Es izaugu ģimenē, kur par Dievu nerunāja un Viņu nepazina. Vienīgi mana vecmāmiņa ticēja Dievam un apmeklēja luterāņu baznīcu Limbažos. Atmosfēra mūsu ģimenē bija smaga un nospiedoša. Mans tētis bieži lietoja alkoholiskos dzērienus un mēs ar māsu no tā ļoti cietām, dzīvojām bailēs un nedrošībā. Mana mamma mūs mīlēja, taču nodarbojās ar okultām lietām. Bija pat reizes, kad naktī nebija iespējams gulēt, jo mājās viss grabēja, klauvēja pie durvīm, grūstīja mēbeles un priekšmetus. Tās bija okultisma sekas, un man bija ļoti bail.
Mani ieinteresēja Jēzus kā persona, bet es nespēju izteikt vārdu JĒZUS. Mani tas pārsteidza.
Kādu dienu manā skolā viesojās kristiešu grupa, kas starpbrīžos skolēniem stāstīja par Jēzu. Mani ieinteresēja Jēzus kā persona, bet es nespēju izteikt vārdu JĒZUS. Mani tas pārsteidza. Kad man palika 14 gadi, skolēnu rudens brīvlaikā devos uz nedēļu paciemoties pie vecmāmiņas Limbažos. Istabā, kurā apmetos, bija veca sekcija un tajā bija izvietoti bukletiņi ar skaistām bildēm. Tos kāds bija iedevis manai vecmāmiņai. Sāku lasīt. Tur bija rakstīts, ka Dievs mani mīl un ka Jēzus ir nomiris manis dēļ. Lasot šos sīkos bukletiņus, es sāku raudāt. Nesapratu, kas ar mani notiek, neko tādu nekad nebiju piedzīvojusi. Par mani nonāca Dieva tuvums, un mani apņēma Dieva mīlestība. Nākamajā reizē, kad atbraucu pie savas vecmāmiņas, atkal lasīju šos bukletiņus un notika tas pats. Bija sajūta, ka Dievs ir tepat, pie manis istabā.
Lasot šos sīkos bukletiņus, es sāku raudāt. Nesapratu, kas ar mani notiek, neko tādu nekad nebiju piedzīvojusi. Par mani nonāca Dieva tuvums un mani apņēma Dieva mīlestība.
Kad man palika 15 gadi, es pārcēlos dzīvot uz Rīgu, iestājos Mākslas skolā. Viens no mācību priekšmetiem bija mākslas vēsture. Tur bija ļoti daudz informācijas par cittautu mitoloģiju. Man tas likās interesanti un es sāku ar to ļoti aizrauties. Veidoju rotas un statujas pēc cittautu dievu atveidiem. Man bija pilna istaba ar tādiem.
Kādu vakaru piegāju pie spoguļa. Tur pēkšņi ieraudzīju nevis sevi, bet kaut ko šausmīgu un ļaunu. Tas nebija cilvēks. Es ļoti pārbijos un nolēcu malā. Sapratu, ka nu nemaz vairs nav labi.
Kādu vakaru piegāju pie spoguļa. Tur pēkšņi ieraudzīju nevis sevi, bet kaut ko šausmīgu un ļaunu. Tas nebija cilvēks. Es ļoti pārbijos un nolēcu malā. Sapratu, ka nu nemaz vairs nav labi.
Reiz ar kursa biedrenēm bijām sarunājušas, ka pēc stundām dosimies uz skolas augšstāvu un sarīkosim garu izjautāšanas rituālu. Gadījās tā, ka viss mums “pajuka”, bet es izdomāju, ka varētu to pamēģināt izdarīt mājās ar mammu un māsu. Visu sagatavoju, lai varētu sākt, taču mamma kaut kā “stiepa gumiju” un atrunājās, ka vēl daži darbiņi jāpadara un tad gan varēsim, jo tas ir interesanti. Kad nu atkal aicināju, viņa pagriezās uz manu pusi un skaidri teica: “Ja tu to tagad izdarīsi, tu sabojāsi visu savu dzīvi!” Es nobijos ne pa jokam! Ieskrēju savā istabā un it kā dzirdēju balsi man sakām: “ES TAS ESMU”. Es nokritu pie zemes uz ceļiem un skaidri sapratu, ka ar mani runā pats Dievs. Izplūdu asarās un izmetu visu atribūtiku, kas bija paredzēta rituālam. Kad iegāju virtuvē pie mammas, viņa it kā pat neapzinājās, ka ir ko tādu man teikusi.
Es nokritu pie zemes uz ceļiem un skaidri sapratu, ka ar mani runā pats Dievs. Izplūdu asarās un izmetu visu atribūtiku, kas bija paredzēta rituālam.
Pienāca jūnijs, un man bija jābrauc uz mākslas plenēru Tukumā. Brauca viss skolas kolektīvs. Kādu dienu, ejot pa ielu Tukumā, man pretī nāca mācītājs. Viņš bija garā talārā un, kas mani izbrīnīja – viņš smaidīja! Domāju pie sevis, ka viņš smaida, jo zina kaut ko, ko es arī gribu uzzināt. Nākamajā dienā bija svētdiena, un ar draudzenēm pieņēmām lēmumu doties uz baznīcu. Sākās dievkalpojums, bet es neko nesapratu. Bija pat nedaudz amizanti. Visi cēlās un sēdās, un dziedāja. Mēs darījām kā citi. Mācītājs runāja sprediķi un tad aicināja visus nomesties uz ceļiem. Tā arī izdarījām. Bet tad kaut kas notika, un mēs nespējām vairs piecelties! Mēs visas raudājām. Skatījāmies viena uz otru un raudājām zem garajiem baznīcas soliem. Dievs mūs bija spēcīgi aizskāris. Kad beidzās dievkalpojums, pie izejas mācītājs visiem paspieda roku. Viņš mums jautāja, no kādas draudzes mēs esam. Tā bija pirmā reize mūžā, kad dzirdēju, ka pastāv draudzes.
Izejot no baznīcas, bija sajūta, ka esmu tīra. Es biju kā balta lapa un nezināju, ko lai tagad daru ar savu dzīvi. Citi gāja uz bāru, bet man vairs negribējās.
Izejot no baznīcas, bija sajūta, ka esmu tīra. Es biju kā balta lapa un nezināju, ko lai tagad daru ar savu dzīvi. Citi gāja uz bāru, bet man vairs negribējās. Stundas laikā izmetu visas savas okultās grāmatas un materiālus, zintnieču numurus, adreses, amuletus. Man nepalika nekas… Ļoti stipri lija lietus, bet kopā ar draudzenēm devāmies pastaigāties pa Tukuma ieliņām. Ārā nebija neviena cilvēka, bet te pēkšņi mums tuvojās sieviete ar mazu meitenīti. Viņa pienāca klāt un jautāja: “Vai jūs Jēzu pazīstat?” Es ļoti priecīga teicu, ka jā! Viņa mūs uzaicināja uz draudzi Rīgā. Tad es arī pieņēmu Jēzu par savu Glābēju un beidzot varēju sākt Viņu iepazīt.
Tas notika 1996. gada jūnijā.
Daiga
