Angus T Jones
Ja neesi komēdiju seriāla “Two and a Half men” (“Divi ar pus vīri”) fans, iespējams, tev viņa vārds neko neizsaka, taču pēdējos 10 gadus Agnus ir spēlējis šo “pusvīru” minētajā šovā, kas ASV ir ļoti populārs. Tāpēc kāda Los Andželosas draudze bija bezgala pārsteigta, kad šis jaunais mākslinieks sāka regulāri apmeklēt viņu dievkalpojumus. Ja esi redzējis kādu no šī šova sērijām, tad tu zināsi, ka tās noteikti nepopularizē ne kristīgas vērtības, ne augstus morāles standartus. Tomēr jaunais aktieris, atšķirībā no daudzām Holivudas zvaigznēm, kuras zaudē savu dzīvi, ļaujot pār tiem valdīt slavai un naudas varai, ir sastapies ar Jēzu un vēlas izmantot savu vārdu, lai stāstītu citiem par savu glābšanu.
“Ja tu ikdienā skaties šo šovu “Two and a Half men”, lūdzu pārtrauc to darīt! Lai gan es vēl joprojām tur atveidoju vienu no galvenajām lomām, kopš esmu iepazinis Kristu, es nevēlos tur uzkavēties ne mirkli! Ja vakarā, ieslēdzot televizoru, tev liekas, ka tu nekaitīgi atpūties, papēti televīzijas ietekmi uz savām smadzenēm, un tu būsi pārsteigts, cik patiesībā tas ir nopietni. Izvēlies un kontrolē ar ko tu sevi piepildi.” – saka 19 gadīgais Agnus Jones, kurš, spēlējot seriālā „Two and a Half men”, par epizodi nopelna 350’000 dolāru.
Agnus stāsta:
Es piedzimu Teksasā ļoti trūcīgā ģimenē. Kad man palika četri gadi, tēvs zaudēja darbu. Tā kā māte tobrīd nestrādāja, mēs pārcēlāmies uz Kaliforniju. Jaunā dzīves vieta bija stundas attālumā no Los Andželosas, tāpēc mana māte nolēma pamēģināt piepelnīties ar aktierspēli. Reiz, dodoties uz kādu no atlasēm, viņa nevarēja atrast auklīti, tāpēc paņēma mani līdzi, un tur mani ievēroja kāds režisors. Viņš piedāvāja piedalīties provēs, un tā es dabūju savu pirmo lomu – rīta brokastu pārslu reklāmā. Es biju tukls un piemīlīgs bērns, kurš nebaidās no kameras, tāpēc mazie reklāmas darbiņi man tika piedāvāti aizvien biežāk.
Māte priecājās par manu iespēju darboties šādā amatiera līmenī, jo tas kādu laiku garantēja papildus ienākumus. Bet par lielu pārsteigumu es saņēmu negaidītu piedāvājumu. Zvanīja producents, kurš vēlējās, lai piedalos jaunā projektā, sižetu komēdijā “Divi ar pus vīri”. Aizgājis uz pārrunām un atlasēm, es dabūju lomu. Toreiz neviens vēl nenojauta, ka šis seriāls ar laiku iegūs tādus panākumus un peļņu.
Lai gan biju filmējies un nopelnījis kādu naudiņu jau no četru gadu vecuma, mani vecāki tomēr ļoti stingri sekoja līdzi visam, ko es daru. Skolā dzirdot, ka citi bērni paliek viens pie otra pa nakti vai tāpat vien našķojas ar gardumiem, manī radīja izbrīnu, jo biju pieradis, ka mani vecāki to uzskata par kaut ko nepieļaujamu. Viņi neticēja Dievam, bet stingrībai, tāpēc mani sūtīja mācīties kristīgā skolā, kas bija pazīstama ar augstu disciplīnu un stingru režīmu.
Pusaudžu gados es jutos ļoti ierobežots un kontrolēts, tāpēc centos cik vien iespējams daudz laika pavadīt ārpus mājas. Es sāku dzīvot egoistisku dzīvi – pelnīt un tērēt, tērēt un pelnīt. Draugi, ballītes, alkohols, narkotikas. Katrs iztērētais dolārs man deva brīvības sajūtu, sajūtu, kādu es nekad nepiedzīvoju savās mājās. Taču šī, tik ļoti gaidītā piepildījuma un apmierinātības sajūta, bija ļoti īslaicīga, un manī vienmēr tik ātri atgriezās tukšums.
Kad pēc vidusskolas izlaiduma kopā ar klasesbiedriem kafejnīcā plānojām ko darīt turpmāk, es izteicu domu: “Bet, ja nu tas, kā mēs šo dzīvi dzīvojam un lēmumus pieņemam, nav tas, kas mums bija paredzēts? Ja nu izvēles, kuras mēs izdarām nav pareizas? Ko tad, ja beigās izrādīsies, ka mūsu dzīvēm ir bijis kāds augstāks plāns un uzdevums?” To sakot, tajā pašā mirklī es piedzīvoju ko neizskaidrojamu. Manu ķermeni pārņēma neizsakāms siltums, es sajutos viscaur samīlēts gan iekšēji, gan fiziski. Tā bija labākā sajūta pasaulē! Draugam par lielu izbrīnu es teicu: “Peter, man liekas, es tikko piedzīvoju Dievu!” Un tā bija patiesība.
Lai gan no mazām dienām es zināju, ka Bībeles Dievs ir pareizais Dievs, es nekad nebiju Viņu piedzīvojis personīgi. Biju daudz dzirdējis par Viņu Bībeles stundās, bet man nebija iekšējas pārliecības. Pēc šī notikuma es centos būt labāks, vēloties atkal piedzīvot sajūtas, kuras nu jau kādu laiku vairs nejutu, bet tās neatgriezās. Reiz, runājot ar draugu, jautāju, ko man darīt, vai turpināt piedalīties šovā? Protams, viņš uzskatīja, ka naudas dēļ tas noteikti jādara. Toreiz es ieraudzīju savu draugu ar citām acīm. Man pretim sēdēja puisis, kurš vairāk par visu vēlējās spēlēt basģitāru, bet viņš nevarēja to atļauties. Es zināju, ka viņš ir nopircis kādu necilu ģitāriņu, kuru ik pa laikam uzlaboja. Pēkšņi es sajutos vainīgs viņa priekšā un man bija kauns. Man bija tik daudz naudas, kuru es tērēju nelietderīgi. Es arī gribēju spēlēt ģitāru, taču neieguldīju tajā spēku, lai gan man mājās jau bija kādas 10 profesionālas ģitāras, kas stāvēja noputējušas un nelietotas.
Atcerējos skolotāja teikto: “Tev var būt 90 procenti talanta un tev jāpieliek tikai šie desmit procenti darba, bet ja tu to nedarīsi, tad tas, kuram ir tikai 10 procenti talanta, bet, kurš atdod 90 procentus sava spēka, lai sasniegtu mērķi, izdarīs daudz vairāk, kā tu.” Es sapratu, ka esmu peldējis pa dzīvi bez mērķa un sapņiem par nākotni. To īpašo labvēlību, ar kuru Dievs mani bija svētījis, es biju pieņēmis vieglprātīgi, neiedomājoties, ka Dievam varētu būt kāds augstāks mērķis manai dzīvei. Dievs man bija devis tik daudz, bet es no tā visa biju izmantojis tikai tik, cik nepieciešams egoistiskai eksistēšanai. Man bija dots viss, lai dzīvotu izcilībā, bet es to vienkārši iztērēju – veselību, naudu, gudro galvu, spējas un vietu, kurā Dievs bija mani nolicis.
Sapratu, ka nevēlos vecumdienās priecāties par jauko māju un daudzajām ģitārām, kuras neprotu spēlēt. Man steidzami bija jāmaina sava dzīve. Man vajadzēja Dievu. Es zināju, ka īsti kristieši apmeklē draudzi bieži, tāpēc svētdienās sāku iet uz vairākiem dievkalpojumiem, reizēm pat astoņiem dienā. Vienā draudzē bijā spēcīga slavēšana, citās jauki cilvēki, citās labs vārds. Es meklēju Dievu. Meklēju vietu, kur atkal piedzīvošu Viņu kā pirmajā reizē. Es biju kā narkomāns, kurš alkst savu nākamo devu. Es biju izmisis pēc Dieva. Jo pēc tam, kad biju baudījis Jēzu, visas citas lietas Viņa priekšā nobālēja un nedeva vairs man nekādu gandarījumu.
Reiz kāds no klases klusākajiem puišiem, kurš piektdienas vakaros nekad negāja izklaidēties un vienmēr atturējās no alkohola, mani uzaicināja uz savu draudzi. Tur iegājis, uzreiz sajutos kā mājās. Mans gars atplauka un tajā pašā mirklī es sapratu, ka esmu atradis savu draudzi. Tajā dienā mācītājs runāja tikai uz mani, un Jēzus man atkal pieskārās. Dievkalpojuma beigās sludināja, ka Jēzus ir vienīgais ceļš no nāves dzīvībā. Un Viņš ir samaksājis cenu par mani, lai es varētu dzīvot izcilībā. Sapratu, ka Jēzus ir nācis manis dēļ, lai es dzīvotu Viņa gribā. Es ieraudzīju, ka jau no mazām dienām Dievs mani bija tik ļoti svētījis, un tagad es vēlējos kopā ar Viņu dzīvot izcilu dzīvi. Es biju ieguvis mērķi, uzdevumu un misiju. Es vēlējos ar savu dzīvi parādīt, ka nauda nepadara laimīgu. Kaut visi cilvēki varētu kļūt par miljonāriem, lai saprastu, ka tā nedod nenieka!
Kopš vairāk un vairāk iepazīstu un ar visu savu būtību iemīlu Jēzu, netīrāka un samaitātāka, liekas mana iepriekšējā dzīve. Es nevēlos tajā uzkavēties ne mirkli. Uz jautājumu, vai patiess kristietis var apvienot dalību šovā ar savu ticību Dievam? Es atbildu ar pārliecinošu: Nē! Es nevēlos būt liekulis, kurš sludina divas dažādas vēstis. Es nevēlos būt gaisma, kas draudzējas ar tumsu. Līgums man šobrīd neatļauj aiziet no šī seriāla, taču, tiklīdz termiņš beigsies, es to atstāšu.
Pagaidām es izmantoju iespēju stāstīt par Kristu tām aprindām, ar kurām ne ikkatrs ikdienā saskaras. Es mīlu cilvēkus un iespēju viņiem liecināt par Jēzu… Tomēr es katram kristietim iesaku uzmanīgi vērot to, ko viņš ielaiž savā dvēselē. Jēzus ir atpircis un dziedinājis mūsu garu, dvēseli un miesu, bet mēs bieži to paši atkal piesārņojam, ielaižot sevī grēku. Nepadarīsim savu dvēseli par atkritumu tvertni.
Tu vari iegūt daudz informāciju par Jēzu, bet ja neesi Viņu pieņēmis par savu Glābēju un atdevis Viņam savu dzīvi, tu Viņu personīgi nepazīsti. Jēzus ir vienīgais ceļš uz debesīm, un tikai Viņā mēs gūstam piepildījumu – dvēselei, garam un miesai.
