PV_2015_251

Gribu padalīties savā priekā par to, kā Dievs mani atbrīvoja no elkiem.

Vasarā bijām Latgalē uz radu kāzām. Mājās braucot, mana mīļā māsīca iedeva man mazu kartiņu. Tas esot „svētais Kristofers” (ja nemaldos) – visu šoferīšu aizstāvis. Negribēju viņu aizvainot, tāpēc paņēmu kartiņu un noliku mašīnā aiz saules sarga. Nepievērsu tai uzmanību. Taču tad mūsu dzīvē sākās dažādas nepatikšanas.

Pirmkārt, ceļu policija mūs sodīja par stāvēšanu neatļautā vietā. Zīme „stāvēt aizliegts” bija paslēpusies krūmos, tāpēc mēs to neredzējām, un māsīca bija pārliecināta, ka tur var stāvēt, jo zīme bija uzstādīta pirms pāris dienām. Tā nu nostājāmies tieši blakus policijas mašīnai, kas tobrīd jau rakstīja protokolu kādam citam. Vēl nodomājām, ka “nu gan tam nabadziņam nepaveicās”, un paši, nesaprotot, ka arī esam pārkāpuši noteikumus, mierīgi aizgājām uz veikalu. Muļķīgāk vairs nevar būt!

Nākošo divu mēnešu laikā vīram bija vēl divi brīdinājumi par ātruma pārsniegšanu, atkal neticami muļķīgā veidā. Neiedziļināšos niansēs, bet tad man pašai atnāca neizskaidrojamas bailes braukt ar mašīnu. Visu laiku teicu vīram, lai brauc lēnāk, lai neapdzen, jo mani nepameta sajūta, ka mēs tūlīt ietrieksimies pretimbraucošajā mašīnā. Mēģināju bailes izskaidrot ar to, ka mašīnā ir mūsu mazais bērniņš utt. Bet tagad, to visu pārdomājot, saprotu, ka šīs bailes un visas nepatikšanas sākās līdz ar elka novietošanu mašīnā.

Lūgšanā Dievs man to atklāja, lai nejokojam ar šīm it kā sīkajām lietām. Otrs elks mūsu mājās – televizors – bija aptumšojis manas acis, ka to uzreiz nesapratu. Jo vairs nedzirdēju Dieva brīdinājumu, kaut Viņš mūs brīdināja, un kā vēl! Kādu laiku nolēmu neskatīties visu pēc kārtas, bet katru brīvo brīdi izmantot lūgšanām un Vārda lasīšanai. Ak, kā Dievs runāja uz mani! Likās, katrs pants Bībelē ir tieši man rakstīts! Paldies Dievam!

Sanita