PV_2015_002

Phil Robertson

Es augu 50-os gados, bet, ja tu būtu redzējis apstākļus, kādos es uzaugu, tu domātu, ka tie bija 40-ie gadi. Pagalmā govis, cāļi, aitas un liela nabadzība.. Mums nebija vannasistabas, pat ne izlietnes. Es gan tolaik nevienu nedzirdēju sakām, ka esam ļoti trūcīgi. Savu nākamo sievu es satiku, kad viņai bija 14 gadi, jo tolaik bija pieņemts precēties agri. Mēs apprecējāmies, kad viņai palika 16. Mūsu pirmais bērniņš Alans pieteicās agri, kad man bija 18 un sievai 17 gadi.

Ar laiku mana sieva pieauga un kļuva par nobriedušu personību un labu mammu, bet mani mājas rūpes ātri nogurdināja, un es sāku aizvien vairāk laika pavadīt ar savas skolas futbola izlases komandu, kurā toreiz aktīvi spēlēju. Lai gan līdz tam nekad nebiju dzēris, ballītēs, kuras sāku aktīvi apmeklēt, lietoja alkoholu. Kad mums pieteicās otrs dēliņš, biju laimīgs, bet manas dzeršanas problēmas kļuva tikai stiprākas – agresija, krasas garastāvokļa maiņas. Vienu brīdi es biju laimīgs, turot rokās savu dēlu, bet jau pēc mirkļa varēju viņu asi iedot sievai un atstāt viņus, jo man uznāca kārtējā dusmu lēkme. Tad vēl sāku lietot narkotikas.. Mūsu ģimenes dzīve bija nožēlojama.

Reiz pie mūsu mājas durvīm pieklauvēja kāds vīrietis, kas gribēja mani iepazīstināt ar Jēzu. Ar rupjiem vārdiem es liku viņam aizvākties no manas mājas un pat pagrūdu viņu.

Fila sieva stāsta: ”Kādu dienu vīrs atnāca, savāca savas mantas un paziņoja, ka dažus mēnešus nerādīsies mājās, jo esot problēmas ar policiju. Viņš lika, lai daru, ko varu ar to, kas atlicis no mūsu ģimenes. Man tas bija ļoti grūts laiks. Bija jātiek galā ar māju un trim dēliem. Es sāku apmeklēt kādu draudzi, kurā radu spēku un mieru dzīvei. Zināju, ka bez Dieva netikšu galā. Daudz lūdzu par savu vīru un mūsu ģimeni un ticēju, ka reiz viņš būs labs vīrs un tēvs saviem bērniem. Pagāja laiks, un vīrs pārnāca, bet viņš bija kļuvis vēl ļaunāks, rupjāks un nesavaldīgāks. Es mēdzu dēliem teikt, ka tas nav viņu tētis, kas tā rīkojas, bet ļaunums viņā. Teicu, ka patiesībā tētis ir labs, tikai viņam vajag satikt Jēzu. Bērni saprata, ka bez Jēzus tētis nevar būt labs.”

Fils stāsta: „Es atrados lielā depresijā, nespēju valdīt pār savām sajūtām, jutos vainīgs dēlu un sievas priekšā, bet nespēju neko mainīt. Mana nervu sistēma bija sabojāta. Kādu dienu sieva man jautāja vai atceros to vīrieti, kas man gribēja pastāstīt par Jēzu, bet kuru es aizdzinu. Protams, es atcerējos. Tad viņa vaicāja, vai vēlos vēlreiz viņu satikt un uzklausīt, ko īsti viņš toreiz vēlējās man pateikt.

Man tiešām ieinteresēja, ko šis vīrietis ar Bībeli rokās tik svarīgu gribēja man teikt, ka bija gatavs atkal riskēt, tikt pazemots un pat fiziski ievainots, lai mani uzrunātu. Piekritu sarunai. Viņa pirmais jautājums bija – vai es zinot, ko nozīmē Evaņģēlijs? Teicu, ka man nav ne jausmas, jo nekad un neko par to neesmu dzirdējis. Tad viņš sāka stāstīt par Dievu, par Jēzus nāvi pie krusta un augšāmcelšanos, un es biju šokā – kā visus šos gadus to biju palaidis garām! Es nespēju tam noticēt, ka Jēzus bija nomiris par mani.

Sieva: ”Kad ar dēliem pārrados mājās, uz virtuves galda mūs gaidīja zīmīte ”Es aizgāju uz baznīcu”. Arī mēs devāmies uz draudzi. Ienākot, negaidītā aina, ko tur ieraudzīju, man neļāva pakustēties ne soli tālāk. Altāra priekšā stāvēja mans raupjais vecis un asarām acīs aicināja Jēzu savā dzīvē. Aicināja, lai Viņš kļūst par viņa dzīves Kungu. Paskatījos uz saviem dēliem, kas tāpat stāvēja un skatījās uz notiekošo. Redzēju, ka viņu acis bija miklas, un tad pār sejiņām sāka līt asaras. Dēli aizskrēja pie tēta, smējās un kliedza: „Mūsu tētis ir glābts! Mūsu tētis ir glābts!” Tas bija manas dzīves laimīgākais mirklis.”

Phils stāsta: „Es piedzīvoju lielu Dieva mīlestību. Visa mana būtība vēlējās dzīvot Kristum, būt labākam. Es vēl nezināju, kā tas iespējams, bet gribēju to mēģināt kopā ar Jēzu. Manī bija sajūta, ka mums tas izdosies. Vīrietis, kas mani atveda uz draudzi, man teica: „Tas nebūs grūti, tikai mīli Dievu un savu tuvāko.” Es sāku mācīties, kāds ir Jēzus. Kādu vakaru es lasīju Romiešu 12. nodaļu, kur teikts: „Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Neatriebieties paši, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs.” Mani tas pārsteidza! Kā lai es neatriebjos? Tad domāju, rakstīts „Ja vien iespējams ”, bet man parasti nav iespējams neatriebties, tāpēc nomierinājos, ka viss ir kārtībā. Kad to pastāstīju sievai, viņa teica, ka vārdu salikums „ja vien” man tomēr nedod tiesības atriebties. Un es izlēmu pielietot teoriju praksē.

Kad sestdienas agrā rītā atkal devos makšķerēt, es ieraudzīju svešus vīrus manā ierastajā makšķerēšanas vietā velkam laukā manu tīklu ar zivīm. Jau gribēju kā vienmēr izvilkt bisi un kliegt: „Kurš pakustēsies, tas mirs!”. Bet es, kozdams pirkstos, klusu airēju viņiem klāt. Lai gan turēju šaujamo gatavībā, ja gadījumā viņi būtu agresīvi, bet es gribēju klausīt Bībelei. Kad biju pietiekami tuvu, uzrunāju viņus: „Hei, vīri, ko jūs darāt ar manu tīklu?” Izbrīnā viņu mutes atvērās, un viņi teica: ”Vai tad šis ir tīkls? Un, tas ir jūsējais?” Atbildēju: „Šis ir mans tīkls, un labā ziņa ir tā, ka es izvilkšu šo tīklu un atdošu jums visas zivis, kas ir tajā.” Tāpat atplestām mutēm viņi saskatījās un neticības pilni airēja prom. Kopš tās dienas, neviens vairs nav zadzis zivis no maniem tīkliem. Dievam bija taisnība.

Es esmu izglābts, un tā ir lielākā dāvana. Mēs paši nevaram izmainīt savu dzīvi, bet kopā ar Dievu tas ir iespējams. Kā? Mīli Dievu un savu tuvāko no visas sirds.