PV_2015_042

Annie Lobert

“Maza meitene apmaldījās. Viņa domāja, ka neviens viņu nemīl, neviens viņu nevēlas. Viņa aizbēga no savas pils un ieskrēja velna aukstajās ķetnās, viņa liekuļotajā mīlestībā un tukšumā. Caur šo stindzinošo skāvienu viņa kļuva par citu personu. Viņa kļuva par melu un netīrības karalieni. Tāda ir mana dzīve.” Annie Lobert.

Atceros, ka bērnībā man tēvs vienmēr likās dusmīgs un neapmierināts. Viņš vienmēr par kaut ko īdēja un atrada ko man pārmest. Es to uztvēru ļoti personīgi un sapratu, ka laikam esmu nemīlama, ka mani nav iespējams mīlēt. Vidusskolā sāku just pret sevi vērsto puišu uzmanību. Tā kā no tēva nebiju saņēmusi nekāda veida pieņemšanu, es ļoti alku pēc viņu komplimentiem.

Tad skolā satiku puisi, kurā iemīlējos no pirmā acu skata, un kopš tā mirkļa, mana sirds piederēja tikai viņam. Viņš pret mani bija ļoti mīļš un uzmanīgs. Un reiz viņš teica: “Mīļā, es gribu spert nākamo soli. Es gribu iet dziļāk mūsu mīlestībā. Ja tu man dāvāsi šo dāvanu, ja tu dosi sevi arī fiziski, tad vēlos, lai tu kļūsti par manu sievu un mums būtu skaista ģimenīte.” Es viņam atdevu sevi – fiziski, dvēseliski un garīgi. Viņā bija mana tagadne un nākotne. Viņš bija manas dzīves jēga. Bet pēc kāda laika es uzzināju, ka viņš ne tikai guļ, bet arī tāpat sola sevi citām meitenēm. Tad mana sirds salūza. Es jutos nodota un nevienam nevajadzīga.

Pilna tukšuma un bezcerības turpināju apmeklēt skolu. Kad pienāca izlaiduma diena, biju nolēmusi savos 18 gados, nevienam nezinot, pamest mājas. Vēl tagad atceros skatu, kad pa mašīnas logu es pamāju vecākiem, zinot, ka nekad tos vairs neredzēšu. Izlēmu doties meklēt savu laimi uz Minesotu. Gribēju mācīties koledžā, bet, lai to varētu, man bija jāstrādā trīs darbos, jo vajadzību bija tik daudz – dzīves vieta, drēbes, pārtika, mašīna un skolas maksa.

Ja sākumā vēlme studēt bija liela, tad pēc tam, kad vietējā klubā iepazinos ar kādu meiteni, tā pamazām apsīka. Jo šī meitene man atklāja jaunu pasauli – nebeidzamu ballīšu pasauli. Viņa bija pārliecināta, ka reiz kādā no ballītēm viņa satiks savu bagāto princi, kurš to mīlēs un par viņu rūpēsies visu atlikušo dzīvi. Man tā bija kā atklāsme. Arī es alku pēc tāda vīrieša, kas mani iemīlētu tik ļoti, ka vēlētos rūpēties un gādāt par mani visu dzīvi. Par tādu dzīvi es taču vienmēr biju sapņojusi. Tāpēc arī es sāku svēti ticēt, ka, ja vien izskatīšos labi un iekārojami, mans sapņu princis mani atradīs.

Tā kopā ar savu jauno, bet nu jau labāko draudzeni, mēs katru vakaru pavadījām nakts klubos kā darbā. Kādu nakti pie mums pienāca divi vīrieši, kuri ar plašu žestu uzsauca dzērienus. Viņu rokas greznoja “Rolex” pulksteņi, augumus – dizaineru drēbes. Es uzlūkoju draudzeni ar pārlaimīgu skatu, teikdama: “Wow! Beidzot esam debesīs. Šiem puišiem pavisam noteikti nauda ir čupām.” Bija redzams, ka manai draudzenei viens no viņiem ļoti iepatikās, tāpēc es pieliecos un iečukstēju viņai ausī: “Tev jādabū viņa nauda. Tev jāizbauda tas, kas viņam ir.” Jutu, ka manī mostas atriebības gars kā liels, būrī turēts, zvērs. Es gribēju atriebties savam tēvam, puisim skolā, kurš mani izmantoja, un savai nabadzīgajai dzīvei. Nauda – tā bija mana atbilde.

Drīzi vien draudzene ar vienu no vīriešiem aizbrauca uz Havaju salām un pēc kāda laika es saņēmu zvanu: “Klau, es izdzīvoju sapni. Dzeru kokteiļus un sauļojos karstajā saulē, te ir debesis. Tev jābrauc šurp, viņam ir tik forši draugi.” Lai gan strādāju vairākos darbos un centos mācīties, draudzenes zvans tam visam pielika punktu. Es zināju, ka došos turp. Jautāt, ar ko viņa tur  nodarbojas, man nebija drosmes, jo nojautu atbildi, bet iespēja tikt pie labas dzīves jau bija paralizējusi manu prātu. Nedēļas nogalē es devos uz Havaju salām, un jau pirmajā dienā draudzene mani pierunāja pārdot sevi kādiem uzņēmējiem no Japānas. Uzzinot, kādu naudas summu viņi sola, es piekritu. Iespēja atbrīvoties no grūtās ikdienas, atmiņām par nabadzīgo un nelaimīgo bērnību aizēnoja jebkādas šaubas un morāles standartus. Biju gatava uz visu, lai iegūtu naudu un būtu pārāka par savu tēvu, kas, strādājot trīs darbos, vienalga nespēja mums nodrošināt sakarīgu dzīvi. Tajā vakarā es kļuvu par prostitūtu.

Toreiz vēl nenojautu, ka īstenībā uzlieku zīmogu visai savai dzīvei. Pēc pirmajiem 500 dolāriem stundā, pārdodot sevi bez saistībām un attiecībām, vairs nespēju strādāt parastā darbā par 4 dolāriem stundā. Es nespēju atgriezties ikdienā, es biju uzķērusies uz naudas iesma un kļuvu tai par vergu. Nekad savā dzīvē es nebiju mīlēta un kādam ko nozīmējusi, bet nu man bija liela vara pār vīriešiem. Vismaz tā man likās. Lēnām cenas par stundu auga, un, ja vīrietis vēlējās mani uz visu nakti, es prasīju pieckārtīgu samaksu.

Dažus mēnešus vēlāk, kad kādā klubā aizvietoju draudzeni, kas bija dejotāja, ienāca kāds vīrs un nolika pie manām kājām čupiņu ar simtdolāru banknotēm. Es turpināju dejot tikai viņam un darīju zināmu, ka ir iespējama arī tuvība. Sarunā atklāju, ka esmu prostitūta un, ka ar to nodarbošos, līdz sakrāšu mājai, labai mašīnai, izglītībai un vecumdienām, tad metīšu visu pie malas. Viņš teica: “Tu esi tik gudra un inteliģenta meitene. Tu man tiešām patīc. Īstenībā, man liekas, ka sāku jau tevī iemīlēties.” Un viņš mani apbēra ar komplimentiem, kurus tik ļoti biju gaidījusi no sava tēva – mīļus, apbrīnas pilnus un atzinīgus vārdus. Un es izlēmu, ka vēlos kopā ar viņu pārcelties uz Las Vegasu.

Pirmais mēnesis, kuru pavadījām kopā bija kā debesis. Taču mani pārsteidza, ka viņš vēlas, lai atsāku savu nodarbi. Tad nedēļas nogalē, kad atgriezos no kārtējā „darba” ar smuku naudas summu, viņš paziņoja, ka tagad visi mani ienākumi ir jāatdod viņam. Kad atsacījos to darīt, viņš sāka mani sist, līdz sadauzīta gulēju uz grīdas. Vīrietis spēra mani un kliedza: “Ko tu iedomājies, ka es būšu tavs princis baltā zirgā un rūpēšos par tevi, tādu lētu ieleni. Tu neesi nekas. Tu man strādāsi, tu smirdīgā ielene, un, ja tu bēgsi, es tevi nogalināšu.” Guļot uz grīdas, redzēju, kā no manas somiņas tiek izņemta visa nauda. Krāšņais princis bija kļuvis par tumšu dēmonu. Princis izrādījās suteners.

Tajā naktī es iekšēji nomiru. Nākamos piecus gadus biju ar viņu un strādāju viņam. Katru reizi, kad viņš mani piekāva, izvaroja un lika darīt to, ko es nekad negribētu, es to pacietu, jo baidījos no viņa. Es biju vergs. Vairākas reizes gan bēgu, bet līdz ar to atstāju visu nopelnīto – māju, mašīnu, dizaineru drēbes un somas. Man bija jāatgriežas un es to darīju. Līdz reiz, atnākot atpakaļ, savā istabā ieraudzīju jaunu un skaistu sievieti. Viņš mani sagaidīja pie durvīm un pateica, ka esmu pārāk nolietota, tāpēc, ja vēlos, viņš varot iedot kontaktus zemāka līmeņa sutenerim, bet šeit viņš mani vairs negribot redzēt.

Sāku strādāt klubos. Pelnīju nesalīdzināmi mazāk, līdz man atklāja vēzi. Es zaudēju matus, sāku lietot pretsāpju zāles, kļuvu no tām atkarīga, un nonācu līdz kokaīna lietošanai. Lai gan ķīmijterapijas dēļ lietoju parūkas, vēl aizvien bija klienti, kas zvanīja un prasīja, ka vēlas to „mauku ar vēzi”. Es paliku netīros, lētos, ielu malās esošos, moteļos.

Reiz, pabeigusi darbu, es ļoti vārga gulēju gultā skatoties spogulī, un tad pirmo reizi iedomājos par Dievu: “Dievs noteikti mani ienīst. Viņš ir ļoti dusmīgs uz mani. Es esmu dabas kļūda. Nav brīnums, ka vecāki mani nespēja mīlēt, es neesmu cilvēks, es esmu monstrs.” Es lūdzu Dievam piedošanu, ka esmu nākusi pasaulē.

Devos dušā un berzu, un berzu savu ķermeni, līdz tas kļuva pavisam sārts un nobrāzts, bet es nejutos tīra. Sāku paniski raudāt, jo zināju, ka nekad tāda vairs nebūšu. Tajā naktī es nolēmu savai dzīvei pielikt punktu. Es vēlējos, lai mans prāts, dvēsele un miesa pārstāj eksistēt. Es biju mēsls, un mēsliem šajā zemē nebija vietas. Savācu visas narkotikas un zāles, kas bija pieejamas. To bija daudz, jo atkarību dēļ vienmēr nodrošinājos ar lieliem krājumiem. Un sāku tās visas pēc kārtas dzert. Pēkšņi gaišā istaba kļuva pavisam tumša. Guļot gultā, manas acis neko neredzēja, bet es jutu dēmonisku klātbūtni, viņu čukstus un čalas. Es zināju, ka mana dzīve beidzas.

Tad es ieraudzīju savu ģimeni un savas bēres. Es biju zārkā. Visi raudāja. Redzēju savu tēvu, kurš, iežņaudzis nelaimīgo seju savās lielajās plaukstās, raudāja vairāk par visiem. Es nespēju tam noticēt! Mans tēvs, cilvēks, kurš nekad nebija izrādījis nekādas emocijas, tik ļoti raudāja, par visu vainodams sevi. Pēkšņi es sāku viņu saprast. Es varēju savienot tēva strādāšanu trijos darbos ar viņa nervozitāti un neuztvert to personīgi. Pēkšņi es gribēju atpakaļ! Es gribēju dzīvot. Es izsaucos: “Jēzu, Jēzu, Jēzu! Glāb mani! Glāb mani!”

Un Viņš mani izglāba. Viesnīcas numuriņā, man nezinot, bija ieradusies ātrā palīdzība un aizvedusi mani uz slimnīcu. Nākamā dienā māsiņa saņēma manu roku un teica: “Meitenīt, tev ir ļoti paveicies, ka esi dzīva. Tavā sistēmā bija tik daudz narkotiku, ka tev bija jābūt mirušai. Pats Dievs stāvējis tev blakus, lai tu izdzīvotu.” Es gulēju un mani pārņēma neizskaidrojams miers. Nekad dzīvē nebiju piedzīvojusi tādu mieru. Es zināju, ka Jēzus man ir dāvinājis otru iespēju. Lēnām atlabu un sāku lasīt Bībeli. Sākumā baidījos iet uz baznīcu, jo domāju, ka cilvēki mani nosodīs, bet kad tomēr aizgāju uz draudzi, mani tur sagaidīja ar sirsnību un smaidiem. Es sajutu Jēzus mīlestību. Cilvēkos nebija ne miņas no nosodījuma vai neizpratnes.

Dievs sāka mani mainīt. Lasot Bībeli vai klausoties svētrunu, sākumā sarku, dzirdot tādus vārdus kā: „izredzēts, atpirkts, bez krunkas un traipa.” Bet tad sāku apliecināt, ka es esmu šķīstīta un dārgi atpirkta, ka es esmu tīra, bez traipa un krunkas. Es ieraudzīju Jēzu, tās sāpes un ciešanas pie krusta, ko Viņš bija izdarījis manis dēļ, un to pieņēmu. Līdz ar pestīšanu, es saņēmu arī pilnīgu dziedināšanu savai miesai no vēža. Slava Jēzum!

Reiz tīrot māju, Dievs mani uzrunāja, lai eju pie sievietēm, kas atrodas šajā verdzībā un saku viņām: „Dievs jūs mīl neatkarīgi no tā, kur esat bijušas, ko darījušas un cik netīras jūtaties. Ir pestīšana, kurā jūs varat atkal būt tīras kā sniegs. Ja vien Viņu pieņemat savā sirdī, ar savu muti aplieciniet un dzīvojat Viņā.”

„Maza meitene apmaldījās, jo domāja, ka neviens viņu nemīl, ka nevienam viņa nav vajadzīga. Viņa aizbēga no savas pils, bet Jēzus viņu satika uz tumšā, baisā ceļa un teica: ”Nāc mājās, meitiņ! Es esmu šeit. Es nekad tevi nepametīšu un nenodošu, nāc pie Manis.”

Šodien Annie Lobert ir veltījusi savu dzīvi sievietēm, kuras ir iekritušas šajā, no sākuma kārdinošajā, verdzības bezdibenī. Viņa aktīvi cīnās pret pornogrāfiju, seksa tirdzniecību un suteneriem. Viņa ir izveidojusi patvērumu sievietēm, kuras bēg no savas „karjeras” un vēlas sākt jaunu dzīvi. Šajās patversmēs, kas saucas „Drošības mājas”, viņa sievietēm stāsta savu liecību un palīdz finansiāli, emocionāli un dvēseliski. Viņa ir laimīgi precējusies ar vīrieti no savas draudzes, ar kuru viņi abi sevi saglabāja tīrus līdz laulībām. Pie altāra viņu pavadīja viņas tēvs, kuram viņa ir piedevusi un no jauna viņu iemīlējusi.

Vairāk par Annie Lobert šeit – http://hookersforjesus.net/