PV_2015_020

Kamal Saleem

 ”No bērnības māte man mācīja, ka kādu dienu es būšu slepkava, kurš mirs Allaha vārdā, to godinādams. Viņa mēdza teikt, ka Allaham īpaši mīļa ir tieši ebreju nogalināšana un, ja to izdarīšu, man debesīs svinēs svētkus, kur visi priecāsies par to, ko esmu paveicis. Mūsu ticībā Dievs neieredz ebrejus, jo tie nogalināja pravieti Jēzu. Musulmaņi netic, ka Jēzus ir Dieva Dēls, bet cienījams pravietis, un tāpēc mīlestības pilnais Dievs tagad dusmojas uz ebrejiem, ka viņi to nogalināja.”

Septiņu gadu vecumā mani aizsūtīja uz treniņnometni, kurā bērniem māca kā lietot ieročus, nogalināt ienaidnieku un pievērst citas kultūras un ticības cilvēkus mūsu ticībai un Allaham. Divdesmit gados mani nosūtīja misijā uz ASV, pievest Allaham šīs valsts pilsoņus. Islama ticībā tādi valdīšanas veidi kā – brīvība, monarhija, neatkarība ir elki, kurus jāiznīcina. Tāpēc Allaham ir nepieņemama ASV pārvaldes forma, un tā ir jāmaina. 48% ASV musulmaņu tic, ka viņi Dievam ir pirmajā vietā un tikai pēc tam amerikāņi. ”Mūsu mērķis ir mainīt ASV kultūru, jo tā nepagodina Allahu. Mēs, musulmaņi, esam Allaha karavīri, kuriem pasaulē jāatnes kārtība.

Kad ierados lielajā zemē, biju apņēmības pilns pievērst mūsu ticībai pēc iespējas vairāk cilvēku. Es uzskatīju, ka esmu īpašs Allaha izraudzīts karavīrs ar stipru svaidījumu un lielām spējām un man ir īpašs Allaha spēks mainīt Savienoto Valstu kultūru. Dienu pēc dienas pavadīju ielās runājoties ar cilvēkiem, pārliecinot viņus pievērsties manam dievam. Tobrīd nenojautu, ka reiz man nāksies pilnībā sevi uzticēt cilvēkiem, kurus es ienīdu – kristiešiem.

Reiz, dodoties jaunā misijā, es cietu smagā avārijā un caur mašīnas vējstiklu tiku izsviests uz asfalta. Kad tas notika, pie manis pieskrēja kāds vīrietis un teica: ”Neuztraucies, mēs par tevi parūpēsimies. Viss būs kārtībā!” Piebrauca ātrā palīdzība, iecēla mani mašīnā un, sirēnām kaucot, aizgādāja uz tuvāko slimnīcu.

Ķirurgs, kurš veica apskati, arī izteica šos vārdus: ”Dēls, ar tevi viss būs kārtībā. Mēs par tevi parūpēsimies.” Nākamā dienā palātā ienākušais fizioterapeits arī pateica to pašu. Sākumā tas mani pārbiedēja, jo, ja terorists saka, ka par tevi parūpēsies, tas nozīmē – skrien ko kājas nes un neatskaties. Liels bija mans pārsteigums, kad cilvēki, kuri solīja par mani parūpēties, izrādījās kristieši, kas tiešām to arī darīja.

Operācijas noritēja veiksmīgi, bet man vajadzēja laiku, lai pilnībā atlabtu. Tā kā biju nesen ieceļojis, man nebija neviena, kam lūgt palīdzību. Pēc izraksta no slimnīcas, mans ķirurgs laipni piedāvāja atveseļošanās laiku pavadīt viņa mājā. Tā mīlestība un rūpes, ko viņš parādīja, mani tiešām pārsteidza. Mājās man ierādīja nevis pagrabstāva būcenīti, bet skaistu viesistabu. Ģimene mani uzņēma kā savu locekli. Virtuvē viņi nolika stikla krājkasi, uz kuras bija uzrakstīts mans vārds. Katru mēnesi viņi tajā meta naudu, lai nosegtu manus rēķinus. Es nespēju izprast šo mīlestību un gādību, kam it kā nebija nekāda iemesla.

Aizvien vairāk mani sāka uzrunāt viņu mīlestības pilnās lūgšanas pirms pusdienām vai kāda mājinieka lūgšana uz ceļiem, kam viņš bija tā nodevies, ka aizmirsa par manu klātbūtni blakus istabā. Mani fascinēja viņu attiecības ar viņu Dievu, tās bija tik vienkāršas, sirsnīgas un patiesas.

Kad jutos labāk, sāku palīdzēt mājas darbos. Reiz nama tēvs, mazgājot traukus, pastāstīja, ka ciemos gaidāms kāds ļoti mīļš un īpašs viesis. Kā vēlāk izrādījās tas bija ebrejs. Tā nu es, musulmanis, dzīvoju vienā mājā, ēdu vienu ēdienu un apskāvu – ebreju. Pie sevis nodomāju: ”Ak, Dievs, kas ar mani notiek!”

Kad izveseļošanās posms beidzās un jau  pats varēju par sevi parūpēties, ārsta ģimene man pagatavoja gardas atvadu vakariņas. Par lielu pārsteigumu, ar vārdiem ”Mēs vienkārši vēlamies tevi svētīt”, viņi uzdāvināja man mašīnu, piebilstot, ka jebkurā laikā esmu laipni gaidīts viņu mājās. Protams, tas viss mani pārsteidza, bet vairāk par visu – viņu dzīvās attiecības ar savu Dievu.

Nonācis aukstajā dzīvoklī, kur pa šiem mēnešiem viss bija noklāts ar kārtīgu putekļu kārtu, es stingri nolēmu beidzot noskaidrot, vai mans dievs, kuram gadiem biju ticējis un kalpojis, arī ir reāls.

Pirms notikumiem kristiešu mājā, to nekad nebiju apšaubījis, taču, redzot attiecības, ko baudīja viņi, es gribēju saprast savējās. Es biju redzējis, cik viņu Dievs reāli atbild, dod risinājumu, mieru, svētī finansiāli, kā arī to, cik vienkārši un nepiespiesti viņi mīl Dievu. Tāpēc es iegāju istabā, nometos uz ceļiem pret logu uz austrumiem, izstiepu rokas un saucu: ”Allah, Allah, mans kungs, kāpēc tu to pieļāvi manā dzīvē? Varu saprast avāriju un savas ciešanas, bet kāpēc tu mani ieliki kristiešu vidē? Šie kristieši un ebreji bija tik labi pret mani. Viņi ir labi cilvēki. Viņi nevēlas mūs nogalināt, viņi nav tādi, kā man mācīja. Allah, šiem cilvēkiem ir reālas attiecības ar viņu Dievu. Viņi prasa, un Viņš tiem atbild. Es arī gribu dzirdēt tavu balsi, es gribu dzirdēt, ka tu mani mīli. Ja tu esi reāls, runā uz mani. Es gribu dzirdēt tavu balsi!”
Jūs jautāsiet, vai Allahs man tajā dienā atbildēja? – Ar pilnīgu un absolūtu klusumu.

Nekādas atbildes. Kā musulmanim, kurš apšauba savu ticību, viscienīgāk man bija izbeigt savu dzīvi. Ticības apšaubīšana ir smagākais noziegums. Es paņēmu pistoli, kas bija paslēpta ekstrēmiem gadījumiem, un devos pie tā paša loga izdarīt sev galu, bet tad izdzirdēju balsi. Šī balss sauca mani vārdā: ”Kamal, Kamal, nedari to! Sauc uz Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievu!”
Šīs spēcīgās un tai pat laikā maigās balss priekšā es nokritu ceļos un teicu: ”Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs, ja Tu esi reāls, tad runā uz mani! Es gribu dzirdēt Tavu balsi! Es gribu Tevi iepazīt!” Un Dievs piepildīja manu mājas vietu ar savu klātbūtni, pilnu godības un mierinājuma. Viņš atklājās kā Jahve – vienīgais Dievs, Dievs pār visiem dieviem. Viņa rokas un kājas bija caurdurtas, Viņa vārds bija Jēzus. Es jautāju: ”Kas Tu esi?” Viņš atbildēja: ”Es Esmu, kas Es Esmu!” Es teicu, ka esmu vīrietis ar vienkāršu prātu un tāpēc nesaprotu, paskaidro man! Viņš atbildēja: ”Es esmu Alfa un Omega, Sākums un Gals. Es zināju tevi, pirms radīju šo zemi. Es esmu tevi mīlējis, pirms tu biji mātes miesās. Celies, tu esi Manas vēsts nesējs, tu esi Mans karavīrs.” Es atbildēju: ”Mans Dievs, mans Dievs, es dzīvošu un miršu par Tevi!” Viņš teica: ”Nemirsti. Es nomiru, lai tu dzīvotu!”

Tajā dienā tā vietā, lai atņemtu sev dzīvību, es to atdevu Jēzum. Šodien man ir jauna misija, es braucu pa valsti, stāstot savu piedzīvojumu un sludinot Evaņģēliju, izaicinot musulmaņus pārbaudīt savu ticību. Ja tā ir īsta, tad lai viņu dievs tiem atbild, ja ne, lai meklē īsto un vienīgo Dievu. Mana sirds sāp par maniem brāļiem un māsām musulmaņiem – 1,5 miljardiem musulmaņu, kas nekad nav piedzīvojuši to brīvības garšu, kas ir Kristū.

Nu jau pagājuši vairāk kā 20 gadi kopš šī spilgtā piedzīvojuma. Un visu šo laiku Kamala turpina stāstīt savu stāstu: ”Viņš ir reāls. Ja tu nekad neesi piedzīvojis reālu Dieva klātbūtni, tad meklē to, jautā pēc tās. Tu  taču neko nevari pazaudēt, tu vari vienīgi iegūt!”