Vispirms jānoskuj galva, jāģērbjas melnā, jānēsā balts uzsvārcis, jāēd tikai košera ēdiens, jākļūst par veģetārieti. Lūgšanas laikā jāpavērš skats pret Jeruzālemi un jālūdz tikai ebreju valodā. Jāaudzē gara, smuka bārda. Ja darīsi visas šīs ārišķīgās, kulturālās lietas, atklāsi visuma Dievu. Es personīgi domāju, ka tas ir neprāts. Mēs taču nevaram savu kultūru uzspiest Dievam. Viņu neiespaido tas, kādu apģērbu valkā, uz kuru pusi skaties lūgšanas laikā, ko ēd un tamlīdzīgas lietas. Es domāju, ja tāds Dievs, kuru varētu iepazīt, vispār pastāv, Viņš būtu sastopams neatkarīgi no šīm lietām, jo Viņš ir Dievs.
Es domāju, ja tāds Dievs, kuru varētu iepazīt, vispār pastāv, Viņš būtu sastopams neatkarīgi no šīm lietām, jo Viņš ir Dievs.
Kad es augu, tas bija pašsaprotami, ka mums ir sava Bībele, bet pagāniem sava – Jaunā Derība. Tās, mūsuprāt, bija divas pilnīgi nesaistītas grāmatas. Vienīgie man zināmie cilvēki, kuri ticēja Jēzum, bija itāļu katoļi, kurus sastapu skolā. Es tolaik domāju, ka Jēzus bija itālis. Kad uzzināju, ka Viņš bija jūds, es biju šokēts. Tad es padzirdēju, ka Jauno Derību sarakstījuši jūdi… Es nespēju tam noticēt. Es biju pārliecināts, ka Jaunā Derība būs tāda, kā mani vecvecāki to bija aprakstījuši – grāmata par to, kā vajāt jūdus. Kaut kas tāds, no kā vajadzētu atturēties. To esot sarakstījuši cilvēki, kuri nonāvēja jūdus! Protams, kad tev saka, lai turies tālāk no kādas lietas, ziņkārība bieži gūst virsroku.
Protams, kad tev saka, lai turies tālāk no kādas lietas, ziņkārība bieži gūst virsroku.
Kādā dienā devos uz bibliotēku, pārliecinājos, ka draugi neredz, un no bibliotēkas plauktiņa paņēmu kristiešu Bībeli. Es sāku to aktīvi lasīt, un jau pavisam drīz izrādījās, ka lasu stāstu, ko sarakstījuši jūdi par jūdiem. Lūk, pirmais teikums: “Jēzus Kristus, Dāvida dēla, Ābrahāma dēla, cilts raksti”. Pirmās trīs Jaunajā Derībā pieminētās personas bija jūdi. Es biju pārsteigts! Es lasīju stāstu par jūdu, kurš piedzima jūdu ciemā, jūdu valstī, un kādu dienu Viņš iegāja Sinagogā, lai pasludinātu, ka ir Mesija. Jo vairāk es lasīju Jēzus vārdus, jo vairāk Viņš mani fascinēja. Tas bija tikpat skaisti, kā skaistākās Rakstu vietas, kuras biju lasījis citviet Bībelē. Noticot, ka Jēzus ir Mesija, man bija skaidrs, ka tā bija jūdiskākā lieta, ko varēju darīt. Jēzus nebija mūsu tautas ticības noliedzējs, bet gan tas, par kuru tika runāts visā Bībelē.
Noticot, ka Jēzus ir Mesija, man bija skaidrs, ka tā bija jūdiskākā lieta, ko varēju darīt. Jēzus nebija mūsu tautas ticības noliedzējs, bet gan tas, par kuru tika runāts visā Bībelē.
Jesajas grāmatas 53. nodaļa ir satriecoša. Ja šo nodaļu kādam iedotu izlasīt, neatklājot, no kādas grāmatas tā ir, visi teiktu, “tā taču ir kristiešu Bībele – tas ir Jēzus.” Bet šī nodaļa ir jūdu Bībeles centrā…
Kad kļuvu ticīgs, sākotnēji es neuzdrīkstējos to teikt savam tēvam. Tie bija septiņdesmitie gadi un apkārt veidojās daudzi kulti. Viņš ļoti uztraucās par to, lai neiesaistos kādā sektā, tāpēc nogaidīju vairākus mēnešus. Kad es viņam beidzot to pateicu, viņš bija ļoti skeptisks. Tomēr viņš gribēja pats noskaidrot patiesību par Jēzu. Pusotru gadu vēlāk, kad es viņam pateicu, ka vīrs, kura grāmatu viņš ir lasījis, vadīs lekciju mūsu pilsētā, viņš piekrita atnākt un paklausīties.
Viens no manas dzīves spilgtākajiem brīžiem bija mirklis, kad lektors vaicāja: “Vai visi klātesošie jūdi, kuri tic Jēzum, varētu pacelt savas rokas?” Es pacēlu roku un redzēju, ka arī mans tēvs paceļ savējo. Es paskatījos uz viņu un teicu: “Tēti! Viņš neteica, lai visi jūdi paceļ rokas, bet tikai tie, kuri tic Jēzum.” Mans tēvs paskatījās uz mani un teica: “Jā, es dzirdēju, ko viņš teica.”
Lēmums ticēt Jēzum kā Mesijai nebija īslaicīga dzirkstele. Es redzēju pārmaiņas pie sevis un zināju, ka tās nenāca no manis. Es biju pieskāries jūdu tautas patiesībai un tas bija ļoti spēcīgi.
Avots: This Jewish man turns to Jesus and explains why in a way you never heard before!
