Es piedzimu vienkāršā latviešu strādnieku ģimenē, kura dzīvoja kārtīgos laukos starp Alūksni un Jaunlaiceni, ar saimniecību un lopiem. Ģimene bija tipiska latviešu ģimene, kura dzīvoja pēc latviešu paražām un māņticības.
Divu gadu vecumā mani aizveda uz Krimuldas sanatoriju, jo man atklāja kreisās kājas gūžas displāziju. Tur mani piesēja pie gultas ar tādu kā “auduma aparātu”, un man bija jābūt guļus pozā 3 gadus. Protams, ka vecāki nevarēja palikt pie manis, un apciemojumi bija ļoti reti. Kad vēlāk no 5 gadu vecuma bija jāsāk staigāt un jāatgriežas mājās, viss šķita tik svešs un nepazīstams, jo liela daļa manas bērnības tika pavadīta sanatorijā, un es pat nezināju, kur ir manas mājās.
Kad man bija 8 gadiņi, nomira tētis, mans dārgākais cilvēks. Mammai nebija stipru jūtu pret mani. Nezinu, kāpēc… varbūt tāpēc, ka, gaidot mani, viņa gaidīja puisīti, varbūt tāpēc, ka dzemdības bija grūtas, bet varbūt dēļ manām kājām, jo tas viss radīja daudz problēmu un neērtību ģimenē, līdz pat manam 18 gadu vecumam. Lai nu kā, atceros, ka tolaik es lūdzu Dievu, kā nu sapratu, un mana vislielākā lūgšana bija par to, lai tētis nebūtu miris, bet gan es viņa vietā, un tad mamma un visi citi būtu laimīgi, jo ar tēta aiziešu sākās smags posms mūsu dzīvē. Laikam ejot, arvien vairāk ģimenē veidojās nostāja, ka Dievs ir slikts, bargs un netaisnīgs. Savās problēmās ģimene vainoja Dievu.. un, protams, uz mani tas atstāja lielu iespaidu, un arī es pieņēmu šo modeli.
…arvien vairāk ģimenē veidojās nostāja, ka Dievs ir slikts, bargs un netaisnīgs. Savās problēmās ģimene vainoja Dievu.. un, protams, uz mani tas atstāja lielu iespaidu, un arī es pieņēmu šo modeli.
Pēc 9. klases devos mācīties uz vidusskolu Rīgā. Protams, ka man kā lauku meitenei tas nebija viegli, gāja visādi. Sākās arī Rīgas nakts dzīve un tusiņi, un visas no tā izrietošās sekas. Kad iestājos augstskolā, iepazinos ar savu tagadējo vīru Edgaru. Mēs iepazināmies naktsklubā “Essential”. Bijām ļoti jauni, samīlējušies, bet arī katrs ar savu pagātnes pieredzi un sāpēm, ar kurām nemācējām un nespējām tikt galā..
Jau pēc pusgada mums pieteicās meitiņa. Tas bija skaists laiks meitiņas dēļ, bet ne tik skaists no mūsu attiecību skatījuma. Bija strīdi, ko pastiprināja apreibinošas vielas. Viens ļoti gribēja tikt vaļā, otrs vilka vēl lielākā bedrē, viens bez otra nevarējām, bet kopā arī nebija īsti labi.. Kā tagad saprotu, tad mēs viens otru tikai mocījām. Tad bijām kopā, tad šķīrāmies, līdz patiešām sanāca šķirties, jo Latvijā sākās krīze, un pieņēmām lēmumu, ka Edgaram jābrauc peļņā uz Nīderlandi. Savukārt, es ar meitiņu paliku Latvijā. Dzīvojām katrs savā valstī, bet centāmies viens otru atbalstīt un gaidījām to dienu, kad atkal tiksimies.
Kad meitiņai bija gadiņš, mēs visi pārvācāmies dzīvot uz Nīderlandi, bet attiecībās tik un tā gāja “kā pa kalniem”. Pēc 3 gadiem, kad bija jāizlemj – palikt Nīderlandē, vai braukt atpakaļ uz Latviju, pieņēmām lēmumu braukt atpakaļ. Sākumā viss bija labi, bet tad atkal dzīve iegāja vecajās sliedēs. Es sapratu, ka tā turpināt nevar un, vai nu kaut kas mainās, vai arī jāiet katram savs ceļš. Man arī nebija ne gudrības, ne spēka Edgaram palīdzēt, jo manī bija liela nepiedošana, biju kā pilošs jumts.
Sākumā viss bija labi, bet tad dzīve iegāja vecajās sliedēs. Es sapratu, ka tā turpināt nevar un, vai nu kaut kas mainās, vai arī jāiet katram savs ceļš.
Pēc kāda laika Edgara mamma vairākkārt ieteica aprunāties ar mācītāju, un kādā no reizēm viņš arī piekrita. Atgriežoties mājās pēc sarunas ar mācītāju, Edgars bija kā cits cilvēks, mierīgs un nosvērts, pastāstīja visu, ko bija runājuši, un secinājums bija viens, ka, šādi turpinot, mūs sagaida nelaimīga dzīve, un vēlāk elle. Edgars bija sapratis, ka tikai Dievs var palīdzēt. Šai pat laikā mēs arī uzzinājām, ka ir pieteicies otrs bērniņš, un man tik ļoti gribējās, lai šī ģimene pastāv, tāpēc nolēmu darīt visu, lai to saglabātu. Tad nu mūsu lēmums bija apmeklēt iesvētes mācību, kaut es uzskatīju, ka man jau to nemaz nevajag, un gāju tikai tāpēc, ka tas var palīdzēt Edgaram.
Un tad notika pats neticamākais, jo Dieva Gars sāka strādāt… pie manis. Mana sirds atvērās, biezās čaulas viena pēc otras krita nost, un es sapratu, ka bez Viņa mīlestības esmu pagalam. Manī bija liela nepiedošana un sāpes gan par tēta zaudējumu, gan par problēmām ģimenē, un, lai kā es mēģināju, es nespēju to visu uzreiz aizmirst un piedot. Bet Dievs man deva jaunu sirdi, un mācīja piedot, Viņš šķīstīja manu sirdi.
Mana sirds atvērās, biezās čaulas viena pēc otras krita nost. Es sapratu, ka bez Dieva mīlestības esmu pagalam. Gaisma ienāca mūsu dzīvēs un sirdīs.
Pēc kāda laika konstatēju, ka es vairs “nerakņājos” pagātnē un “neceļu ārā vecās lietas”, un manā sirdī ir miers. Tas bija tāds atvieglojums, jutu, ka patiešām kļūstu par citu cilvēku. Un tas viss notika Dieva spēkā! Ienāca Gaisma mūsu dzīvēs un sirdīs. Izmainījās mūsu ieradumi… mums dabīgi sāka nepatikt tas, kas ir pret Dieva Vārdu un Viņa gribu. Sapratām, ka Dievam ir plāns mums kā pārim.
Jēzu par savu Kungu pieņēmām 2016. gadā. Tajā pašā gadā arī nokristījāmies. Lūdzām Dievu, lai saprastu, kura ir mūsu draudze. Tieši tajā laikā notika atkārtota izrāde “Laimes Rekviēms” draudzē “Prieka Vēsts”, un mēs ar vīru uz to aizgājām. Tā ļoti uzrunāja. Un mums ļoti iepatikās draudze – tik daudz skaistu un laimīgu cilvēku, pie tam visāda vecuma. Mēs lūdzām un abi sirdī sapratām, ka šī ir mūsu draudze. Abi ar vīru diezgan ātri sapratām, ka ir jāiesaistās un pieteicāmies uz kalpošanām. Savukārt kalpošanas palīdzēja labāk iejusties un būt tādai patiesākai daļai no šīs brīnišķīgās Dieva ģimenes.
Viss gods un slava mūsu Varenajam Dievam! Dievs ir majestātisks un varens!
Sintija
