Kāpēc pasaule kārtējo reizi piedzīvo nekontrolējamu migrācijas cunami? Vai tās ir sekas politisko līderu kļūdainai rīcībai? Vai tā ir viņu nespēja, negribēšana kaut ko darīt? Varbūt tā ir globāla sazvērestība? “Sorosistu” aktivitātes? Musulmaņu stratēģija pasaules iekarošanā? Un ko darīt mums? Kā rīkoties? Vai vispār varam ko iesākt, neskaitot anonīmu gānīšanos un savas nekompetences un baiļu demonstrāciju?
Tautu migrācija ir sena parādība. Tā ir bijusi vienmēr. Bībeles laikos lasām gan par tautu vardarbīgu pārvietošanu, gan par pašu iniciētu pārvietošanos. Piemēram, Izraēla tauta bēga no lielā bada uz Ēģipti, un pēc tam no verdzības Ēģiptē uz apsolīto zemi, ceļā šķērsojot vairāku valstu teritorijas un, ja tas bija nepieciešams, pat karoja ar vietējiem iedzīvotājiem un uzvarēja cīņās.
Tautu pārvietošanās nekad nav īsti rimusi, tā varbūt nav tik plaši skārusi mūsu Latviju, tomēr, vai gan nezinām par masveidīgajiem imigrantu plūdiem Eiropas lielākajās valstīs – ķīnieši, indieši, arābi, āfrikāņi, moldāvi, krievi, latvieši, lietuvieši un citas tautas, kas imigrēja kara, vajāšanu, krīzes, slimību, dabas katastrofu, bada dēļ. Kādēļ? Lai piedzīvotu vēl lielākas grūtības? Taču, nē. Viņi glāba savu un savu bērnu dzīvības, cerot piedzīvot labākus laikus.
Aizbraucot uz Vāciju, Lielbritāniju, Zviedriju, ikvienam skaidrs – imigrācija notiek masveidīgi, nepārtraukti un visu laiku. Un nu jau ir rajoni, kur paši vietējie iedzīvotāji savā zemē jūtas kā svešie un apdraudētie. Vai tad neesam dzirdējuši par pilsētām un rajoniem, uz kuriem pat policija nedodas, ja viņus lielā skaitā un pilnā bruņojumā nepavada īpaši apmācītu karavīru vienības?
Amerikā šobrīd dzīvo desmitiem miljonu nelegālo imigrantu – dzīvo nelegāli, strādā nelegāli, iepērkas nelegāli, tirgojas nelegāli, nerunājot par prostitūcijas apmēriem, nelegālā alkohola, narkotiku un ieroču apriti. Cik gan lielas summas aiziet garām valsts kasei, valstī, kura it kā kontrolē visas pasaules kārtību un māca, kā citiem dzīvot.
Kad 1993. gadā mācījāmies Zviedrijā, Upsalā bija kāds ļoti jauks un mīlīgs rajons Gotsunda, kurā dzīvojām mācību laikā. Apciemojot šo vietu pirms septiņiem gadiem, konstatējām, ka rajons bija pārvērties par arābu apdzīvotu teritoriju, kur pat policija, baidoties nokļūt nepatikšanās, dodas vien īpašos gadījumos, bet vietējie no tādiem rajoniem turas pa gabalu.
Jā, pasaule, tās struktūra, kārtība, vērtības mainās nepārtraukti un mums tas jāpieņem kā neizbēgams fakts. Ne visiem tas patīk… bet mums jau neviens neko neprasa. Bez tam, ja lasām Bībeli un ticam tās pravietojumiem, tad mums nav jābūt pārsteigtiem un sašutušiem, jo mēs to zinājām… Mēs jau sen esam tikuši par to brīdināti…
Piemēram: “Kad jūs dzirdat par kariem un dumpjiem, nebaidieties! Jo visam tam vajag papriekš nākt, bet tūliņ vēl nav gals. Tauta celsies pret tautu, valsts pret valsti, lielas zemestrīces būs, kā arī bads un mēris vietu vietām, šausmu parādības un lielas zīmes no debesīm..” (Lk 21:9-11)
Kari un dabas katastrofas izsauc nabadzību, badu, slimības un nāves briesmas, tātad neizbēgamas bēgļu straumes – cilvēku masas, kuras vēlas dzīvot! Mēri, epidēmijas radīs bēgļu straumes. Un šajos procesos iesaistītie vēlēsies sevi un savus bērnus pasargāt no nāves.
… ka tikai viņi nenāk pie mums
Pie kā tad viņiem iet? Kura ir tā tauta, kurai šodien ir jāuzņemas atbildība par pasaules problēmām? Mums ir unikāls aizbildinājums: “Mūsu tauta ir tik maza. Situācija nestabila, mēs bijām okupēti.” Šodien ar tādiem argumentiem nevienu nesaraudināsi.
Atklāsmes grāmata apraksta laikus, kas tuvojas: “Kad 1/3 daļa jūras saindēta, 1/3 daļa koku sadeg, 1/3 daļa zemes sadeg, 1/3 daļa saldūdens saindēta, kad mirs daudz cilvēku…” Protams, ka šādi notikumi izsauc milzīgu, nekontrolējamu tautu migrāciju. Bet kurš garantējis, ka dabas katastrofas neskars arī mūsu zemi? Un ja skars, vai mēs gribēsim glābt savu un savu bērnu dzīvības vai mirsim, skaidrojot bērniem, ka nevēlamies apgrūtināt citas tautas?
Bībelē aprakstītie notikumi skaidri runā, ka pēdējos laikos būs tāda tautu migrācija, kāda nevienam nav nākusi pat prātā.
Mīļie, mums jābūt gataviem šim laikam. Tieši tādēļ Dievs ceļ savu Draudzi, sūta Vārdu, audzina, brīdina un izsūta, lai mēs būtu gatavi laikam, kuru Bībele raksturo kā “grūtu”.
Daudzi uztraucas, vai šī milzīgā bēgļu migrācija varētu būt Eiropas islamizācija? Droši vien, ka arī tajā ir daļa patiesības. Taču jāsaprot viens, šos procesus neizsauca Dieva dusmas un tas nav Viņa sods tautām. Dievs mīl cilvēkus. Šie procesi ir elementāras cilvēka valdīšanas sekas. Lielākā daļa sabiedrības ir izvēlējusies pateikt Dievam – nē. Pilnībā ignorējot, izstumjot no savas dzīves visus Dieva dotos standartus, principus un vērtības, pateicoties kuriem, reiz tautās tika dibinātas cilvēktiesības, dzīvības vērtība, vienlīdzības idejas, ienāca labklājība, izglītība – attīstība visās dzīves jomās. Šodien sabiedrība atzīst un aizstāv visas pasaules reliģijas, izņemot – kristietību, kas nu ieguvusi “izsmietās un izraidītās statusu”.
Tāpēc likumsakarīgi, ka cilvēcei nāksies pašai baudīt savas bezdievīgās valdīšanas augļus. Bībele gan atklāj, ka savās grūtības cilvēki nemeklēs Dievu, bet kā vienmēr vainos Viņu visā un ienīdīs vēl vairāk.
Tāpēc jājautā: Vai pasaules “zelta laikmets” jau ir aiz muguras? Šķiet, jā. Tomēr, cilvēkiem, kuri savas dzīves ir uzticējuši Kristum, šis laiks vēl ir priekšā. Apustulis Lūka, aprakstot šos notikumus, nekrīt depresijā: “Kad tas viss sāk piepildīties, tad stiprinaties un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.” (Lk 21:28)
Mēs dzīvojam laikā, kad jāparādās atšķirībai starp tiem, kuri kalpo Dievam, tātad pieder Viņam, un tiem, kuri nepieder (kalpo sev pašiem) (Malah. 3:18). Ir laiks Dieva bērniem parādīt, ko nozīmē patiess Dieva miers, prieks, Viņa spēks un beznosacījuma mīlestība. Ir laiks – spīdēt un droši sludināt vienīgo, patieso Glābšanas vēsti, vienīgo Vārdu, kurā cilvēkiem dāvāta Glābšana.
