Mammās ir ļoti liels spēks. Šodien es gribu pastāstīt par kādu drosmīgu sievieti, un tā bija mana mamma. Mana mamma bija tā, kura pirmā mūsu dzimtā pieņēma Jēzu par savu Kungu, tādējādi apstādinot un salaužot lāstu, kas bija krājies mūsu dzimtā gadu no gadiem. Tas bija pagrieziena punkts, ne tikai viņas pašas dzīvē, bet arī manā dzīvē, jo pateicoties savai mammai, es ienācu draudzē un es piedzīvoju Jēzu. Tas bija manas dzīves laimīgākais mirklis, laimīgākā diena, jo es zinu, ka tad, kad es pieņēmu Jēzu, es ieguvu – mieru, prieku, drošību, un es zināju, ka mana nākotne ir droša tāpēc, ka ar mani kopā ir pats Varenais Dievs.
Es kā bērns savai mammai nācu līdzi uz draudzi, no sākuma vienkārši vēroju, kā viņa lūdz, kā viņa ticēja.
Es apbrīnoju viņas drosmi, kā viņa gāja, neskatoties ne uz ko, neskatoties uz apstākļiem, neskatoties uz to, ka visa ģimene bija pret to, ka viņa iet uz draudzi, ka viņa tic Dievam, bet viņa bija drosmīga, spēcīga un stipra ticībā, lai izvēlētos pareizo ceļu, tādējādi nodrošinot svētību gan man, gan manam brālim. Es viņai esmu pateicīga no visas sirds, par to, ko viņa izdarīja, par to, ka viņa pieņēma šo lēmumu, ka viņa nenobijās – viņa gāja līdz galam. Paldies tev, mamm, par to, ka tu mani iepazīstināji ar Jēzu.
Tikai brīdī, kad es pati kļuvu par mammu, es sapratu, ko nozīmē mammas ticības spēks, ko nozīmē lūgšana un drosme par saviem bērniem.
Man ir 3 brīnišķīgi dēli. Brīdī, kad mēs gaidījām savu otro dēliņu, aizejot pie ārsta, ārsts man paziņoja ne visai iepriecinošu ziņu. Viņa man teica: “Jūsu mazulis nav izveidojies. Viņš neatbilst tai nedēļai, kurā viņam vajadzētu būt.” Tajā brīdī es tā kā apmulsu un saucu uz Dievu. Es domāju: “Vai tiešām, vai tiešām?”
Aizejot mājās, es nokritu savos ceļos un lūdzu Dievu. Es stāstīju viņam, cik ļoti mēs šo mazuli gaidām, cik ļoti mēs viņu gribam, un cik ļoti viņš bija plānots. Tajā brīdī es dzirdēju. Dievs uz manīm runāja: “Es pats Viņu veidošu un svētīts ir tavas miesas auglis.”
Pēc lūgšanas es piecēlos un skaidri zināju – mans mazulis būs!
Pagāja divas nedēļas, un dodoties pie ārsta uz atkārtotu vizīti, ārste sonogrāfijas laikā sāka smaidīt… Viņa teica: “Ar mazuli viss ir kārtībā. Viņš ir izveidojies, viņa sirds pukst spēcīgi.” Pēc deviņiem mēnešiem piedzima mūsu mazais puisītis Rafaels. Un pirmais jautājums, ko man prasīja daktere: “Vai jūs viņu esat uzzīmējuši? Viņš ir tik perfekti veidots.”
Tajā brīdī manī parādījās smaids, neviltots smaids, un man gribējās viņai atbildēt: “Mēs viņu neuzzīmējām, bet Dievs viņu uzzīmēja. Dievs viņu radīja perfektu, izcilu, veselu puisīti un paldies Viņam par to!”
