Es sēdēju ārsta kabinetā, jo biju saņēmusi telefona zvanu, ka viņa vēlas steidzami ar mani runāt. B hepatīts – tāds bija viņu paziņojums. Viņa manā priekšā uz galda nolika vairākus analīžu rezultātus, kuri rādīja „pozitīvs.”

Jau tajā laikā es biju kristiete, pazinu Jēzu un zināju, ko Viņš manā labā ir izdarījis, tāpēc šo diagnozi es nepieņēmu.

Pagāja laiks un sākās asas sāpes vēderā. Naktīs sāpēja tik stipri, ka es nespēju gulēt, domāt vai elpot. Asinis pa degunu tecēja ļoti bieži un daudz. Reizēm no sāpēm es zaudēju samaņu. Infektoloģijas centrā man paziņoja, ka palicis dzīvot ir ļoti maz. Katra diena esot kā bumba ar laika degli. Infekcija mani burtiski iznīcināja no iekšpuses. Bet katrā šajā slimības dienā Jēzus bija ar mani.

Es Viņu slavēju par to, ka esmu dziedināta, kaut sāpes nemazinājās. Līdz tai saulainajai marta dienai, kad ārste, saņemot jaunos analīžu rezultātus, sēdēja un klusēja.

Es sēdēju viņai pretī un smaidīju, jo zināju, kas tur ir rakstīts. Es zināju, kāds ir mans Dievs. Viņa nespēja noticēt, kā no neārstējamas slimības kāds var izveseļoties. Visi jaunie analīžu rezultāti rādīja „negatīvs.” Lūk, tāds ir mans Dievs! Viņš ir labākais ārsts un cerība bezcerībā!

Uzraksti mums vai arī pievienojies mazajai grupai un iegūsti spēcīgu plecu sev blakus.