Piektdienas vakarā braucu uz laukiem apciemot savu mammīti. Iebraucot Varakļānos, ļoti izteikti samazināju ātrumu (līdz 35-40 km/h), kas man ir netipiski, īpaši zinot, ka Varakļānu nomalē mašīnas brauc ļoti maz, nemaz nerunājot par to, ka tur kādreiz varētu sastapt ceļu policiju. Taču tad, vienā mirklī, kreisajā pusē no mājas pagalma atpakaļgaitā burtiski iznesās melns Audi un ietriecās manas mašīnas priekšējā daļā. No trieciena Audi apgriezās otrādi un ar priekšpusi noskrāpēja arī manas mašīnas aizmuguri, no kā mašīnai izsprāga drošības spilveni, bet es paliku neskarta. Kopumā mašīnai bija sabojāta priekšējā kreisā puse un nedaudz aizmugure, bet vidus daļa, kur sēdēju es, palika neskarta!
Saprotu, ka lielāku iespaidu uz cilvēkiem atstātu liecība, ja mašīna būtu samīcīta lupatu lēveros, tad vēl aizdegtos, bet es iznāktu no liesmām sveika un vesela. Taču tobrīd un arī tagad es labi apzinos, ka velna mērķis bija mani iznīcināt tā, lai nekas nepaliktu pāri! Un ne jau viņš apžēlojās – “ai, nu šito tikai pabiedēšu.” Nē, tas bija Tas Kungs, Mans Sargs, kurš bija nomodā par mani, ka man ne mats no galvas nenokrita!
Tajā visā es arī piedzīvoju tādu Dieva spēku, par kuru ikdienā nemaz neapzinājos, ka tas ir manī. Tāpēc īsi aprakstīšu tālākos notikumus.
No Audi izleca četras iereibušas sievietes un sāka lamāt mani rupjiem vārdiem, piesaucot manu matu krāsu. Viņas uzvedās tik agresīvi, it kā es būtu izraisījusi negadījumu. Protams, zvanīju policijai. Kamēr runāju, sievietes sāka apzināties situāciju. Divas ieleca mašīnā un brauca projām, pārējās ar augumiem centās noslēpt mašīnas numurzīmi. Skaidroju, ka nedrīkst mainīt negadījuma apstākļus, uz ko palicējas kliedza, lai tik bēgot prom. Numuru tomēr paspēju saskatīt un pēc tā policija vēlāk atrada vainīgo personu.
Palikušās sievietes iegāja mājā un pēc mirkļa, saģērbušās un skaļi klāstot savu viedokli par mani, aizgāja virzienā, kur aizbrauca Audi. Paliku viena tumsā ar sasistu mašīnu. Iesēdos mašīnā, lai pielūgtu Dievu un pateiktos, kad pēkšņi lielā ātrumā piebrauca cita mašīna. Strauji nobremzēja, un no tās izvēlās četri iereibuši jaunekļi, kas skaļi lamādamies nāca uz manu pusi. Paķēru telefonu, lai zvanītu uz Rīgu. Zināju, ka tieši 21:00 beidzas Bībeles skola un gribēju lūgt, lai lūdz par mani, jo sapratu, ka negribu būt viena šajos apstākļos. Tai brīdī telefonam „nomira“ baterija…
Tālāk viss notika burtiski sekundēs – paspēju tikai domās piesaukt Debesu Tēvu un… tā vairs nebiju es, kas atradās uz ceļa. Ar dzelžainu apziņu „Es neesmu viena, mans Aizstāvis ir ar mani“, izkāpu no mašīnas un gāju pretī puišiem, runādama uz tiem – kāpēc viņu draudzenes aizmukušas, vai nesaprot, ka sataisījušas sev nepatikšanas. Teicu, lai zvana, ka tās brauc atpakaļ, jo, kamēr policija nav atbraukusi, ir iespēja ko labot.
Domāju, ka neesmu no bailīgajām, bet tā nebiju es, kas runāja, tas bija spēks un drosme no Dieva. Slava un pateicība Viņam par to! Augstākais 2-3 minūtes puiši vēl mēģināja saglabāt bravūru, bet tad sāka nostāties manā pusē. Viens sazvanīja policijas inspektora brāli, lai kaut ko ar viņu sarunātu, jo pats neceļot klausuli. Otrs mēģināja sazvanīt kādu citu glābēju… Tad abi konstatēja, ka izsaukumu nav iespējams atcelt, jo esmu sazvanījusi Madonu. Es vienkārši zvanīju uz 112. Puiši ne tikai norima, bet arī uztraucās, vai man viss esot kārtībā.
Jāsaka, ka lauku jaunekļi pat dzērumā bija pieklājīgi. Pirms aizbraukšanas viņi atvainojās, ka nevarot palikt, jo esot dzēruši un tūlīt būšot policija. Arī policisti bija laipni un atsaucīgi. Varakļānu policija atvainojās par to, ka kaut kas tāds vispār noticis viņu pilsētā.
Nudien, es tiku no Debesu Tēva un cilvēkiem lutināta! Bet visu šo laiku, arī tās stundas, ko pavadīju policijā, manā sirdī skanēja Psalms: “Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas radījis debesis un zemi. Viņš neļaus manai kājai slīdēt; KAS MANI SARGĀ, TAS NESNAUŽ” (Ps. 121:2-3).
Tas Kungs ir mūsu sargs, un viņš ir nomodā!
Vineta