1998.gada marta sākumā devos uz slimnīcu, jo pirms vairākiem gadiem bija sākušās problēmas ar vēderu. Nozīmēja rentgenu zarnām un papildus rentgens mugurai, kas sāpēja, un galvai, senas traumas dēļ. Pirms izmeklējumiem brīdināju ārstu, ka, iespējams, esmu stāvoklī, kaut gan pati tam neticēju. Tāpēc mani nosūtīja pie ginekologa, kas pateica, ka grūtniecība neesot, bet esot kādi sabiezējumi. Un tad man veica visus trīs rentgenus.
Tā kā mēs ar vīru divu gadu laikā vēl nebijām tikuši pie bērniņa, tad pēc diviem mēnešiem devāmies uz konsultāciju. Visiem par lielu pārsteigumu, ārsts, pēc apskates paziņoja, ka esmu stāvoklī, vismaz 13.-14. grūtniecības nedēļā.
Uz ko es atbildēju, ka tas nav iespējams, jo slimnīcā man konstatēja sabiezējumus un veica trīs rentgenus. Ultrasonogrāfija uzrādīja, ka es tiešām gaidu pilnīgi veselu bērniņu, taču ņemot vērā veiktos rentgenus, mani tomēr nosūtīja pie ģenētiķa. Tas izskatījās nopietni. Iepazinusies ar visu situāciju un uzzinājusi, ka man jau iepriekš bijuši divi spontānie aborti, viņa ieteica veikt abortu. Kad to dzirdēju, manī viss kliedza: „NĒ, to es nedarīšu!”
Aptuveni līdz divdesmitajai grūtniecības nedēļai viss ritēja bez problēmām, taču tad parādījās asins receklis. Es pārbijusies paķēru vecmāmiņas dāvināto Bībeli un piespiedu to pie sirds, iekritu gultā un kliedzu: „Dievs! Tikai ne šoreiz!” Lai nepārbiedētu vecākus, turpināju klusu lūgt Dievu, kaut Viņu nezināju. Tajā pašā dienā es nonācu slimnīcā uz saglabāšanu. Ārstu konsīlijam bija jāizlemj mana bērna turpmākais liktenis. Vairākums ārstu atzina, ka jāveic aborts, bet daži bija pret to. Iemesls, tikai 18% no grūtniecības laikā apstarotiem bērniem, piedzimstot veseli.
Vēlāk viens no ārstiem mani mierināja, sakot, ka viss būs kārtībā, tikai tagad veiksim augļūdens analīzes. Analīzes bija labas, tās apstiprināja, ka gaidu veselīgu bērniņu. Tāpēc ārsti izlēma, ka grūtniecība var turpināties. Interesanti, ka nebūdama kristiete, es visu grūtniecības laiku lūdzu Dievam veselu bērniņu.
Vēlāk mana ginekoloģe teica: „Meitene, tava grūtniecība norit kā pēc grāmatas!” Un 16. novembrī man piedzima veselīgs, brīnišķīgs dēls.
Tikai vēlāk es sapratu, cik pie visa tā vēl mani ļoti traumēja grūtniecības laikā pienestās ziņas par citu cilvēku traģiskajām pieredzēm bērniņa gaidīšanas un dzemdību laikā. Tas mana bērniņa gaidīšanu padarīja vēl smagāku. Esmu pateicīga Dievam, ka Viņš uzklausīja manas lūgšanas, kad vēl nebiju glābta. Jāpiebilst, ka manam dēlam visu šo 19 gadu laikā nav bijušas nekādas veselības problēmas.
Ineta Reine
Emīla (Inetas dēla) liecība 2018.g. janvārī:
Ļoti gaidīju ziemu, lai izbaudītu ziemas priekus ar savu auto. Man ļoti patīk slidināties ar mašīnu, izraisot sānslīdi, un jāsaka, ka ar katru reizi sajutos arvien drošāks, līdz kļuvu pārgalvīgs. Kādā sestdienas rītā, atkal slidinoties, es zaudēju kontroli pār mašīnu un ar 70 km stundā lielu ātrumu ietriecos kokā.
No trieciena atslēdzos un redzēju sapni, ka esmu avarējis, bet manas mašīnas ielocītās vietas tiek izlocītas atpakaļ. Kad attapos, sapratu, ka avārija tiešām bija notikusi, un, ka pēc tam es pats, neatceroties kā, biju atbraucis mājās ar salocīto mašīnu.
Paldies Dievam par Viņa spilveniem, kas mīkstināja šo sitienu un, paldies par Eņģeļiem, kuri palīdzēja man nokļūt līdz mājām.
Slimnīcā man konstatēja vieglu smadzeņu satricinājumu un nenozīmīgas skrambas uz elkoņa.
Slava Dievam, ka Viņš sargā visur un vienmēr.
