Uzzināt, ka manam dēlam, kuram tolaik vēl pat nebija gads, ir jāveic galvas operācija, laikam bija briesmīgākais, ko es kā mamma varēju izdzirdēt. Slēdziens – aizaudzis galvas avotiņš. Lai nākotnē neveidotos nekādas attīstības aiztures, bija nepieciešama galvas operācija.
Abi ar vīru gājām uz ārsta vizīti ticības un uzvaras pilni. Mēs ticējām, ka mūsu bērns ir dziedināts. Tikai tad, kad ārsts pateica, ka operācija ir jātaisa steidzami, mana sirds salūza. Mans vīrs sāka runāt ar ārstu par detaļām, bet es tikai sēdēju, raudāju un domāju: “Kā šis var notikt, ja es ticu?!”
Kas notiek ar mūsu domām, kad lietas nenotiek tā, kā esam iedomājušies? Kas slēpjas mūsu sirdīs, kad pasaule brūk zem kājām?
Es neteikšu, ka man patika atbilde, ko ieraudzīju savā sirdī. Es secināju, ka gribu uzticēties Dievam tikai tad, ja saņemu atbildi, kādu pati esmu ieplānojusi. Protams, manā sirdī aizvien bija sāpes, kad intensīvajā palātā skatījos uz savu dēliņu, kurš bija pieslēgts pie sistēmas.
Sāpēja laiks, kuru piedzīvoju, kad naktīs bija jātur Nātans uz rokām un jālūdz, līdz viņa sāpes pāriet vai zāles iedarbojas. Un tomēr – es nevienu mirkli tur nejutos viena. Es zināju, ka pats Dievs ir ar mani.
Gan laiks pirms pašas operācijas, gan laiks mūsu mazajā palātiņā ir viens no dārgākajiem laikiem kopā ar Dievu, kādu esmu piedzīvojusi.
Es iepazinu Viņu kā savu mierinātāju un aizstāvi, kā draugu, kuru neviens nekad man nespēs aizvietot vai atņemt. Ja sākotnēji es brēcu uz debesīm, lai rāda man zīmes, brīnumus un skaļi runā uz mani, tad, laikam ejot, es sapratu, ka labākā atbilde ir Viņa tuvums.
Operācija bija veiksmīga, un atveseļošanās posms bija pārsteidzoši ātrs. Ārsti mūs biedēja, ka mūsu nākamais dzīves gads būs ļoti trausls un izaicinājumu pilns, tomēr notika citādāk – dēlam viss sadzija pāris mēnešu laikā. Šovasar Nātanam palika divi gadi un mums bija pēdējā galvas pārbaude – ārsts akceptēja, ka viss ir aizaudzis labi, un mums vairs nekad par šo nav jāsatraucas.
Ja nepieciešams, es būtu gatava iet tam visam cauri vēlreiz. Pat ja tas ir sāpīgākais, ko esmu savā dzīvē piedzīvojusi, tas noteikti nestāv klāt tam ieguvumam, kas man tagad ir. Es esmu iepazinusi savu Dievu tik ļoti tuvu un personiski, ka varu saukt Viņu par savu Draugu.
Uzraksti mums vai arī pievienojies mazajai grupai.
