Mūsdienās aizvien populārāks kļūst teiciens – “Ja tev kaut kas nepieciešams, visdrīzāk tam jau sen ir radīta aplikācija”. Nu dien, viedtālruņi mūsu kabatās spēj apmierināt teju jebkuru vēlmi – kalendārs, fotografēšana, mūzikas atskaņošana, pierakstu klade, Bībele, videokamera, radio, navigācija, transporta kustības saraksti, budžeta plānotāji, sporta aktivitāšu dienasgrāmata, internets, spēles, soc tīkli… tas viss un, protams, visas standarta funkcijas, kas pieejamas ik brīdi nelielā izmēra ierīcē rokas stiepiena attālumā no mums.
Vai vēl ir kādi jautājumi, kādēļ esam tik ļoti piesaistīti tehnoloģijām? – tās burtiski ieliek visu pasauli mūsu rokās. Pētījumi rāda, ka vairums cilvēku savos telefonos ieskatās 110 reizes dienā! Katru dienu 110 reizes.
Tikai neliela pastaiga līdz veikalam un atpakaļ nozīmē, ka mūsu viedtālrunis uzņem datus no miriāžu miriādēm mums nezināmu datu avotu. Pat guļamistabā esošām ierīcēm vienas nakts laikā ir pieeja tik lielam informācijas daudzumam, kāds paaudzēm pirms mums nebija pieejams viena cilvēka mūža garumā.
Kas Dievam ir sakāms par mūsu tik ātros tempos ritošo dzīvi, kurā esam sasniedzami 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā? Vai ir kāda iespēja nedaudz apstāties? Jeb vienīgi interneta pieslēguma ātrums vēl tikai spēj ierobežot mūsu kāri pēc šo ierīču lietošanas? Un, vai ir kāds savienojums, kas palīdzētu mums vairāk sadzirdēt Dievu?
“Rimstieties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs…” (Psalms 41:11)
Gavēnis no tehnoloģijām – tava iespēja paņemt pauzi savā skrējienā, atslēgties no ierīcēm, un pārliecināties, vai tu neesi atkarīgs no tām. Paņemt gavēni no tehnoloģijām, lai pieslēgtos attiecībām ar Dievu un tuvākajiem cilvēkiem. Šis gavēnis liek atcerēties, ka mēs vairs neesam vergi, arī ne tehnoloģiju vergi. Jo Dievs saviem bērniem ir dāvinājis brīvību.
Kāda tēva stāsts par gavēni no tehnoloģijām…
Pats fakts, ka esam tik ļoti piesaistīti saviem viedtālruņiem, vedina domāt par to, cik tad brīvi mēs patiesībā esam. Vai varētu būt ka, ierobežojot tehnoloģiju lietošanu, mēs atjaunotu savus fiziskos un garīgos spēkus? Vai varētu būt, ka īslaicīgi atsakoties no tehnoloģiju brīnumiem, mēs kvalitatīvāk pieslēgtos attiecībām ar Dievu un cilvēkiem?
Šie jautājumi rosījās manā galvā, uzsākot savu pirmo 24 stundu gavēni. Nekāda viedtālruņa. Nekāda portatīvā datora. Nekādas televīzijas. Nekādu īsziņu. Nekādu tvītu. Pilnīgi nekā…
Tagad uzskaitīšu izmaiņas, kuras novēroju savā uzvedībā, īpaši pirmajās stundās pēc tam, kad atslēdzos no visām ierīcēm:
- Pie katra luksofora, kad bija jāapstājas, es instinktīvi sniedzos pēc sava viedtālruņa, kas, protams, nebija ne jakas kabatā, ne automašīnā.
- Nelielas uzkavēšanās veikalu un banku rindās šķita bezgalīgas, jo nevarēju aizpildīt laiku ar e-pasta pārlūkošanu.
- Bija jādomā par visām grupu diskusijām un sarakstēm sociālajos tīklos, kurās esmu iesaistīts, un mani dzina izmisumā sajūta, ka noteikti palaižu garām ko ļoti svarīgu no savas dzīves.
Tas bija tikai sākums. No regulārās dopamīna (viela, kas mums liek justies nozīmīgiem, atzītiem, novērtētiem, ļauj izjust baudu un gūt motivāciju, taču tas liek mums mums arī pēc šīs baudas dzīties, lai vienmēr justos labi) devas trūkuma, kuru saņēmu no – laikiem un šēriem – soc tīklos, bet kas tagad man nebija pieejami, es ķermenī sajutu ko līdzīgu sajūtām, kādas man bija pirms 20 gadiem, kad pirmo reizi centos atmest smēķēšanu. Sajutos vientuļš. Man pietrūka cilvēku apliecinājumu… Tās bija gluži kā lomkas. Un es satraucos, vai tikai mēs nepārspīlējam sakot, ka nemitīgā tehnoloģiju klātbūtne negatīvi ietekmē mūsu smadzenes…
Godīgi sakot, tehnoloģiju visneveselīgākā ietekme bija tieši uz manas dzīves svarīgākajām jomām – īpaši attiecībās ar Dievu un ģimeni.
Bet ir arī labās ziņas – Dievs mani neatstāja šajā stāvoklī.
Kad biju jau gavēņa otrajā pusē, sāka notikt kas lielisks. Nervozitāte un nemiers mazinājās, es jau spēju palasīt savu Bībeli bez pastāvīgas vēlmes skatīties vai Facebookā kāds nav uzspiedis “LIKE” manam ierakstam par to, ka es lasu…, jo to es šoreiz nebiju tur ielicis! 🙂
Vēlāk vakarā, kad ar ģimeni bijām ieturējuši kopīgu maltīti, es uzreiz negāju pie sava laptopa uzzināt, kas notiek citu dzīvēs, bet paliku sēžam pie galda, klausoties savu meitu smieklos un čalās. Un tad notika kas tāds, kas nekad agrāk nebija noticis un nekad nenotiktu, ja es nebūtu paņēmis šo gavēni no tehnoloģijām. Manas trīs mazās meitiņas iesaucās: “Tēt, vai mēs varam nokrāsot arī tavus nagus!?” Tas bija traki, bet es redzēju patiesu prieku savu meitu sejās, kad ļāvos šai avantūrai. Tajā brīdī mana jaukā sieviņa noteica: “Tom, tagad tu esi klātesošs mūsu dzīvē.”
Viņai bija taisnība. Pieredzēt, ka manas meitas ir tik priecīgas, dalīties ar viņām gluži muļķīgā, bet īpašā mirklī kā ģimenei, bija kas īpašs. Un tad mana jaunākā meitiņa pieskrēja pie manis un teica: “Tēti, tēti, es tevi mīlu!” Un viņas jaukie smiekli, kad viņa smējās par maniem krāsainajiem nagiem… To nevar salīdzināt ar nekādu daudzumu Facebook laiku.
Kad nākamajā rītā pamodos, līdz gavēņa beigām vēl bija palikušas četras stundas, un, tā vietā, lai satraukti stieptos pēc viedtālruņa un uzzinātu visu, kas noticis, kamēr es gulēju, es pasniedzos līdz savas vēl guļošās sievas rokai, paņēmu to savējās un vienkārši lūdzu par viņu. Nekas īpašs – tikai vienkārša pateicības lūgšana Dievam par viņu. Bet tajā brīdī es sapratu, ka, godīgi paskatoties uz savu dzīvi, es nevarēju atcerēties pēdējo reizi, kad biju turējis savas sievas roku un lūdzis par viņu. Es nespēju to atcerēties. Gavēnis no tehnoloģijām man palīdzēja atgriezties, lai būtu kopā ar viņu, savām meitiņām un Dievu.
Tehnoloģijām piemīt unikāla spēja mūs savienot ar cilvēkiem, kuri atrodas tālumā, un attālināt no tiem, kuri mums ir pavisam tuvu, pat no Dieva. Lai gan Kristū Jēzū mēs neesam zem bauslības likuma, iespējams, tā ir laba doma, paņemt gavēni no tehnoloģijām, lai ļautu Dievam darboties mūsu dzīvēs.
Tas palīdzēja man un, domāju, ka var palīdzēt arī tev.
Avots: Technology Sabbath: Powering Down to Recharge
Iesakām:
