti pateica, ka kauli veseli, bet, kas notiekot ar iekšējiem orgāniem, viņi nevarot pateikt, esot jāveic īpašas pārbaudes. Tobrīd, lai nomierinātos, man pilnībā pietika ar informāciju par kauliem. Kā kārtīgs vīrs domāju, ka, ja jau kauli veseli, tad arī pārējais sadzīs. Zilumi ir tikai dzīves sīkumi. Un tas nekas, ja kājas un sāni palikuši tumši zili, vienīgā bēda, lai tikai nepārbiedētu cilvēkus uz ielas. Nākošās dienas pagāja puslīdz labi. Likās, ka drīz par notikušo varēs aizmirst, ja vien nebūtu grūtības ar piecelšanos un apsēšanos.

Glābšanas plāns

Šinī vietā parasti apstājos rakstīt, jo nezināju, kā to darīt. Kā izskaidrot? Smalki un plaši, vai īsi? Ja īsi, tad pazūd sīkie, bet ne­mazsvarīgie pavedieni, kā Dievs visu paredz un izved cauri apstākļiem. Līdzīgi it kā tu būtu vilciens, kuram Dievs, lai tas nonāktu pareizā vietā, sūta pārmijniekus pārslēgt sliežu ceļus.

Kritiena rezultātā bija traumēti mani iekšējie orgāni. No sitiena pret tilta malu un kritiena uz akmeņiem es biju saņēmis spēcīgu triecienu sirds rajonā. Kaut kur iekšā bija notikusi asiņošana un sāka veidoties trombi, kas savukārt aizdambēja sirds priekškambara centrālo artēriju, un rezultātā divas nedēļas pēc kritiena mana sirds apstājās. Es būtu miris, ja vien Dievs neiejauktos.

2015_almants_01Mana glābšana notika bez pompozitātes. Kā apbrīnojams Meistars Dievs bija smalki sakārtojis lietu secību vienu aiz otras. Nelaime notika 2007. gada 19. augustā. Tieši tajā dienā, manai sievai bija jādodas uz zinātnisko semināru Tallinā, un mēs ar puiku palikām divatā. Pēc sievas nogādāšanas autoostā nolēmu ar dēlu doties pie brāļa uz laukiem. Taču Dievs, zinot notikumu attīstību, jau no paša rīta izmainīja apstākļus. Lai cik tas smieklīgi neliktos, pirmais apstāklis bija tāds, ka mums mājās bija beidzies piens, tāpēc mazajam nevarējām sagatavot brokastu putru. Bet, tā kā autobuss negaida, mēs ātri devāmies uz autoostu, lai pavadītu sievu. Viņa pa ceļam sazvanīja savu mammu un sarunāja, ka, braucot pie brāļa, es pa ceļam ievedīšu mazo pabarot pie viņas. Un pēc divdesmit minūtēm abi jau bijām klāt.

Kamēr dēls ēda, sievas vecāki posās uz kapu svētkiem. Sazinājos ar brāli un pastāstīju, ka sanākusi neliela aizķeršanās… Tad pēkšņi TAS sākās. Vienā brīdī izjutu spēcīgas sāpes krūtīs. Ignorēju, jo biju pārliecināts, ka tās pāries un būs labi. Bet sāpes pieauga ar jaunu un jaunu vilni. Likās, caur krūtīm it kā izdzīts metāla stienis. Domāju, ka laikam no vietas izgājis kāds muguras skriemelis vai starp diskiem iespiedies nervs, un tāpēc pēdējās nedēļās staigāju salīcis. Bez tam, sapratu, ka tūlīt palikšu ar puiku divatā, jo sievas vecākus gaidīja viņu draugi, lai kopā dotos uz kapiem.

Sieva Tallinā, sievas vecāki arī prom – ko nu? Sāpes pieauga ar jaunu un jaunu vilni. Sajūta baisa. Ne tik daudz dēļ sāpēm kā tādēļ, ka šādā stāvoklī paliku viens ar mazu bērnu. Redzot manu stāvokli, sievasmāte telefoniski sazinājās ar kaimiņieni un palūdza, lai nepieciešamības gadījumā pieskata puiku. Taču Dievs zināja, ka man par labu tas, ka palieku viens. Jo es šaubos, vai būtu saucis ātro palīdzību, ja kāds no tuviniekiem būtu mājās. Bija svētdiena, un es noteikti būtu cieties līdz rītam, lai tad, ja vēl nepārietu, apmeklētu ārstu.

Kad ieradās kaimiņiene, viņa nenojauta par savu īso, bet nozīmīgo lomu šajā liecībā. Dievs sūtīja viņu kā pārmijnieci, lai es nokļūtu pareizajā vietā. Jo, sāpēm paliekot neciešamām, es palūdzu, lai viņa izsauc ātro palīdzību. Sacīju, ka iespējams ir problēmas ar muguru. Bet viņa, tikko sazvanījusi ātros, sāka skaļi saukt: „Cilvēkam slikti ar sirdi! Cilvēkam slikti ar sirdi!”

Centos iebilst, ka man problēma ar muguru, bet viņa neklausījās un, paldies Dievam, ka tā, jo drīz vien uz sliekšņa parādījās kardiologu brigāde. Kā vēlāk man skaidroja mediķi, ja problēma būtu bijusi ar muguru, ārsti būtu ieradušies daudz vēlāk, tie būtu bijuši citi speciālisti, un nebūtu garantijas, ka man dažu minūšu laikā būtu palīdzēts. Jo man tiešām bija atlikušas tikai dažas minūtes.

Pēc kardiogrammas ārsti, īpaši neko nekonstatējuši, ieteica doties uz slimnīcu veikt papildus pārbaudes. Piekritu, aizgāju līdz mašīnai un pēc dažām minūtēm jau atrados Stradiņu slimnīcas kardioloģijas nodaļas uzņemšanas telpā uz kušetes, pieslēgts pie aparātiem. Vēl joprojām nespējot saprast, kāpēc man jāguļ kardioloģijas nodaļā, ja problēmas ar muguru…

Sajūta bija gaužām dīvaina. Abās pusēs man gulēja vīri pusmūža gados, salikuši rokas uz krūtīm sirds rajonā. Viens no tiem vārgā balsī kaut ko mēģināja runāt. Man sāpes bija zudušas, tāpēc vienīgais, ko gribēju, – ātrāk pazust no šīs vietas. Es nejutos tai piederīgs. Pie sevis nodomāju, ka velti esmu uztraucies, viss ir aiz muguras. Tad mani pārņēma jauns sāpju vilnis. Netālu pamanīju māsiņu, kurai māju ar roku, lai man atnes kādus pretsāpju līdzekļus. Aizvēru acis un gaidīju zāles.

Atverot acis, nesapratu, ka esmu pārkāpis dzīvības un nāves slieksni un atrodos mūžības pusē. Bija tāda dīvaina sajūta – it kā es tik tikko būtu pamodies. Un viss notikušais tikai ļauns murgs, kuru esmu nosapņojis. Pierastā, sev ikdienišķā manierē, it kā tikko izkāpis no gultas, es centos kaut ko rosīties, pat nepamanot, ka esmu pilnīgi citā vietā.

Mani pārpildīja sajūsmas un atvieglojuma sajūtas. Tad milzīgs apmulsums un neizpratne, un galvā tikai viens jautājums, ­ kur es atrodos? Apkārt gaisma. It kā es būtu vietā, kas sastāv tikai un vienīgi no gaismas. Labi atceros, ka tur atrados vertikālā stāvoklī un bija fantastiska viegluma un pacilātības sajūta. Centos kaut ko saskatīt, bet gaisma līdzīgi mākonim neļāva neko redzēt, kā vienīgi apjautu kādus tēlus un to, ka atrodos līdz šim nebijušā vietā. Nākošā brīdī atcerējos slimnīcu, un tiklīdz kā par to iedomājos, izjutu strauju kustību. Sajutu savu miesu, virs galvas ieraudzīju slimnīcas lampas un sajūta, it kā es mostos no dziļa un salda miega, kuru iespējams piedzīvot tikai bērnībā.

Pirmie vārdi kurus sadzirdēju, bija ārstes atvieglojuma pilnais izsauciens: „Viņš ir atpakaļ!” Nesapratu, priecāties vai raudāt? Mana dvēsele bija pārpildīta ar mīlestību un neizskaidrojamu labsajūtu. Smaidīju kā mēnestiņš un biju gatavs apķert un samīļot jebkuru, kurš patrāpītos ceļā. „Kāpēc jūs smaidāt?” pārbiedētu skatu prasīja māsiņa. Vienīgi ko varēju atbildēt: „Es nezinu!”

Drīz vien man apkārt sastājās vesels bariņš ārstu, kas ar lielu satraukumu kaut ko čukstēja viens otram un lielām bažām skatījās uz mani. Māsiņas rosījās man apkārt ar kaut kādiem aparātiem. Prasīju, kas notika? Visi izlikās, ka mani nedzird. Tad viena no māsiņām, kamēr ārsti bija aizrāvušies ar sarunām, noliecās un teica: „Jūs mūs visus nobiedējāt. Jūs divas minūtes bijāt TUR!” un viņa ar pirkstu norādīja uz griestiem.

„Ātri uz intensīvo!” sekoja pavēle.

Mani atkal kaut kur veda ar visu gultu. Pa ceļam viena no māsiņām pastāstīja, kā man esot paveicies, jo TAS noticis slimnīcā un tieši šodienas maiņā esot labākā ārstu komanda, kas cīnījušies par manu dzīvību. Daudz vēlāk uzzināju, ka man sešas reizes veikts elektrošoks! Un tik tiešām ārstiem bijusi fantastiska Dieva dota pārliecība un uzņēmība cīnīties par manu dzīvību. „Vai tu Pēteri redzēji?”, jautāja ārsts, kas bija piedalījies manis atdzīvināšanā.

Klusi atbildēju, ka nē. Kad saņēmos, lai pastāstītu piedzīvoto, jau bija atgādāts uz intensīvo palātu un mani gatavoja operācijai. Nespēju neko saprast – kā tas var būt, ka tas viss pēkšņi notiek, turklāt ar mani. Prātā iešāvās doma, ka neesmu kaut ko nokārtojis ar Dievu un man dota pēdējā iespēja lūgt grēku nožēlas lūgšanu. Sāku piesaukt Dievu un lūgt, lai Viņš mani šķīsta. „Ko jūs tur runājat?” prasīja ārsts.

Bez jebkādas kauna sajūtas atbildēju: „Es Dievu lūdzu!” Pēkšņi es redzēju skaidru vīziju. Man rokās tika ielikts milzīgs dimants un Svētais Gars teica: „Ne tāpēc Es tevi atgriezu, lai tūlīt atkal ņemtu projām! Es atgriežu tev tavu dzīvību! Uzticies ārstiem, jo Es esmu ar tevi!”

Trombs bija aizvēris vienu no sirds centrālajiem asinsvadiem, tāpēc biju piedzīvojis infarktu, kura rezultātā sirds uz divām minūtēm bija apstājusies. Vai tas ir daudz vai maz – nezinu. Kā ārsti vēlāk skaidroja, man bijis ļoti plašs infarkts, kas skāris vienu trešo daļu sirds.

Dziedināšana

Operācija bija veiksmīga. Es gulēju intensīvajā palātā un raudzījos uz apkārt notiekošo. Palātā saskaitīju kādas desmit gultas. Ārsti un māsiņas pa to rosījās tik ātri kā skudras, brīžiem likās, pat skrienot. Tikai mēs gulējām, dažs pie samaņas, dažs bezsamaņā, piekalti pie mēraparātiem, trubiņām un caurulītēm. Visa palāta, šķiet, bija kā uzgaidāmā telpa, kurā tika pasludināti spriedumi par palikšanu vai aiziešanu mūžībā. Pieķēru sevi pie domas, ka esmu neparasti mierīgs. Palātas pretējā pusē pie sienas karājās pulkstenis. Tas rādīja divdesmit piecas minūtes pāri diviem dienā. Domās attinu notikumus, mēģinot izrēķināt, kad bija TĀS divas minūtes un kad sākās manas sirdslēkmes. Secināju, ka no pirmās lēkmes līdz liktenīgajām minūtēm pagājušas kādas piecdesmit minūtes. Daudz vai maz? Ja es būtu pie brāļa laukos, tad man ar šo laiku nepietiktu, nokļūt līdz Rīgai. Ja mani tuvinieki būtu palikuši mājās, tad šis laiks man būtu par īsu, lai es padotos un piekristu izsaukt ātro palīdzību. Sapratu, ka tas ir brīnums, ka esmu dzīvs un šī brīnuma autors ir Dievs.

Pavadītais laiks slimnīcā bija smags. Atrašanās bez spēka starp padzīvojušiem vīriem un viņu līdzjūtības pilnajiem skatiem. Centos nezaudēt optimismu. Kaut jāsaka, tās bija vissmagākās nedēļas manā dzīve. Neilgi pēc operācijas mani aizveda uz ehokardiogrāfiju, kurā, līdzīgi kā grūtniecēm var redzēt mazuļus, redz sirdi un sirds bojātos laukumus. Spriedums bēdīgs. No maksimālajiem 70% mana sirds spēja izspiest asinis vien 40­45%. Ārsts centās iedrošināt, teikdams, ka gan jau pēc kāda gada procenti nedaudz palielināsies, bet diez ko pārliecinoši tas neskanēja. Sapratu, ka mana vienīgā cerība ir Dievs un ka man nav nekā cita kā vien ticība un lūgšana. Man bija vajadzīgs brīnums.

Sieva jau nākamajā dienā bija atgriezusies no Tallinas. Centos viņai neizrādīt savu bezpalīdzību un nomāktību. Vienīgais, ko lūdzu, lai paziņo brāļiem un māsām draudzē, lai viņi lūdz par mani. Gribu teikt visiem lielu paldies, kas lūdza Dievu par mani. Bija pagājusi nedēļa. Ārsti ļāva nedaudz staigāt. Sākumā pa koridoru, turoties pie sienām, vēlāk jau saņēmos un izgāju pagalmā. Ārsti gan to negribēja, jo kuru katru brīdi varot notikt atkārtota nelaime. Katra šāda pastaiga mani novārdzināja, noguruma un nomāktības sajūtas nepameta. Caur asarām un sakostiem zobiem ar bērna tiesībām gaidīju, kad runās Dievs. Prātā stāvēja liela jautājuma zīme ­ KĀPĒC?

Mani apmeklēja daudz draugu. Visi bija priecīgi mani atkal redzēt, bet bija arī tādi, kas „zināja”, kāpēc viss tā noticis. Katra viņu nosodošā attieksme un izteiktie vārdi man krāva uz kakla nepanesamas apsūdzības nastas, un es sajutos kā pēdējais nelietis un grēcinieks, kuru nevar savādāk izaudzināt kā vien sitot. Tas mani vēl vairāk dzina depresijā. Lūdzu Dievu, lai Viņš man visu piedod un ņem mani mājās, jo nebiju spējīgs nedz fiziski, nedz garīgi panest šo milzīgo vezumu. Nekādā ziņā nevēlos apvainot kādu no saviem brāļiem vai māsām, jo viņi visi man ir mīļi un dārgi, es tikai gribu pateikt, ka šādā brīdī meklēt iemeslus nav pareizi, jo tas nepavisam nepalīdz.

Kādu vakaru atkal pēc šāda „zinātāja” apmeklējuma sieva mani izvilka no palātas pasēdēt pagalmā. Viņa mierināja mani, kā vien varēja, centās uzturēt ticību, bet es nespēju neko atbildēt, jo nenormālā apsūdzības nasta spieda nost. Uz brīdi pat iedomājos, ka būtu labāk, ja manis nebūtu. Tad viņa teica: „Lūgsim Dievu”. Abi, atspiedušies plecu pie pleca, sākām lūgt. Mana sirds bija tik nomākta, ka vienīgais, ko varēju darīt – dvesu ļoti dziļas un sāpju pilnas nopūtas. Tad pēkšņi es skaidrā vīzijā sev priekšā ieraudzīju atvērtu kapu. Starp mani un kapu nostājās kāda persona apmetnī, kas pasludināja: „Lācar, nāc ārā!”

Nespēju bez asarām stāstīt, kas notika tālāk. Es sajutu, ka visa apsūdzības nasta acumirklī pazuda. Tā vienkārši tika paņemta. Vienā mirklī manu depresīvo stāvokli pārņēma neizsakāmas laimes un prieka asaras. To redzot, sieva bija tik uztraukusies, ka nebeidza atkārtot: „Vai tev viss labi?” Vienīgais, ko caur asarām varēju izspiest, bija: „Tētis man atbildēja!”

Pēc mirkļa, gandrīz skriešus, atstādams sievu aiz muguras, es devos uz palātu pēc Bībeles. Drudžaini meklēju Rakstu vietu par Lācaru, jo tanī brīdī vēl nezināju, ka šis notikums nebija tikai kā atbilde jautājumam, bet arī kā pilnīgas dziedināšanas brīnums. Atvērās Jāņa evaņģēlija 11. nodaļa. Prieka un laimes asaru dēļ es nevarēju to palasīt. Tās kā smagas lietus lāses krita uz Bībeles lapām. Atbilde uz manu jautājumu slēpās ceturtajā pantā. „Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts” (Jāņa 11:4).

Tajā pašā naktī jau gulēju kā zīdainis. Rītam austot, sajutu sevī spēku. Daudz nedomādams, uzvilku slimnīcas čības un devos rīta pastaigā. Īsā brīdī apgāju apkārt visai Stradiņu slimnīcai. Jutos daudz labāk kā iepriekš. Bet es vēl nenojautu, ka Dievs man ir dāvājis dziedināšanu. Šie trīs vārdi: „Lācar, nāc ārā!” man deva nesatricināmu pārliecību un ticību, ka ar mani viss būs labi. Līdz ar to manī bija pamodies arī cīņas spars. Iepriekš biju teicis sievai, lai palūdz draudzi aizlūgt Dievu par mani. Sieva bija sagatavojusi matēriju – vienkāršu lakatiņu. Kad nāca svētdienas pievakare, es nervozi staigāju pa pagalmu un gaidīju, kad viņa parādīsies. Jau iztālēm viņu ieraudzīju ar lielu smaidu uz sejas. Viņa nesa rokā šo mazo drēbes gabaliņu ar vārdiem: „Šeit būs TURBO spēks tavai sirdij!” (par tādu spēku bija lūgusi visa draudze ar mācītāju Līgu priekšgalā) un viņa to man nodeva. Tas nebija vienkārši lakatiņš, tā bija piederības zīme kaut kam lielam. Es nekādā ziņā negaidīju, ka tieši šis lakatiņš dos man dziedināšanu, bet to uztvēru kā zīmi, ka cīņā par veselību es neesmu viens. Likās, ka šis drēbes gabaliņš ir piepildīts pilns ar visu manu brāļu un māsu laba vēlējumiem un aizlūgšanām. Ka tā ir mana pilnvara dziedināšanai, uz kuras parakstījušies visi mani brāļi un māsas. Ar pateicību Dievam cieši to sažņaudzis rokā, baudīju sirds stiprinājumu un visu laiku atkārtoju: „Turbo spēks! Turbo spēks!” Un tā arī bija. Izjutu milzīga spēka pieplūdumu.

Reizēs, kad mani biedēja nepazīstamas izjūtas, es sirdī sev sludināju par Jēzu un to, kā Viņš piecēla Lācaru no kapa. Tas man deva jaunu spēku un drosmi. Bija arī reizes, kad, lai dabūtu virsroku pār nomācošām domām, es atcerējos savu divgadīgo dēlēnu – to, kā viņš visu šo notikumu sākumā ar kareivīgu sejas izteiksmi dziedāja par Jēzus asinīm un Viņa spēku.

Pilnīga sirds dziedināšana notika pakāpeniski. Pēc diviem mēnešiem man veica atkārtotu ehokardiogrāfiju, kurā ārste ar lielu prieku un izbrīnu paziņoja, ka no 70 maksimālajiem procentiem sirds strādā par 58, gandrīz 60%. Sirds bija atguvusi piektdaļu sava spēka divu mēnešu laikā un strādāja bez jeb kādām sāpēm! Mana atveseļošanās rādīja fantastiski labus rezultātus! Mani nosūtīja uz slodzes testu. Pamata slodzi viegli nominu un jau pirmajā reizē bez problēmām sasniedzu sportista režīmu. Ar katru reizi – pārspējot iepriekšējos rezultātus.

Nu jau iet trešais gads kopš šiem notikumiem. Varu liecināt, ka jūtos pilnīgi vesels. Protams, neatstāju novārtā veselīgu dzīves veidu. Dievs tiešām ir uzticams un labs Tētis, kas rūpējas par saviem bērniem!

Mīļais draugs, ja arī tu atrodies kādā savas dzīves smagā posmā, tad zini, tu neesi viens. Manas situācijas atrisināšanu Dievs bija izplānojis jau ilgi pirms tam un sūtīja visu īstā laikā. Mans glābšanas plāns sākās ar to, ka mājās beidzās piens. Zini, ja tu gadījumā neredzi eņģeļus tev kalpojam, tad tas nebūt nenozīmē, kad Dievs ir aizmirsis par tevi. Patiesībā Viņš ir daudz tuvāk, nekā tu domā. Viņš ar visiem spēkiem centīsies tevi paglābt un izvilkt no tām dzīves situācijām, kurās, kā tev liekas, tu esi iesprūdis. Jo viņš ir mūsu Dievs, viens vienīgais Pavēlnieks pār visām varām un spēkiem neatkarīgs no apstākļiem un laika barjerām!

Almants Bergs – Berķis