Mana māte bija redzes invalīds, pareizāk sakot, viņai vienkārši nebija vienas acs. Es viņu ienīdu… Viņa man darīja lielu kaunu. Mēs bijām ļoti nabadzīgi, manai mammai piederēja neliels auduma veikaliņš tirgus laukumā. Es bieži viņu redzēju, vācot dažādus materiālus, no kuriem viņa veidoja nelielus rokdarbus un tos pārdeva. Māte cīnījās par katru grasi. Es ienīdu tādu dzīvi, un neieredzēju savu māti.
Atceros, reiz, kad gāju pamatskolā, skolotāja organizēja vecāku dienu. Mana māte ieradās ar lielu tarbu, kurā bija pašcepts ābolu pīrāgs. Es jutos tik pazemots. Es nevēlējos, lai viņa tur būtu. Kā viņa man to varēja nodarīt? Uzmetu viņai dusmu pilnu skatu un izsteidzos laukā no skolas.
Nākamajā dienā skolas biedri mani izsmēja. Viņi jautāja, kā manai mammai var būt tikai viena acs, tas esot pretīgi. Es vēlējos, kaut mamma pazustu no šīs pasaules, lai man būtu miers. Tāpēc vakarā viņai teicu: „Mammu, kāpēc tev nedabūt otru aci? Izdari kaut ko! Tu padari mani par apsmieklu! Kaut tu izgaistu..”
Māte neko neatbildēja. Jā, es jutos vainīgs, bet no otras puses, man likās, ka beidzot esmu pateicis visu, kas manī ir sakrājies. Varbūt tādēļ, ka māte man neatbildēja un nesodīja, es nejutos, ka būtu viņu pārāk sāpinājis.
Tonakt, pamodies, sadzirdēju klusus šņukstus. Ieraudzīju savu mammu pie virtuves galda histēriski raudot. Viņa centās klusināt vaidus, baidoties mani uzmodināt. Uzmetis viņai skatienu, es steidzos uz savu istabu. Jutos vainīgs, bet likās, sirds vietā man bija akmens. Es tiešām ienīdu savu vienacaino māti, kas tur izmisīgi raudāja. Tonakt sev apsolīju mācīties, cik vien labi iespējams, lai gūtu dzīvē panākumus, un pēc iespējas ātrāk tiktu projām no tās dzīves, kurā šobrīd dzīvoju – projām no mātes un nabadzības.
Mācījos ļoti apzinīgi un man paveicās. Es pametu mātes māju un sāku dzīvot kādā Amerikas pilsētiņā, kurā bija laba universitāte. Apprecējos, nopirku lepnu māju, mums piedzima bērni. Es dzīvoju kā veiksmīgs, laimīgs vidusmēra amerikānis. Man patika mana dzīve, patika, jo mani bērni, sieva un ikdienas rūpes, aizēnoja domas un sāpes par manu bērnību un par manu māti.
Tad, kādu dienu, mājas mieru pārtrauca zvans pie mūsu ārdurvīm. Iedams pretim meitiņai, kas atvēra durvis, jautāju: ”Kas tur ir? Kurš atnācis mūs apciemot? ” .. Tā bija mana māte. Vēl aizvien ar vienu aci.
Likās, ka pār mani nokrita viss debesu smagums, kā spainis ar ilgi krātajām sāpēm un nepiedošanu, kas manī kūsāja, draudēdams pārlīt pāri malām. Jutu, ka mana meitiņa bija nobijusies, tāpēc pagriezies pret viņu, es teicu: ”Kas jūs esat? Es jūs nepazīstu!”. Mēģināju šos vārdus izrunāt pēc iespējas ticamāk, galvenokārt, sevis dēļ. Tad sāku kliegt: ”Kā jūs uzdrīkstaties nākt uz manu māju un biedēt manu meitiņu? Lūdzu, ejiet projām, atstājiet mūs!”
Māte mani maigi uzlūkoja un teica: ”Es atvainojos, būšu sajaukusi adreses.” Un viņa aizgāja, lēnām izzūdot manam acu skatienam. Nodomāju: „Paldies Dievam, viņa mani nepazina.” Jutos atvieglots. Teicu sev, ka tas ir jāaizmirst, par to nav jādomā, un jājūt, jo man taču tagad ir jauna dzīve un tā ir tik jauka un laimīga… Bet turpmāk, katru dienu es sajutu sāpes savā dvēselē. Tāpēc ļoti nopriecājos, kad no manas dzimtās bērnības pilsētas pienāca uzaicinājums uz skolas salidojumu. Izlēmu turp doties un pēc tam apciemot savu māti.
Sievai pateicis, ka dodos darba komandējumā, devos uz savu bērnības pilsētiņu. Salidojums bija jauks. Pēc tam, ar divējādām izjūtām soļoju uz necilo būdiņu, kurā biju uzaudzis. Paverot durvis, nedzirdēju ne troksnīša. Ejot tālāk, namā, uz flīžu grīdas ieraudzīju guļam savu māti. Es nenorausu ne asariņas. Pie sevis brīnoties, cik cieta ir kļuvusi mana sirds, es paskatījos apkārt un ieraudzīju uz galda vēstuli. Tā vēstīja:
Mans dēls. Gribu, lai zini, ka mīlu tevi.
Es apsolu tevi vairs neapciemot tavā ģimenes mājā. Bet vai tas būtu par daudz prasīts, ja tu dažreiz apciemotu mani, jo tu man ļoti pietrūksti?
Es biju tik priecīga uzzinot, ka tu brauksi uz skolas salidojumu. Likās, tā varētu būt mūsu iespēja, bet es izlēmu neiet uz skolu. Es nevēlējos tevi… tu jau zini..
Piedod, ka man ir tikai viena acs. Piedod, ka esmu bijusi tev par apkaunojumu un iemeslu tevis izsmiešanai. Es būtu gribējusi būt tava skaistā māte, ar kuru tu varētu lepoties
Redzi, kad tu biji mazs, tu cieti nelaimes gadījumā un zaudēji vienu aci. Kā māte es nevarēju noskatīties, kā tu mans dēls, uzaugtu bez acs, tāpēc es atdevu tev savu aci.
Es biju tik laimīga, ka tavs ķermenis pieņēma manu aci! Ka tu varēji redzēt pavisam jaunu pasauli, manā vietā, pateicoties manai acij. Es nedusmojos uz tevi par tām reizēm, kad tu dusmojies. Es tad domāju: „Tas ir tāpēc, ka viņš mani mīl.”
Man tik ļoti pietrūkst tie laiki, kad tu biji mazs, un vēl neievēroji manu kaiti. Kad tu skatījies manā sejā, to nesavilkdams riebumā…
Es mīlu tevi tik ļoti… Es mīlu tevi. Es mīlu.
Visa mana pasaule sabruka… Es sagumu uz ceļiem un raudāju, raudāju, raudāju.
Apmaksāts
Kad māte gatavoja vakariņas, pie viņas pienāca tās mazais dēlēns un pasniedza papīra lapu, uz kuras viņš bija izveidojis nelielu sarakstu. Mamma noslaucīja mitrās rokas, pagriezās pret mazo zēnu un, paņēmusi sarakstu, sāka lasīt:
- Zāles pļaušana: $5.00
- Savas istabas uzkopšana šonedēļ: $1.00
- Aizgāju uz veikalu: $ 0.50
- Pieskatīju mazo brāli, kamēr tu gāji uz veikalu: $0.25
- Atkritumu iznešana: $1.00
- Labas atzīmes saņemšana: $ 5.00
- Dārza sakopšana: $2.00
- Tu man esi parādā: $14.75
Uzlūkojot dēlu, mātes sejā varēja redzēt šaudāmies atmiņas. Viņa paņēma pildspalvu, pagrieza papīra lapai otru pusi un rakstīja:
- Par tiem deviņiem mēnešiem, kurus tevi nēsāju sevī: Par brīvu
- Par visām naktīm, kuras pavadīju rūpējoties un lūdzot par tevi: Par brīvu
- Par visām asarām un raizēm, kuras, gadiem ejot, tu man sagādāji: Par brīvu
- Par visām rotaļlietām, pārtiku, drēbēm un par tava deguna slaucīšanu: Par brīvu
Dēls, kad tu visu saskaitīsi, tu redzēsi, ka manas mīlestības cena ir: Pilnīgi bez maksas
Kad puisis beidza lasīt mātes rakstīto, viņa acis pildījās asarām. Viņš ieskatījās mātei acīs un teica: „Es mīlu tevi.” Un paņēmis rakstāmo, viņš ar lieliem burtiem zem sava sastādītā saraksta uzrakstīja: „PILNĪGI APMAKSĀTS.”