Neesmu pilnīgi droša par brīdi, kad mana dzīve izgāja no kontroles. Iespējams, tā bija nakts policijas automašīnā. Viņi tikko bija pieķēruši mani zogot veikalā, un transportēja mani uz policijas iecirkni.
Iespējams, tā bija nakts, kad mani vecāki atrada iztukšotu vīna pudeli manā skapī. Viņi redzēja, ka esmu dzērusi, bet kad viņi atrada tukšo pudeli, viņi saprata, ka tas ir nopietni.
Iespējams, tā bija diena, kad mana draudzene redzēja mani vemjam. Nē, man nebija paģiras. Es vienkārši biju apsēsta ar vēlmi būt tievai un izskatīties labi manu draugu acīs. Ja es ko apēdu – es to izvēmu. Atkal un atkal.
Tas bija riebīgi. Un es riebos pati sev.
Kā tas varēja nonākt tik tālu?
Es uzaugu kristiešu ģimenē. Mana dzīve ritēja mierīgu gaitu… līdz es sāku mācīties vidusskolā. Tad lietas sāka notikt. Vidusskola ienesa būtiskas izmaiņas manā dzīvē. To skaitā arī vairākus sliktus lēmumus.
Pirmkārt, mūsu ģimene sāka būvēt jaunu māju, un vienīgās dienas, kad mēs varējām veltīt tai laiku, bija brīvdienas. Mēs pārstājām regulāri iet uz draudzi. Rezultātā, mēs aizvien mazāk un mazāk laika sākām veltīt lūgšanai un Bībelei.
Otrkārt, mana labākā draudzene bija nesen pārcēlusies uz dzīvi citā pilsētā, tādēļ, uzsākot jauno mācību sezonu, es jutos vientuļa un nesaprasta, un manī bija dziļas ilgas pēc jauniem draugiem.
Diemžēl mans lielais izmisums iederēties starp “īstajiem” cilvēkiem noveda mani uz ceļa, kas mani nevis cēla, bet grāva.
Vidusskolas pirmajā gadā es iepazinos ar Ketrīnu. Viņa bija viena no populārākajām meitenēm skolā, tādēļ es biju ļoti sajūsmināta, ka mums izdevās sadraudzēties. Es kļuvu par vienu no savējiem populāro vidū.
Ketrīna mani sāka aicināt uz dažādām ballītēm un pasākumiem. Kādā vakarā viņa mani aicināja pavadīt nakti kāda cita drauga mājā. Nakts izvērtās daudz iespaidīgāka, nekā es biju gaidījusi. Tā bija viena no lielajām ballītēm ar daudz alkohola. Nekad nebiju bijusi tāda mēroga ballītē. Nakts nebija galā, bet es biju reālā sajūsmā par notiekošo – tāda brīvības sajūta un iespējas izmēģināt jaunas lietas, un justies kā pieaugušajai…
Tajā naktī es nepiedzēros, bet tā bija laba iesildīšanās. Neilgi pēc tam es sāku ballēties un lietot alkoholu katrā nedēļas nogalē. Es pārnācu mājās aizvien vēlāk un vēlāk. Un parasti es meloju saviem vecākiem par to, kur esmu bijusi.
Tajā laikā es vēlējos būt tikpat tieva, kā citas manas draudzenes, tādēļ es sāku sevi piespiest izvemties pēc ēdienreizēm. Es paliku tik apsēsta ar savu svaru, ka ballītēs centos dzert tik daudz līdz sāku vemt, tikai lai kalorijas nepaliek manā organismā.
Un tad nāca zādzības veikalā. Ņemot vērā, ka tā bija viena no manu draugu brīvā laika jautrākajām izklaidēm, es jutu, ka arī man tajā ir jāiesaistās. Es ļoti izbaudīju to satraukumu un adrenalīna devu, kas rodas cenšoties nozagt kādu lietu no veikala. Sākumā es zagu tikai mazas lietiņas, kas nemaksāja dārgi, bet drīz vien es sāku zagt drēbes un citas dārgākas lietas.
Te nu es biju. Vidusskolas pirmgadniece ar zagšanas, dzeršanas un ēšanas problēmām. Un viss tikai tāpēc, ka es tik ļoti vēlējos iederēties.
Lai arī cik ļoti es izbaudīju, ka varu būt savējā, es tomēr sapratu, ka mana dzīve ir izgājusi ārpus kontroles. Es gribēju izmainīt lietas, bet nespēju to izdarīt savā spēkā. Ja es pateiktu saviem draugiem, ka gribu mainīties, viņi mani vienkārši nesaprastu. Kaut kur dziļi iekšienē, es pat gribēju, lai mani pieķer zogot vai lietojot alkoholu, jo man šķita, ka tā var būt vienīgā izeja no šīs bedres.
Un tad tas notika.
Vispirms mani vecāki atrada vīna pudeli. Mēs ar mammu pavadījām visu nakti strīdoties un kliedzot viena uz otru.
Tad mani pieķēra zogot veikalā. Kāda mana draudzene, kura vēl nekad nebija zagusi, palūdza, lai es viņu iemācu to darīt. Viņa ļoti gribēja jaunu peldkostīmu. Mēs vienā veikalā to ieraudzījām un viņa to paņēma. Kad mēs bijām ārā no veikala, viņa paprasīja, lai es mazliet paturu tikko iegūto peldkostīmu, jo viņa bija pamatīgi satraukusies. Un pēc mirkļa veikala sargi mani aizturēja ar visu peldkostīmu rokās. Es, protams, varēju veikala sargam pateikt, ka tā bija mana draudzene, kura to paņēma, bet kaut kāda iemesla dēļ es to neizdarīju. Ieradās policija un aizturēja mani. Man vajadzēja zvanīt saviem vecākiem, lai viņi brauc pēc manis uz policijas iecirkni.
Brauciens mājup bija briesmīgs. Mani vecāki sēdēja priekšā sadevušies rokās un plūstot asarās. Es sēdēju pie loga, raugoties ārpusē vienā punktā, neticot tam, kas tikko bija noticis. Kā tas varēja notikt? Es brīnījos. Es jutos apkaunota.
Īsi pēc tam viena no manām draudzenēm pieķēra mani arī vemjot. Viņa, protams, to izstāstīja maniem vecākiem. Lai gan es biju patiesi dusmīga uz savu draudzeni par to, ka viņa to izstāstīja maniem vecākiem, tomēr patiesībā tā bija labākā lieta, ko kāds varēja izdarīt. Tajā brīdī mana mamma saprata, ka manas problēmas nebeigsies pašas no sevis, un ka es reāli apdraudu savu veselību.
Mana mamma pierakstīja mani pie speciālista. Šīs vizītes man ļoti palīdzēja. Mēs runājām par dzeršanu, zagšanu, bulīmiju,maniem draugiem. Mēs runājām par to, kā es jūtos, un kādu dzīvi vēlētos.
Vēlāk sapratu, cik ļoti mani vecāki bija noraizējušies par mani. Neskatoties uz visu, ko es biju sadarījusi, viņi vēl aizvien mīlēja mani. Es uzzināju, ka mans tētis katru dienu cēlās krietni pirms ierastā laika, lai lūgtu par mani. Es biju asarās, kad to uzzināju.
Man kaut kas bija jāmaina. Es gribēju pārtraukt dzeršanu, vemšanu un zagšanu, jo es biju noraizējusies par savu veselību un drošību. Es gribēju arī pārstāt dzīvot nemitīgos melos. Es pārāk ilgi jau biju melojusi saviem vecākiem. Biju melojusi saviem draugiem par to, kas es patiesībā esmu. Biju melojusi pati sev par to, kas man ir svarīgs un dārgs. Man bija kauns par to, kā es dzīvoju. Es zināju, ka tas nav tas, ko Dievs vēlas manai dzīvei.
Bet man bija bail kaut ko mainīt. Zināju, ka man būs jāatrod jauni draugi, kuri man neliktu rīkoties noteiktā veidā. Es biju ļoti nobijusies, ka palikšu vispār bez draugiem. Bet Dievs pie tā jau strādāja. Pagāja tikai pavisam īss brīdis līdz iepazinu cilvēkus, kuri pieņēma mani tādu, kāda esmu. Mums bija kopīgas kristīgas vērtības, tādēļ varēju būt brīva un patiesa viņu vidū.
Bet dažas izmaiņas notiek lēnāk. Pagāja aptuveni gads, un es izlēmu apmeklēt kādu ballīti kopā ar saviem vecajiem draugiem. Lai gan es zināju, ka tur būs dzeršana, tur bija dažas meitenes, kuras man patiesi pietrūka, tādēļ es izlēmu iet. Izlēmu, ka būšu prātīga un nedzeršu. Es pat iedomājos, ka varētu būt par piemēru saviem vecajiem draugiem. Bet lietas neizgāja tā, kā biju iedomājusies. Ballīte pirms brīža bija tikai sākusies, kad es jau pieķēru sevi iedzeram. Dažas stundas vēlāk es biju totāli piedzērusies un jutos briesmīgi. Vienīgais veids, kā es varēju nokļūt mājās, bija – zvanīt savam tētim. Tas bija tik ļoti grūti, īpaši pēc tiem solījumiem, kurus biju devusi saviem vecākiem.
Ceļā uz mājām mans tētis bija ļoti kluss. Vienīgais, ko viņš pateica: “Tu esi pietiekami pieaugusi, lai pati sevi sodītu.”
Tētim bija taisnība. Es ilgu laiku neatļāvu sev doties laukā ar jebkādiem draugiem. Tētis mani mudināja lasīt Bībeli katru dienu. Viņam atkal bija taisnība. Es sāku uzticami to lasīt. Un atkal, es varēju redzēt, cik ļoti Dievs mani mīl, cik ļoti es viņam rūpu tāda, kāda esmu, ka patiesu piepildījumu, mieru un prieku varu gūt tikai tuvojoties Viņam.
Tas notikums ballītē bija pēdējais, kad kas tāds ir noticis ar mani. Ir pagājuši jau vairāki gadi. Es vairs neesmu ieinteresēta tādās ballītēs. Manas zagšanas dienas arī ir aiz muguras. Un pēc garām sarunām un darba ar speciālistiem man ir izdevies tikt galā ar ēšanas problēmām, lai gan man vēl aizvien ir jāstrādā ar domām par savu ķermeni.
Tagad esmu daudz laimīgāka. Es tiekos ar draugiem, kuri mani ceļ. Kuri man ir blakus tādēļ, ka esmu tāda, kāda esmu, nevis izliekos. Un lai gan man vēl aizvien rūp mani vecie draugi, esmu nolēmusi ar viņiem vairs nepavadīt laiku. Esmu guvusi sāpīgu pieredzi.
Kad pēdējo reizi satiku savus vecos draugus, viens no viņiem vaicāja: “Kas noticis ar tevi? Tu agrāk tā mīlēji ballēties un baudīt dzīvi, bet tagad tu esi kaut kur pazudusi. Tev vajadzētu satusēt kopā ar mums.” Es tikai pasmaidīju un teicu: “Nē, paldies. Tagad esmu daudz laimīgāka.”
Avots: Desperate to fit in
