PV_2015_046

Jim Caviezel

Aktieris Jim Caviezel bija vidusmēra aktieris Holivudā, kuram piešķīra nelielas lomiņas mazbudžeta filmās. Tāpēc liels bija viņa pārsteigums, saņemot negaidītu telefona zvanu no viņa mīļākā aktiera un režisora, paša Mela Gibsona, kurš meklēja piemērotāko lomas atveidotāju kādam savam projektam. Viņš pārsteigto aktieri uzaicināja uz tikšanos, un protams, ka Jim, ne mirkli nevilcinoties, tam piekrita.

Aktieris stāsta: Tikšanās laikā Mels man pasniedza manuskriptu. Atverot, ieraudzīju nosaukumu un man pār muguru pārskrēja tirpas. Uz balta fona ar melniem burtiem bija rakstīts „Kristus Ciešanas.” Pārlasīju manuskripta nosaukumu atkal un atkal, cerot, ka esmu ko pārpratis, nepareizi izlasījis. Vēl vairāk biju izbrīnīts, kad pie lomu sadalījuma ieraudzīju, ka mans vārds bija ierakstīts pretim Jēzus lomai. Jutu, kā pamazām nosvīstu un mani pārņem panika. Redziet Holivudā, ja esi reiz bijis Jēzus lomā, pēc tam principā vairs nav iespējams cerēt uz veiksmīgu turpmāko karjeru. Jēzus lomu atveidotājus pēc tam uz citām filmām vienkārši neaicina.

Mels pastāstīja par savu ieceri – uzņemt filmu par Jēzu, kas pēc iespējas autentiskāk atveidotu laiku, kurā Jēzus dzīvoja, un Viņa pienesto upuri. Šis projekts sevī iekļāva arī latīņu valodas apgūšanu. Loma nebija no vieglajām un, izlasot manuskriptu, nebija mazāko šaubu, ka šo filmu ienīdīs daudzi Holivudas elites ietekmīgie cilvēki, jo tā stāstīja par Jēzu tieši pēc Bībeles rakstiem.
Kādu brīdi mēs sēdējām klusumā, neveikli bīdot uz galda nolikto kafijas tasi un biezo manuskriptu. Zināju, ka Mels gaida atbildi. Nolikdams kafijas krūzi un pavēries pret viņu, jautāju:

”Mel, kāpēc tieši es? Kāpēc tu mani izvēlējies šai lomai? Vai tāpēc, ka mans vārds līdzinās Jēzus vārdam? Jēzus Kristus – Jim Caviezel, un es esmu 33 gadus vecs – vecums, kad Jēzu piesita krustā?”

Mels pārsteigts paskatījās uz mani un paskaidroja šīs izvēles patieso iemeslu. Viņš esot redzējis mani spēlējam kādā filmā, un viņam iepatikusies mana prasme tēlot. Režisors pat brīnījās par šķietamajām sakritībām, kuras biju pamanījis. Mana sirds sāka pukstēt straujāk. Jēzus manā vecumā bija atdevis dzīvi par mani, un tagad pēc 2000 gadiem es sēdēju necilā amerikāņu ēdnīcā un man piedāvāja iespēju vēlreiz izstāstīt stāstu par Viņu. Uzrunājot Melu, es izteicu vārdus, kuri līdz šai dienai man liekas brīnums: ”Mel, tā nav sagadīšanās, bet mans aicinājums no Dieva. Katram cilvēkam ir jāpaņem Viņa krusts. Ja kāds neņems savu krustu, tad krusts viņu iznīcinās. Es uzņemšos šo risku un piekritīšu spēlēt šajā filmā.”

Sākās ilgs un intensīvs gatavošanās posms, kura laikā piedzīvoju lielas emocionālas svārstības. Loma tik tiešām prasīja daudz – jaunas saskarsmes prasmes, valodas apguvi un fiziskus treniņus. Ik pa laikam domāju, ka tomēr to nespēšu. Lai spēlētu šo lomu, man bija nepieciešams izjust, kāds ir Jēzus un ko Viņš jūt. Bet kā gan iespējams saprast, kas notiek paša Dieva sirdī? Kā iespējams sevi, vidusmēra egoistisku cilvēciņu, identificēt ar pašu Dievu? Ar Dievu, kurš atdeva savu dzīvību mūsu pārkāpumu dēļ. Eksistēja tik daudz viedokļu, rakstu un nostāstu par Viņu, bet man nebija sava piedzīvojuma ar Jēzu. Sapratu, ka mana vienīgā iespēja ir pašam iepazīt to, kuru attēlošu. Nebija cita varianta, man bija jāpiedzīvo Jēzus. Es meklēju Viņu, lūdzu kā mācēju, lasīju Vārdu, lai justu Viņa ikdienu un personību. Ievēroju, ka Jēzus daudz lūdza, tāpēc sāku vairāk lūgt. Es lūdzu: ”Dievs, ja Tu esi, atklājies man, palīdzi man ieraudzīt, kāds Tu esi! Es gribu Tevi personīgi iepazīt. Es gribu parādīt Tevi pasaulei. Es vēlos, lai cilvēki piedzīvo Tevi, Tavu mīlestību, par kuru Tu tik daudz runā manis atveidotajā tēlā. Kas es esmu, ka varu tēlot Tevi, Visuvareno Dievu, palīdzi man!”

Notika, kas neplānots. Vārds mani pārvērta. Lasot, kāds bija Jēzus, es sāku līdzināties Viņam, sāku skatīties uz cilvēkiem, darbiem un lietām citādāk. Lasot Jāņa 3:16, nespēju palikt vienaldzīgs. Viņš, nevainīgs, tīrs upuris, izlēja savas asinis, lai man un visiem cilvēkiem būtu pieeja pie Dieva. Zināju, ka ne tuvu nespēju saprast, kāds ir Jēzus, bet biju piedzīvojis Viņu, es zināju Viņa mīlestību pret mums.

Runājot par filmēšanas gaitu, šī nebija tā reize, kad filmēšanas laukumā izskanētu daudz joku un čalu. Mēs visi jutām īpašu atbildību un Dieva klātbūtni. Es piedzīvoju pilnīgu spēka izsīkumu. Tagad saprotu, ka toreiz Dievs mani pilnībā iztukšoja no manis paša, lai mani piepildītu ar Sevi. Manis grimēšana sākās divos naktī un beidzās ap desmitiem no rīta. Kad turpinājām filmas uzņemšanu, piedzīvoju pilnīgu fizisku spēku izsīkumu. Viss ķermenis sūrstēja no mākslīgās ādas kārtas, vairākas nedēļas nebija sanācis gulēt vairāk par divām stundām.  Krusts, kurš bija veidots pēc iespējas autentiskāks, bija neticami smags. Nesot krustu, tas salauza man plecu. Kad es patiesās agonijas sāpēs kliedzu pēc palīdzības, filmētāju komanda brīnījās par manis patiesi izjusto sniegumu. Viņi bija citas tautības un nesaprata angļu valodu. Vēlāk pie manis slimnīcā ieradās Mels un jautāja, vai esmu gatavs turpināt filmēšanu, jo viņš saprata, ka traumu dēļ, es varu atteikties, atbildēju, ka nezināju, ka krusts, kuru Jēzus nesa manis dēļ, bija tik smags un sagādāja Viņam tādas sāpes. Bet, ja Jēzus nesa šo krustu manis dēļ, tad es vēlos kaut kripatiņu paciest sāpes, lai izstāstītu šo stāstu par Viņu citiem.

PV_2015_048

Emocionāli smagākā aina bija pie krusta. Bet tieši tur – pie krusta, es piedzīvoju pilnīgu pestīšanu. Vieta, kurā tika uzņemta krustā sišanas aina, bija Itālijas ziemeļi. Laikā, kad tur filmējām, bija ļoti auksts, apmēram – 25 C. Viss personāls staigāja siltos ziemas mēteļos, bet man gandrīz kailam bija jākarājas pie krusta vienā no augstākajām Itālijas kalna virsotnēm. Vējš bija ass un auksts, tas grieza manu ķermeni kā simtiem zobenu. Mans augums bija paralizēts no lielajām sāpēm, bet drebēšanas dēļ es nespēju kontrolēt valodu. Šīs ainas uzņemšana prasīja visus manus fiziskos spēkus, tāpēc nepārtraukti lūdzu Dievu. Ainā, kurā saku: ”Piedod viņiem, jo tie nezina, ko tie dara”, mana sirds piedzīvoja pilnīgu grēku nožēlu. Es karājos pie krusta, bija stindzinoši auksts, biju pārguris, bet tajā pašā laikā biju pats laimīgākais cilvēks, jo tieši tur, pie krusta, es apņēmos, ka sekošu Viņam visu turpmāko dzīvi un Viņš būs manas dzīves Kungs.

Kad filmējām pēdējās ainas pie krusta, Itālijā sākās īsta vētra. Filmas režisori bija priecīgi par reālistiskajiem kadriem, bet es pirmo reizi biju patiesi nobijies, jo atrados apkaimes augstākā kalna  virsotnē pie krusta, – tiešs mērķis zibenim. Jau vēlējos paziņot, ka kāpšu lejā, jo esmu uztraucies par savu dzīvību, kad pēkšņi pakrūtē sajutu lielas sāpes un lejā sadzirdēju izmisušu cilvēku saucienus. Izrādījās, biju dabūjis zibens spērienu, un tas bija patiess Dieva brīnums, ka izdzīvoju. Pamodies izteicu vārdus: „Tagad vairs nedzīvoju es, bet manī dzīvo Viņš!” Režisors brīnījās, ka neskatoties uz visām sāpēm un pārdzīvojumiem, es tik ļoti atbildīgi izturējos  pret savu lomu. Viņš nezināja, ka šie vārdi nāca no manas sirds dziļumiem. Vairs nevēlējos dzīvot sev, es biju laimīgs. Cik gan daudziem cilvēkiem ir bijusi iespēja nomirt sev un celties līdz ar Kristu jaunā spožumā.

Agrāk Jēzus upuri es uzskatīju par ierastu un pieņemamu lietu. Līdzīgi tiem daudzajiem cilvēkiem, kas sevi upurēja cēlu mērķu un ideju vārdā. Bet tad es sapratu, Jēzus upuri nevar pielīdzināt nevienam no tiem. Jēzus bija pilnīgi nevainīgs, un Viņa nāve nebija – viens šāviens. Viņš izgāja visu sāpju ceļu, prātam tas nav aptverams, ko Jēzus piedzīvoja. Viņš nomira, lai mēs varētu dzīvot. Viņa brūcēs, Viņa asinīs mums pieder dziedināšana, labklājība, atbrīvošana.

Ainu, kurā romiešu kareivji sit Jēzu, cilvēkiem ir grūti noskatīties tāpēc, ka viņi tur redz savu grēku. Šie sitieni un brūces Jēzus miesā tiek saņemti mūsu grēku dēļ. Šis sods patiesībā pienācās mums. Mēs gribam dzīvot skaisti un savus grēkus paslēpt zem apsega, sakot: „Neviens jau nav pilnīgs.” Bet patiesībā katrs mūsu grēks ir konkrēts trieciens Jēzus miesā.

Šīs ainas uzņemšana uz visiem laikiem paliks dzīva manā atmiņā. Kāpēc? Jo romiešu virsnieks, kurš enerģiski sita Jēzu ar pātagu, pēc tautības bija musulmanis. Bet tad pēkšņi mēs visi izdzirdējām viņu kliedzam. Turpat filmēšanās laukumā viņš nometās ceļos un pieņēma Jēzu par savu Glābēju. Varu droši apgalvot, ka ikviena cilvēka dzīve, kurš piedalījās šīs filmas tapšanā, mainījās. Katrā ziņā neviens pēc tās nevarēja palikt vienaldzīgs pret vēsti, kuru dzirdēja. Kāds to varēja pieņemt, kāds noraidīt, bet visi to bija uzzinājuši.

Un arī tagad mans mērķis ir – stāstīt evaņģēliju. Mums nekas nav jāpierāda vai kāds jāpārliecina, bet mums ir jāpastāsta autentiskais Kristus evaņģēlijs, un pašiem pastāvīgi jāatrodas Vārdā, lai mēs netaptu remdeni un, iesākuši garā ,nepabeigtu miesā.

Lai gan filma guva milzīgus panākumus un izraisīja lielu ažiotāžu, es arvien esmu svētīts ar lieliskiem darba piedāvājumiem. Dievs ļoti darbojas manā dzīvē, es piedzīvoju Viņu katru brīdi. Ja ir kāds brīdis, kad miesa grib valdīt pār garu, es viņai atgādinu par Jēzus upuri un Viņa asinīm, kuras Viņš izlēja manā vietā, lai es dzīvotu. Un es nolieku savu miesu atkal tās vietā.

Nepadarīsim Jēzus upuri nenozīmīgu!