“Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām”
/Ebr. 11:1/
Ja bez ticības mēs Dievam nepatīkam un ticība ir pārliecība, tad sanāk, ka Dievam nepatīk, ja mums nav pārliecības. Taču šodien Rietumu teoloģija māca visu apšaubīt. Tas ir moderni – ne par ko nebūt pārliecinātam. Katram inteliģentam cilvēkam jāizvirza savas hipotēzes, savas versijas un pieņēmusi par jebkuru jautājumu. Tad jau apgalvot, ka zeme ir apaļa, ir izglītības trūkuma pazīme. Domāju, ka romiešu virsnieks nespētu saprast šīsdienas domāšanas veidu un attieksmi pret Dieva Vārdu. Viņam dzīvē bija divas izvēles – klausīt likumam vai dezertēt. Tāda bija viņa attieksme arī pret Jēzus sacīto. Viss bija vienkārši un skaidri – jā ir jā, un nē ir nē. Balts ir balts, bet melns ir melns. Vai nu tici, vai netici. Kalpo vai nekalpo. Paklausi vai neklausi. Tāds bija arī apustulis Pāvils – tiešs un konkrēts visā, arī attieksmē pret Vārdu. Viņš neapsprieda Kristus pavēles un Viņa gribu. Viņš ticēja katram Kristus vārdam.
Saki, vai ir kaut kas, par ko tu šodien esi pārliecināts? Kaut kas, par ko tu būtu ar mieru atdot savu dzīvību? Velns mums ļauj staigāt ar Bībelēm padusē, dziedāt slavas dziesmas, lietot kristīgus terminus un ik pa laikam izturēties tā, it kā mēs būtu “svētā jaunava”. Viņš ļauj ievērot formas, bet cenšas atņemt pārliecību.
“Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā, ka viņš no Tā Kunga ko saņems” /Jēk. 1:7-8/
Mūsu laikmetu varētu raksturot ar vārdu „sajaukts”. Mēs ticam Dievam, bet ne Viņa Vārdam. Uzticamies Viņam, taču baidāmies „būt fanātiķi”. Lasām Bībeli, bet attiecamies pret rakstīto kā pret tekstu, kas sarakstīts pirms tūkstošiem gadu, un tāpēc izstrādājam savas interpretācijas. Taču Dievs ir nemainīgs, Viņš joprojām pieprasa ticību. Pieprasa, lai uzticamies Vārdam un nešaubīgi paļaujamies uz Viņu. Esmu pārliecināts, ka mēs to spējam arī 21.gs., citādi Dievs šī gadsimta modernajai cilvēcei būtu sarakstījis jaunu Bībeli.
“Jo patiesi Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks. Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks” /Mk. 11:23-24/
Ja tu nešaubīdamies runāsi Vārda apsolījumus savai dzīvei, tev notiks tas, ko tu runāsi. Vai tu to dari? Kad tu pēdējo reizi esi skaļi runājis uz savu dzīvi, nešaubīgi ticot, nevis pielāgojoties mūsdienu modernā cilvēka tipam, kas ir tik izglītots, loģisks, prot lietot pareizo terminoloģiju un visu kritizēt un apšaubīt.
Ja tev nav ticības, tev nav Dieva. Kad biju Izraēlā, gids mums rādīja absolūti neieņemamu citadeli, kuru Hērods bija sev uzcēlis. Tā visa bija izbūvēta slīpētā marmorā, lai neviens un nekādi nespētu pa to nokļūt augšā. Apkārt pilij bija neiekarojamas nogāzes, iekšā noliktavas pārtikai, apsargu telpas apgādātas ar tā laika modernākajām tehnoloģijām. Bet pili tomēr ieņēma. Kā tā? Gids paskaidroja: “Ļoti vienkārši. Tā taču bija Romas impērijas disciplīna. Ja romiešu karavīram lika iekarot, viņš neapsprieda pavēli, bet gāja un to izdarīja.”
Tev jābūt viendabīgam, patiesam, skaidram ticīgajam, tad tu būsi drošs, pārliecināts un zināsi, kas ar tevi notiks un uz kurieni tu ej. Tad tu runāsi savai dzīvei Dieva Vārdu un to piedzīvosi. Jo vai tad tavā dzīvē ir ienācis „svētdienas Kristus”, kuru dievkalpojumā pielūdzam, bet pēc tam Viņš par mums aizmirst? Necenties būt tik mūsdienīgi izglītots un absolūti demoralizēts – ar Bībelīti padusē, krustu uz krūtīm, bet bez jel kādas pārliecības. Tas nekam neder. Labāk, ka tu atsit pieri un saproti, ka esi kļūdījies, nekā dzīvo pilnīgā neticībā un sajukumā, bez savas pārliecības.
Iemācies pateikt „jā” Kristum! „Jā, Kungs, es Tev uzticos! Vienalga cietums, nāve vai fanfaras. Es Tev ticu, Kungs! Es ticu katram Tavam Vārdam! Es esmu svētīts! Es eju Kristus uzvaras gājienā! Dievs klausa manas lūgšanas! Es neesmu aizmirsta ceļmallapa! Es esmu Dieva bērns! Dievs dzīvo manī, un es dzīvoju Viņā! Svētais Gars ir pār mani un Viņa eņģelis vienmēr ir man blakus!”
Ticība darbojas. Ticība tiek pārbaudīta, un tai vienmēr ir rezultāti. Ticība, kas izturējusi pārbaudi, ir dārgāka par iznīcīgo zeltu. Tāda ticība atver durvis uz svētībām, uz kalpošanu, uz karjeru, uz veselību. Tā tevi izvedīs cauri šai dzīvei, līdz tu sastapsi To, kuru mīlēji un kuram no sirds ticēji.