“Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva” (Jņ. 14:12)
Šodien jānotiek brīnumiem – vareniem Dieva darbiem. Dievs ir ielicis tavā sirdī sapņus. Sapņus par cilvēkam neiespējamām lietām, kas nāk no Viņa sirds. “Tas visu spēj, kas tic” (Mk. 9:23). Ja tu šos sapņus vērsīsi ticībā, tie kļūs par realitāti.
Patiesībā brīnumus, kurus dara Dievs, mums nav jāuzskata par ko ārkārtēju. Par brīnumiem tos dēvē cilvēki, kuri skatās no malas. Mums Dieva darbiem ir jābūt kā ikdienas maizei, kas tik dabiski notiek Tēva valstībā.
Daudzi baidās ticēt brīnumiem. Taču ticēt brīnumiem ir nevis paaugstināšanās, bet patiesa pazemība. Paaugstināšanās ir atklāti izrādīt neticību Dieva teiktajam, apšaubīt Viņa mīlestības spēku un vairāk uzticēties savām prāta spējām un iespējām nekā Dieva varenībai. Tā ir lepnība un augstprātīga sacelšanās pret Dievu. Bet Dievam nevajag izglītotos un spējīgos, Viņš meklē ticības pilnus bērnus ar pazemīgām sirdīm. Viss ir iespējams tam, kas tic. Ticībai nav robežu, tāpat kā radīšanas procesam. Tu tikai vari pārstāt tam ļauties. Mēs ar tevi esam daļa no Kristus Miesas uz zemes. Ja Viņa Miesas locekļi ir slimi, uzpūtīgi, neticīgi un nepaklausīgi, tad visa Miesa, kas ir Kristus draudze, būs vāja un nespēcīga.
Kā Dievs radīja pasauli? Ar Vārdu. Kad saņemam Vārdu, mums tas ir jāpasludina. Jārunā vairāk nekā tikai vienu vai dažas reizes. Esmu pārliecināta, ka Rakstu vieta “Ļauj savai maizei iet pār plašo jūru; pēc daudzām dienām tu to atkal atdabūsi. Tomēr sadali to pa septiņiem, pat astoņiem braucieniem…” (Sal. māc. 11:12) ir garīgs likums, kas attiecas ne tikai uz finansēm. Tāpēc Dieva Vārds tiek salīdzināts arī ar sēklu, kas ticībā jāsēj patstāvīgi, regulāri un neatlaidīgi, līdz tā nes augļus.
Parasti, kad sākam runāt Vārdu, vispirms mēs to darām savas ticības stiprināšanai. Taču pēc tam atraisās ticības gars un atnāk stipra pārliecība, kas to, kas cerams, no garīgās, neredzamās pasaules materializē taustāmajā. Mūsu ticība ir kā atbildes reakcija, kā roka, kas pasniedzas pretī Dieva izstieptajai rokai, lai saņemtu un no debesīm atnestu Dieva gribu konkrētā situācijā. Cik tādu roku šobrīd aktīvi sniedzas uz debesīm?
Ticība ir paklausība, kas sākumā līdzīga zīdaiņa pirmajiem šļupstiem, kad tu lūgšanas laikā sāc sev dzirdamā balsī apliecināt Dieva solīto. Un brīnumi sākas! Vispirms tevī, tad – caur tevi. Bet, ja klusēsi… notiks kā vienmēr.
Šodien uz zemes valda haoss, un Dievam trūkst kalpu, kas atnestu Viņa palīdzību no debesīm. Mēs esam pārāk lepni, gudri un iedomīgi. Mēs, kas paši esam Viņa radīti, saceļamies pret Dievu, sakot: “Tas nav iespējams. Pārāk sarežģīti. Tas izklausās, kā bērna murgi.” Paldies Dievam, ka nebijām Viņa padomdevēji, kad Viņš radīja šo pasauli! Kāda gan tad izskatītos zeme un mēs paši?
Protams, mēs nevaram ticēt par jebkuru brīnumaino lietu, ko vēlamies. Tas nenotiks. Mēs varam ticēt tikai tam, kas saskan ar Dieva gribu. “.. jo visu, ko Viņš grib, to Viņš izdara” (Sal. māc 8:3).
“Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam” (Lk. 18:27).
“… jo Dievam nekas nav neiespējams” (Lk. 1:37).
Tāpēc uzzini, kāda ir Dieva griba konkrētos jautājumos, un spītīgi turies pie tā. Atver savu sirdi un prātu Viņa varenībai un ielaid tajā savus radus, kaimiņus un savu tautu. Ielaid bāreņus un atraitnes, narkomānus un alkoholiķus, darba un naudas holiķus, un dažādu slimību un bēdu nospiestos. Jo šodien tu esi Jēzus atbilde cilvēkiem. Tu esi eņģelis (Dieva sūtītais) tiem, kam vajadzīga palīdzība. Ko gan lai Dievs sūta, ja ne tevi un mani?
Kad ļausi Dieva mīlestībai pārņemt savu sirdi un dzīvi, tu sapratīsi, ka dzīvot ir vērts tikai tad, ja dari to, kas svarīgs Tēvam. Un tad ir tik viegli izprast arī Dieva gribu un noticēt Viņa neierobežotajam spēkam un neaptveramajai varenībai. Bet zini – jo vairāk tu mīlēsi, jo vairāk tev sāpēs. Un jo vairāk tev sāpēs, jo aktīvāks un drosmīgāks tu būsi rīkoties. Un šis process tevi darīs aizvien līdzīgāku tavam Tēvam.
Dievs neuzsver savus brīnuma darbus, jo viss, ko Viņš dara, ir brīnums. Lielākais no tiem ir jaunpiedzimšana – kad cilvēks tiek izrauts no velna ķetnām un pārcelts Dieva Valstībā. Izprotot to, kas notika brīdī, kad kļuvām par jaunu radījumu Kristū – ka šodien vairs neesam bijušie grēcinieki, alkoholiķi, prostitūtas, zagļi vai slepkavas, bet jauni radījumi. Ka viss, kas bijis, ir pagājis, un viss ir tapis jauns. Ka mūsu grēki nav uz laiku apklāti, bet pilnībā izdzēsti, un pret mums vērstais apsūdzības raksts ar spriedumu “pazudināts uz mūžu” vairs neeksistē, jo esam pilnībā attaisnoti un svēti darīti. Mums nav grūti ticēt visām pārējām Dieva žēlastības dāvanām, kuras nāk līdzi šai lielākajai.
“Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas?” (Rom. 8:32).
Dievs no mums gaida tikai vienu – ticību Viņa apsolījumiem. Ticība nebalstās sapratnē, cik reāli vai nereāli šķiet tas, ko Dievs apsolījis. Ticība pamatojas un balstās tajā, ka tas ir pats Dievs, kurš to ir apsolījis.
“…jo Tu esi pār Savu Vārdu paaugstinājis Savus apsolījumus” (Ps. 138:2).
“Ar to Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus…” (2.Pēt. 1:4).
Ticība lasa apsolījumus
Ticība izraksta apsolījumus
Ticība domā par apsolījumiem
Ticība sargā apsolījumus
Ticība runā apsolījumus
Ticība pateicas par apsolījumiem
Ticība atgādina Dievam, ko Viņš apsolījis
Ticība skaļi priecājas par apsolījumiem
Ticība lielās ar apsolījumiem
Ticība sevi stiprina ar apsolījumiem
Ticība cīnās, balstoties uz apsolījumiem
Ticība uzvar bailes ar apsolījumiem
Ticība sēj apsolījumus
Ticība neatlaidīgi gaida apsolījumu piepildīšanos
Ticība bauda brīnumus
Viena no iespējām, kā atraisīt brīnumus – Palīdzi savam tuvākajam. Iestājies par tiem, kas paši sevi nespēj aizstāvēt.