Sievas, trīs bērnu mammas, rakstnieces Kendras Dālas stāsts:
Jau kādu laiku biju laulībā, kad izlasīju kādu rakstu par to, ka vīra atbildība ir likt justies sievai mīlētai. Autors aprakstīja sievieti, kura ir vīra “mīlēta un aprūpēta”, kā “apmierinātu, ziedošu, starojošu un mirdzošu”. Šī sieviete izklausījās tik brīnišķīga! Turpretī es jutos izmisusi – pārgurusi no bērnu nebeidzamajām vajadzībām, kā arī pienākumiem mājās. Es mīlēju savu vīru, bet mūsu laulība bija tālu no starojošas. Mūsu komunikācija jau ilgstoši bija iestrēgusi, un nepiepildītās gaidas no otra arī lika par sevi manīt.
Tādēļ dabiski, ka pēc šāda raksta izlasīšanas, es secināju, ka pie visa vainīgs ir viņš. Tā ir viņa vaina, ka mūsu laulība nav izdevusies, un es tajā jūtos tik slikti.
“Viņš nelutina un nerūpējas par mani”, es žēlojos. Es bieži skaitīju minūtes, gaidot, kad viņš atgriezīsies mājās no darba, un izglābs mani no manām ikdienas kļūdām un izmisuma. Bet, kad viņš nespēja piepildīt manas vēlmes, es kritu vēl dziļākā izmisumā. Jutos norakstīta.
Skaudrā realitāte
Kad es pirmo reizi dzirdēju sprediķi par Efeziešiem 5:22-23, biju asarās par tik brīnišķīgi atainoto ģimeni, kas bija aprakstīta Pāvila vārdiem. Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam. Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva, būdams Savas miesas Pestītājs. Efeziešiem 5:22-23
Šie vārdi tik ļoti saviļņoja mūs abus ar toreiz vēl manu topošo vīru, ka izvēlējāmies to par centrālo Rakstu vietu mūsu kāzām. Draudzēs vīriem regulāri tiek teikts, lai viņi ir aktīvi un iniciatīvas pilni, nodevušies garīgie vadītāji savai sievai un bērniem. Viņi ir tie, kas nosaka ģimenes garīgo atmosfēru utt. Tas ir labs un biblisks izaicinājums. Taču, problēma rodas tad, kad mēs, sievas, to dzirdam un sagaidām no saviem vīriem to, ko spēj dot vienīgi Jēzus. Kad viņi nespēj to visu izdarīt, mēs kļūstam kritiskas un kurnam. Un tad šis Vārds no Efeziešiem mūsu galvās skan pavisam citā formā: Vai mans vīrs vispār mīl mani? Vai viņš par mani rūpējas? Vai viņš mani lutina? Vai viņš mani mazgā ar Dieva Vārdu?! Vai viņš mani dara svētāku?!
Pēkšņi mēs saprotam, ka nejūtamies mīlētas, aprūpētas, lutinātas, svētītas, mazgātas… Vēl vairāk, mēs skatāmies uz šo grēcinieku, kuru apprecējām un brīnāmies, kāpēc viņš mūs nedara mirdzošas un svētas.
Jēzus mīlēta un aprūpēta
Kristus ir savas līgavas, proti, draudzes, galva. Viņš ir tās Glābējs. Viņš to mīl, par to atdodot savu dzīvi. Viņš to mazgā un dara svētu. Jēzus mīl savu līgavu, kā paša miesu.
Pats brīnišķīgākais vīrs pasaulē nekad nespēs izdarīt savas sievas labā to, ko Kristus ir izdarījis savas draudzes labā. Ir neprātīgi gaidīt no vīra to, ko var dot tikai Jēzus.
Sieva, kura ir sava vīra mīlēta un aprūpēta, spēs ziedēt vien kādu laiku, bet agri vai vēlu, tā izkaltīs. Jo, ja viņa nav iepazinusi dzīvo Dievu, viņa patiesi nav iepazinusi arī sevi un To, kurš spēj viņu patiesi mīlēt un piepildīt. Tādas sievietes laulība var būt laimīga, taču, viņas dzīve vienalga būs kā tuksnesis.
Atbrīvota, lai mīlētu
Kad skatos uz Jēzu, kurš mani ir mīlējis un nodevies par mani, kad es ļauju Viņa mīlestībai mani piepildīt, tas mani atbrīvo mīlēt savu vīru bez jebkādiem nosacījumiem. Tikai vienotībā ar Kristu, es ar prieku varu baudīt arī savu šīs zemes savienību, laulību, pilnībā uzticoties, ka tas pats Dievs, kurš pārveido mani, lai es kļūtu līdzīgāka Jēzum, dara to pašu arī pie mana vīra.
Mans vīrs bija uzrakstījis laulības solījumu, kurā lūdza, kaut viņš spētu mani vadīt vēl dziļākās attiecībās ar Kungu Jēzu… Ar Kungu Jēzu, nevis sevi. Vīra vadība laulībā – nenozīmē kļūt par Jēzu savai sievai, bet censties vest sievu tuvāk Jēzum.
Mans vīrs nav perfekts un reizēm tas mani sadusmo, bet esmu arī pateicīga. Esmu pateicīga, ka viņš grib pieaugt Kristus žēlastībā un izaicina tam arī mani. Esmu pateicīga, ka mūsu nepilnības ir iemesls, lai mēs svinētu un priecātos par Jēzus nepārspējamo mīlestību. Esmu pateicīga, ka mans vīrs neizliekas par manu glābēju, bet kopā ar mani nometas ceļos, lai lūgtu palīdzību no Dieva. Esmu pateicīga par savu nepilnīgo laulību, bet pilnīgo Glābēju.
Manā telefonā ir atgādinājums, kas man pienāk katru dienu īsi pirms mājās pārrodas mans vīrs. Tajā rakstīts – “Kristus mīlēta un aprūpēta”. Ne vienmēr es to izlasu. Reizēm es tiešām vēlos, ka vīrs atvērtu mājas durvis un varētu mani izglābt no ikdienas rūpēm. Taču, tas kalpo kā neliels atgādinājums – pacelt savas acis uz Vienīgo, kurš mani mīl vienmēr un rūpējas par katru manu vajadzību. Un tādēļ, ka Viņš to dara, šī nepilnīgā sieva spēj turēties pie sava nepilnīgā vīra rokas un doties brīnišķīgā, pārsteigumiem bagātā, ne vienmēr perfektā, bet svētu darošā laulībā – abiem pilnīgi paļaujoties uz Kristu.
