PV_2015_050

Ashley Rawls

Ešlija Ravls (Ashley Rawls) ir bijusī Amerikas skaistuma karaliene. Skaistā sieviete, kas publikas acīm izskatījās tik nevainojama un nedaudz vieglprātīga, patiesībā uz saviem pleciem nesa smagu ”nastu”. Ešlija savā sirdī glabāja kādu noslēpumu, kuru viņa nespēja atklāt nevienam, kur nu vēl pati tikt ar to galā. Tā tas bija līdz brīdim, kad viņas tumšākajā dzīves posmā ienāca Jēzus, atnesot risinājumu.

Ešlija stāsta: Šajās dienās visi piedzīvo to, ka tiek uzspiesti konkrēti standarti  dažādās dzīves svērās  – uz ielas, sabiedriskajā transportā, veikalos, televīzijā, žurnālos, pat uz rīta brokastu pārslu kastes tiekam „bombardēti” ar visādu ideālu paraugiem, kuros redzama nevainojama sejas ādas, ideāli augumi, Holivudas smaidi, aktuālākās modes tendences, perfektas ģimenes un sapņu mājas. Cilvēkam, kuram Kristū nav stipra pašapziņa un pārliecība par sevi, šīs uzstādītās normas liek justies nepilnvērtīgam. Tas ir stāsts arī par mani.

Es uzaugu nelielā pilsētiņā, kurā populāras bija divas nodarbes – futbols un vietējais skaistuma konkurss. Atceros, kā kopā ar vecākiem, katru gadu devos uz šo konkursu, apbrīnojot visas tās skaistās meitenes. Man viņas likās tik nevainojamas, un debešķīgas.

Es pati uzaugu ļoti stingrā vecāku uzraudzībā, ar striktiem noteikumiem un kontroli. Nespējot izpildīt vecāku augstās prasības, es jutos nepilnvērtīga un ļoti vainīga viņu priekšā. Vecāki mēdza teikt: ”Ja kāds mūsu mazo pilsētiņu darīs zināmu pasaulei, tad tā būs mūsu Ešlija.”

Pienāca mans izlaiduma gads, kas bija mana pēdējā iespēja piedalīties pilsētas rīkotajā skaistuma konkursā. Par visu vairāk, es vēlējos, lai mani vecāki ar mani lepotos! Pirmdienas rītos, ceļā uz skolu, es nopirku piecus ābolus un pusdienas laikā, kamēr pārējie devās uz kafejnīcu, es ieslēdzos tualetē, lai apēstu vienu no tiem. Tā tas turpinājās daudzus mēnešus. Ēdiens bija vienīgā sfēra manā dzīvē, kuru es pati varēju kontrolēt. Es apzinājos, ka neesmu perfekta un gribēju darīt visu, kas manos spēkos, lai tāda kļūtu. Man nebija svarīgi līdzekļi, kā to iegūt, vai kādas būs sekas pēc tam. Katru reizi, kad ieēdu vairāk par plānoto, es sajustos bezgala vainīga.

Vēlējos visiem izpatikt, būt perfekta, bet patiesībā jutos nožēlojami. Man bija noslēpums – ēdiens bija kļuvis par manu ienaidnieku. Šķita, ka normāla dzīve vairs nav iespējama. Jau doma vien, ka savu problēmu varētu kādam atklāt, izbiedēja mani, jo nevēlējhos pazaudēt savu pilnīgo imidžu kāda acīs.

Pienāca brīdis, kad jau fiziski sajutu, ka vairs nespēju kontrolēt šo „perfekto” pasauli. No neēšanas mani pārņēma liels nespēks, taču ēdiens bija mans ļaunākais ienaidnieks, kurš kaitēja manai pilnīgajai dzīvei, un es nevarēju to atļauties. Rezultātā, es attālinājos no visiem, paslēpos dziļi sevī.

Kādu vakaru tomēr nolēmu sev atļaut ko ieēst. Atceros, kā sēdēju dīvānā un paņēmu diētisko brokastu pārslu paku. Pirms to aptvēru, biju jau notiesājusi visu tās saturu. Man sākās panika! Ko es tikko kā biju izdarījusi!? Jutos bezgala izmisusi. Nevarot izturēt ēdiena klātbūtni ķermenī, steidzīgi devos uz vannas istabu, lai ar varu izvemtu laukā visu tikko ieēsto, bet nespēju to izdarīt. Sirdij strauji sitoties, pieskrēju pie skapja, uzvilku treniņtērpu, sporta kurpes un izskrēju ārā no dzīvokļa. Es skrēju, skrēju un skrēju. Kad likās, ka esmu noskrējusi uzņemto kaloriju daudzumu, pārgurusi, pilna dusmām un naida uz sevi, devos mājās. Vēl joprojām mani šaustīja milzīga vainas apziņa.

Mājās es izslēdzu visas gaismas, aizvēru žalūzijas un sēdēju, skatoties melnā tumsā. Sapratu, ka man nav nekādu cerību dzīvot normālu dzīvi. Jau no trīspadsmit gadu vecuma es nezināju, kā tas ir – vienkārši ēst un izbaudīt apēsto, neraizējoties par tauku, kaloriju un cukura daudzumu tajā. Es biju nožēlojama. Es vairs nespēju sadzīvot ar ēdienu, bet bez tā man nebija iespējams eksistēt.

Tik ļoti vēlējos norobežoties no visa – no sabiedrības, no problēmām, visiem standartiem, lēmumiem un atbildības. Tā sēžot savā tumšajā dzīvoklī, es negaidīti sajutu pamudinājumu atrast, kaut kur dziļi mantās aprakto vecmāmiņas Bībeli. Nejauši atšķīru vēstuli romiešiem 14. nodaļu un mans skatiens apstājās pie septītā un astotā panta „Jo neviens mūsu starpā nedzīvo sev pašam, un neviens nemirst sev pašam. Jo, ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam.”

Kaut kas notika ar mani. Vārds sāka mani atbrīvot, un es piedzīvoju Jēzu. Piedzīvoju Viņu tik reāli, ka likās, Viņš mani cieši apskāvis, saka: ”Atdod savas rūpes un raizes Man. Es par Tevi parūpēšos, uzticies Man!”

Protams, es melotu, ja teiktu, ka pēc šīs tikšanās, nākamajā dienā jau ēdu ceptus kartupeļus ar karbonādi krējuma mērcē. Tas bija garš process, kurā kā bērns turējos pie stiprās Jēzus rokas un mācījos no jauna staigāt, atdodot kontroli pār savu dzīvi Viņa rokās, līdz beidzot, es varēju neminstinoties teikt: ”Mani sauc Ešlija, man garšo ēdiens, un es esmu vesela.”

Mēs dzīvojam, lai patiktu Tam Kungam un kad mirsim, mēs būsim sadraudzībā ar Viņu mūžīgi. Mans ķermenis ir Svētā Gara mājoklis, bet jebkura pareiza lieta, nepareizā prioritāšu sarakstā kļūst par nepareizu lietu. Dievs mani atbrīvoja no bezcerības un nepareiza skata par sevi. Tikai Viņā es sevi ieraudzīju skaistu un pilnīgu. Tikai kopā ar Viņu mēs varam būt pilnīgi. Paldies Dievam, kurš mūs katru vada Kristus uzvaras gājienā.

Vairāk informācijas par Ešliju: http://www.iamsecond.com/seconds/ashley-rawls/