Galileo. Da Vinči. Viljams Šekspīrs. Mārtiņš Luters. Jānis Kristītājs. Tie ir daži no sava laika citādajiem, kuri izaicināja sabiedrību ar atšķirīgu domāšanas veidu. Viņi bija sava laika nemiernieki un ķeceri. Bet kārtīgi ielūkojoties vēsturē, neviens nav izraisījis tādu pasaules mēroga sakustēšanos kā Jēzus. Šodien daudzi Viņu attēlo kā vāju, novecojušu artefaktu, kas karājas pie baznīcas sienas vai vitrāžas logā, gaidot saulaināku dienu. Bet Jēzus bija visu laiku lielākais revolucionārs. Viņš apgrieza kājām gaisā līdz tam esošās reliģijas, tradīcijas un paražas. Viņš stāvēja sava laika politisko un reliģisko vadītāju priekšā un runāja patiesību, kādu tie vēl nekad nebija dzirdējuši.
Domājot par pasaules drosmīgākajiem domātājiem un vadītājiem, Jēzus stāv tiem visiem pāri. Viņš izmainīja visu un, atdodot Savu dzīvi, izmainīja veidu, kā raugāmies uz pasauli un līdzās esošiem cilvēkiem. Viņš ir vienīgais patiesais iemesls, kādēļ mums ir attiecības ar Dievu. Pasaulē, kuru veido melīgas dzīves un nepatiesi solījumi, Jēzus ir autentisks, Viņš nomira pie krusta, lai to pierādītu.
Kad mūsu dienas uz šīs planētas būs galā, par ko mūs atcerēsies? Ka bija jauka mašīna, nopelnījām daudz naudas vai kļuvām slaveni? Kādreiz mums ir grūti saglabāt savu fokusu uz Dieva lietām. Bet neatkarīgi no tā, cik bieži klūpam, Dieva mīlestība ir konstanta, un Viņa mīlestība dod mums spēku piecelties Viņa dēļ.
Kādiem pastāvēt par Jēzu nozīmē – mirt par Viņu. Jāņa evaņģēlijā 15:13 Jēzus saka: “Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.”
Šajā rakstu sērijā jūs lasīsiet stāstu pēc stāsta par tiem, kuri neizgāja uz kompromisiem un nejutās vainīgi par savu ticību Kristum, pat ja tas nozīmēja iet cietumā, tikt spīdzinātiem vai raudzīties acīs nāvei. Šie ir cilvēki, kuri maina pasauli, atsakoties nolikt malā savas attiecības ar Jēzu, kad ļaužu pūļi vēršas pret viņiem. Tādi “fanāti” ir mūsdienu sapņotāji un to skaits turpina pieaugt. Vai tu esi viens no viņiem?
Eņģeļu stiprināts
Ivans Moisejevs. 18 gadus vecs. PSRS . 1970
Lai gan agrāk viņš nekad tur nebija bijis, ierindnieks Ivans jeb Vaņa Moisejevs zināja, kas viņu sagaida majora kabinetā. Komunisti nepagurstot viņu izsauca uz štābu, lai censtos “pārliecināt” atteikties no ticības Dievam.
Bija pusdienlaiks. Saule zilajās debesīs spīdēja spoži un sniegs mirdzēja. Ejot pa apsnigušo ietvi, Ivans slavēja Dievu par laiku, par to, ka var slavēt un lūgt.
Rīts bija tik spožs, ka sākumā viņš pat nemanīja; kad pēkšņi ieraudzīja, ka no debesīm sāka krist spoža zvaigzne. Tā nāca kā komēta aizvien tuvāk un kļuva aizvien lielāka. Tad Viņš ieraudzīja eņģeli – spožu un spēcīgu. Un puiša sirds pildījās ar prieku – un lielām izbailēm.
Eņģelis nenolaidās uz zemes, bet lidinājās aptuveni 180 metru augstumā. Viņš staigāja pa gaisu virs Ivana, tomēr tā, it kā staigātu blakus pa to pašu ceļu. Tad eņģelis teica: “Ivan, ej. Nebaidies. Es esmu ar tevi.”
Ivans nespēja parunāt, viņā bija prieks kā uguns. Kaut kā viņš nonāca līdz majora kabinetam un klusu pieklauvēja pie durvīm.
Majors Gidenko, Politikas direktīvu komitejas vadītājs, noskatīja jauno kareivi, kuru tik daudzi jau bija mēģinājuši pārliecināt, bet puisis neatkāpās no savas ticības. Majors bija pārliecināts, ka viņam izdosies šo problēmu atrisināt.
“Moisejev, tu nemaz neizskaties pēc nabadzīgas kanceles. Kāpēc tu neiemācies pareizi atbildēt?” viņš prasīja.
“Ir atšķirība starp pareizu atbildi un patiesību,” teica Ivans, “kādreiz Dievs man neļauj dot “pareizo” atbildi.”
“Tātad Dievs runā ar tevi? Kas tad ir tavs Dievs?” Uzdevis šo jautājumu majors jau to nožēloja. Ivans, it kā ilgi gaidījis izdevību, saliecās uz priekšu un, sejai priekā mirdzot, sāka stāstīt: “Kungs, Viņš ir Tas, kurš radījis Visumu. Viņš tik ļoti mīl cilvēkus, ka sūtīja Savu Dēlu…”
Gidenko to pārtrauca: “Jā, jā, es zinu kristīgo mācību. Bet kāds tam sakars ar to, ka tu esi kareivis? Vai tu nepiekrīti Sarkanās armijas mācībai? Tu nepieņem zinātniskā ateisma principus, uz kuriem balstīta visa Padomju savienība un militārais spēks.”
“Es nevaru pieņemt to, kas nav patiesība. Visu citu es pieņemu ar prieku.”
“Moisejev, neviens nevar pierādīt Dieva eksistenci.”
“Kungs, cilvēki varbūt nespēj pierādīt Dieva eksistenci, bet es Viņu pazīstu. Viņš arī tagad ir ar mani šajā kabinetā. Un pirms es ienācu, Viņš sūtīja eņģeli, kas mani iedrošināja.”
Majors raudzījās uz Ivanu: “Man ļoti žēl, Moisejev, ka jūs neizturaties saprātīgi. Un jūs zināt, ka jūsu neatlaidība jums sagādās tikai nepatikšanas. Tomēr, šo gadu gaitā esmu atklājis, ka tādi cilvēki kā tu bieži vien nāk pie saprašanas, kad tiem jāpiedzīvo grūtības. Tādēļ šovakar tu stāvēsi ārā uz ielas stūra vasaras formā līdz būsi gatavs mainīt savas domas par šīm muļķībām.
Tā kā temperatūra būs ap 15 grādiem zem nulles, tad tevis paša labā ceru, ka tu ātri izvēlēsies pareizo rīcību. Ja ne, rīt mēs izveidosim plānu tavai pārmācībai. Esi brīvs.”
Tajā naktī Ivans devās ārā. Ledainais vējš dedzināja viņa ausis un darīja mitras acis. Plānā vasaras uniforma neko nelīdzēja aukstajā laikā. Viņš paskatījās uz pulksteni. Bija viena minūte pārī desmitiem. Šonakt viņam būs daudz laika lūgšanai! Bet pirmo reizi, kopš būšanas armijā, lūgšana nenāca viegli. Viņš bija satraucies: “Vai es spēšu nostāvēt visu nakti? Kas notiks, ja nosalšu līdz nāvei? Vai viņi ļaus man nosalt? Kas notiks, ja man paliks tik auksti, ka es padošos?”
Šie “kas būs” pārpludināja viņa prātu. Taču tad viņš atcerējās eņģeli, kas bija viņu apciemojis un teicis: “Nebaidies. Es esmu ar tevi!”
Un pēkšņi viņš saprata, ka eņģelis bija runājis tieši par šo nakti! Un, lai gan viņš to vairs neredzēja, Ivans zināja, ka eņģelis vēl aizvien ir ar viņu un sāka dedzīgi lūgt.
Bija pusstunda pāri pusnaktij, kad lūgšanu iztraucēja sniega gurkstēšana. Satinušies mēteļos, cepurēs un ar zābakiem kājās, trīs virsnieki nāca viņa virzienā. “Ierindniek, Moisejev, vai esi izmainījis savas domas? Vai esi gatavs nākt iekšā un sasildīties?”
“Nē, komandier. Lai kā man gribētos, es to nevaru. Es nevaru klusēt par savu Dievu.”
Blāvajā apgaismojumā varēja redzēt, ka virsnieki bija apmulsuši. “Tu plāno stāvēt te visu nakti?”
“Es neredzu citu iespēju, bet Dievs man palīdz.” Ivana rokas un kājas sala, tomēr viņš vēl aizvien varēja kustināt pirkstus. Tas bija brīnums! Jo virsnieki savos mēteļos drebēja no aukstuma. Viņi stampāja kājas un burzīja rokas, vēloties pēc iespējas ātrāk atgriezties siltajās barakās.
“Pēc kāda laika tu domāsi citādāk,” teica vecākais virsnieks, un visi devās prom.
Ivans turpināja lūgt par visiem ticīgajiem, kurus zināja. Viņš dziedāja Ziemassvētku dziesmas, lūdza par visiem virsniekiem, sauca uz Dievu par cilvēkiem, kas atradās viņa barakās. Bet šķita, ka prāts sāk aizpeldēt. Lai kā viņš centās lūgt, spēja domāt sāka viņu atstāt.
Bija ap trijiem naktī, kad vecākais virsnieks pamodināja iemigušo, tomēr kājās stāvošo Ivanu un atļāva doties uz barakām. Tā tas turpinājās nākamās 12 naktis. Katru nakti viņš stāvēja uz ielas salā, nelūdza pēc žēlastības un arī nenosala. Un kad vien bija iespējams, viņš turpināja runāt par savu ticību ar biedriem un virsniekiem.
Barakās viņš dziedāja par Jēzus godību, lai gan tas bija stingri aizliegts. Tiem, kas viņam draudēja, viņš atbildēja: “Ja cīrulim draudētu ar nāvi, viņš tomēr turpinātu dziedāt. Jo viņš nevar atteikties no savas dabas. Arī mēs, kristieši, to nevaram!”
Pamazām kareivji, viņa rīcības iespaidoti, sāka piedzīvot glābšanu. Tikmēr virsnieki turpināja ar viņu runāt un darīt visu iespējamo, lai panāktu, ka viņš noliedz Jēzu. Tie ielika viņu sasaldētās šūnās, ieģērba īpašā gumijas tērpā, kurā pūta gaisu tik ilgi, līdz viņa plaušas bija tā saspiestas, ka nebija iespējams ievilkt elpu. Viņu mocīja daudzos dažādos veidos.
Savos 19 gados Ivans saprata – komunisti mani nogalinās.
1972.gada 11. jūlijā viņa vecāki vēstulē saņēma ziņu: “Jūs mani vairs neredzēsiet.” Un dažas dienas vēlāk viņa vecāki saņēma sava dēla mirušo ķermeni. Bija redzams, ka viņu dēls bija sadurts sirds rajonā sešas reizes. Viņam bija brūces galvā un visapkārt mutei. Sitienu pēdas bija pa visu ķermeni. Beigās viņš tika noslīcināts.
Viņa virsnieks vēlāk teica: “Ivans nomira ar grūtībām. Viņš cīnījās ar nāvi, bet mira kā kristietis.”
Šī ticības varoņa tēvs rakstīja: “Lai notiek, ka šis dzīvais zieds, kas savas jaunības smaržu atdeva pie krusta, ir par paraugu visiem uzticamajiem jauniešiem. Lai arī viņi mīl Kristu tā, kā mūsu dēls Viņu ir mīlējis.”
Vēstule vecākiem no Vaņas, ko viņš rakstīja 1972. gada 15. jūnijā – mēnesi pirms savas nāves.
“Mani dārgie vecāki, Tas Kungs man parādīja ceļu… un es izlēmu tam sekot… tagad man būs lielākas un smagākas cīņas, kā līdz šim. Bet es nebaidos no tām. Viņš iet man pa priekšu!
Nesērojiet par mani, mani mīļie vecāki. Tas notiek tāpēc, ka es mīlu Jēzu vairāk kā sevi. Es klausu Viņam, un lai gan mana miesa ļoti baidās un nevēlas tam visam iet cauri, es tomēr to darīšu, jo nevērtēju savu dzīvi tik ļoti, cik ļoti es vērtēju savu Kungu. Es nerēķināšos ar savu paša gribu, bet iešu, kā Tas Kungs mani vadīs. Nebēdājieties, jo šī ir jūsu dēla pēdējā vēstule. Ziniet, es pats, kad dzirdu un redzu vīzijas, kad dzirdu kā eņģeļi runā un redzu Viņu, es esmu pārsteigts un nespēju tam noticēt, ka es, Vaņa, jūsu dēls, runāju ar eņģeļiem. Es, jūsu Vaņa, arī esmu grēkojis un kritis, bet nu Tas Kungs to visu ir aizvācis prom. Tagad es nedzīvoju kā pats gribu, bet kā Tas Kungs vēlas.”
Mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – pastāvību, pastāvība – cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots.
Apustulis Pāvils
Noslepkavots Romā, 65. gadā pēc Kristus
Rom 5:3-5
