Mr.T stāsts
Mr.T., īstajā vārdā Laurencs Tureuds, dzimis 1952.gadā Čikāgā. Viņš pazīstams kā amerikāņu aktieris televīzijas seriālā ’’A Komanda’’, filmā ’’Rokijs 3’’ un kā profesionāls cīņas mākslu meistars un labi atalgots miesas sargs. Viņa, kā spēka vīra atpazīšanas zīme ir neparastais matu griezums un daudzie aksesuāri, kas rotā viņa kaklu un rokas.
Šai viņa stila iezīmei ir interesanta vēsture. Jaunībā viņš esot strādājis par apsargu, nodrošinot kārtību, tāpēc gadījies iesaistīties kautiņos, pēc kuriem dārglietas, ko klienti cīņas laikā pazaudē, palika pie viņa. Kad nākamajā dienā vīri nākuši tās atgūt un pie bāra durvīm ieraudzījuši Mr.T. ar zelta ķēdi ap kaklu, tā bijusi zīme, ka rotas bijušais īpašnieks šajā klubā vairs nav vēlams.
Desmit gadus Lorencs strādāja par miesas-sargu – Maiklam Džeksonam, Diānai Rosai, Stīvam Makvīnam, Muhamedam Alī, Džo Freizeram, saņemot atalgojumu atkarībā no riska pakāpes, no 3’000 – 10’000 dolāriem dienā. Reiz viņam piedāvāts miljons dolāru par kāda cilvēka nogalināšanu. Lorencs, protams, to darīt atteicās un pat centās šo cilvēku brīdināt, taču nepaspēja. Mākslinieks nekautrējas atzīt, ka šodien, izmantojot katru iespēju liecināt par Jēzu, viņš pirms tam gatavojas līdzīgi kā agrāk kārtējai cīņai, jo sludinot Jēzus Vārdu, cīņa notiek garīgajā pasaulē.
’’Gribu, lai cilvēkiem ir skaidrs, ka es nereklamēju savas filmas un nepārdodu brīnumainu ūdeni vai savu īpašo T-kreklu ar autogrāfu. Es runāju par Dievu. Es stāstu par to, ko Dievs ir izdarījis manā dzīvē, un ticu, ka Viņš var uzrunāt cilvēkus, pieskaroties viņu sirdīm. Es esmu laimīgs par katru reizi kad tieku uzaicināts padalīties ar liecību. Es esmu laimīgs, ka varu pagodināt Jēzus Vārdu un runāt par Viņa lielajiem darbiem.’’
Par Mr.T. dzīvi
Es uzaugu kristīgā ģimenē. Mans tēvs bija mācītājs. Ģimenē bijām divpadsmit bērni. Vecāki mūs audzināja pēc Dieva likumiem, liekot mūsu sirdīs evaņģēlija vēsti. Finansiāli mēs bijām ļoti nabadzīgi, bet garā bagāti. Mājās uzaugām slavas dziesmu atmosfērā, kur nekad netika lietoti lamu vārdi. Mūsu namā valdīja Jēzus, svētums. Mani kristīja četru gadu vecumā. Mana sirds vienmēr dega par cilvēkiem. Agrāk, kad savā mazajā draudzītē mēs gājām ielu evaņģelizācijā, protams, Dievs arī tad darbojās, tomēr mēs bijām tikai daži ’’melnie puiši’’, kas lauzītā valodā centās cilvēkiem skaidrot Dieva mīlestību. Tagad, kad Dievs man pakārtojis šo statusu, kādā esmu, es redzu, ka Jēzus var lietot manas rokas un kājas daudz lielākā mērā, lai gan vēsts, kuru sludinu, nav mainījusies.
Cilvēki man saka: ’’Tu izskaties baisi, pēc tāda, kurš var nodarīt pāri.’’ Es viņiem atbildu, protams, ja man fiziski uzbruktu, es mācētu sevi aizstāvēt. Ikvienam jaunietim es iesaku apgūt pašaizsardzības pamatus, taču es nekad neizprovocēšu kautiņu. Rajonā, kurā uzaugu, apgūt cīņas mākslu un pašaizsardzību bija dzīvībai nepieciešami, lai aizstāvētu gan sevi, gan māsu un mammu. Bet es nekad neuzsāku un neveicināju kautiņus.
Jā, paziņas mani redz kā lielu, fiziski spēcīgu vīrieti, bet tai pašā laikā viņi mani pazīst, kā savas mammas dēliņu, un es lepojos ar to, ka esmu mammas lielais puika. Es ļoti cienu savus vecākus, un to es arī gribu mācīt mūs- dienu jauniešiem.
Savos pusaudža gados sev apsolīju un lūdzu Dievam, lai kādreiz es varētu savai mammai nodrošināt labus dzīves apstākļus. Es ļoti gribēju, lai sievietei, kura uzaudzināja mani, manus brāļus un māsas, būtu skaistas kleitas, dimanta auskari un liela, gaiša māja. Nav jākaunas – mīlēt savu mammu. Atceros, kā mamma berza grīdas un šuva jaunus aizkarus mūsu istabiņai, lai tā izskatītos gaišāka un skaistāka. Mēs bijām ļoti nabadzīgi, dzīvojām geto rajonā, kur nepārtraukti notika noziegumi, bet šīs lietas nekad neienāca mūsu mājā, jo tajā valdīja Dieva svētums. Mani neaudzināja ar mērķi kļūt par lielu, resnu sliņķi vai somiņu zagli. Mana māte vienmēr teica: ’’Ja tu ko vēlies, strādā smagi, lai to iegūtu.’’
Jaunībā bija posms, kad nedaudz atkāpos no Dieva, tomēr es nekad neatļāvos grēkot, jo man bija pārāk liela cieņa pret mammu – sie- vieti, kas uzaudzinājusi 12 bērnus.
Jā, es esmu spēcīgs, es protu dažādas cīņas tehnikas, un māku pastāvēt par sevi un aizstāvēt vājākos, taču, lai to sasniegtu, es strādāju smagi, jo nekas nenotiek tāpat vien. Mūsdienu jaunieši grib ļoti daudz ko, bet viņi pat nespēj pacelt savu sēžamvietu no dīvāna, lai kaut ko izdarītu. Nepietiek ar runāšanu un sapņošanu. Slinkums ir nāves grēks.
Jaunībā es strādāju par miesas sargu un durvju sargu ’’izmetēju’’ prestižos klubos. Reiz, kad notika sacensības ’’Amerikas spēcīgākais izsviedējs’’, kurās bija – jāmet tālumā 70 kg manekens, jāizlaužas cauri četru collu biezām durvīm, jāizspēlē lomu spēle, kurā apsargam jānomierina iedzēris klients, es uzvarēju. Un uzvarēju ne tādēļ, ka biju lielākais un stiprākais no visiem, bet tādēļ, ka man bija ļoti svarīgs iemesls. Pirms sacensībām es jautāju savam mācītājam, vai man tur piedalīties? Un es teicu viņam: ’’Ja uzvarēšu, čeku, kuru iegūšu, es atdošu tev, lai tu nopērc drēbes un ēdienu tiem, kuriem tas trūkst.’’
Interesanti, ka pēc uzvaras, parakstot čeku, kuru biju nolēmis atdot draudzei, mani intervēja, un šo interviju pārraidīja satelīta televīzijā. Šo pārraidi skatījās kāds galvenais producents, kurš to redzot, nodomājis, ka manī ir kas vairāk par uzpumpētiem muskuļiem un biedējošu ārieni. Un nākamajā mēnesī es jau dabūju savu pirmo lomu. Tā sākās mana jaunā karjera. Es sāku saņemt iespaidīgus honorārus un drīz vien jau nopirku mammai māju. Bet pēc tam varēju palīdzēt arī saviem brāļiem un māsām. Es sāku dot savus līdzekļus arī ielu kalpošanā – apģērbt tos, kuriem nav drēbju, paēdināt izsalkušos. Es ticu, ka Dievs mani svētīs finansiāli, ja Viņa svētības plūsma neapstāsies pie manis. Tikai tad, kad mēs dodam tālāk, Viņa svētība turpina svētīt mūs pašus.
Laikā, kad jau biju atzīts aktieris Holivudā, mans aģents reiz teica, ka ar viņu sakontaktējusi organizācija ’’Make a wish’’ (’’Piepildi sapni’’) un informējusi par kādu puisīti, kurš esot slims uz nāvi, un viņa pēdējā vēlēšanās bijusi satikt mani. Aģents teica: ’’Nesatraucies, es pateikšu, ka esi aizņemts.’’ To dzirdot, no manis izlauzās kliedziens: ’’Nē! Man jāpazvana savam mācītājam, jo es nezinu, ko teikt šim mirstošajam bērnam, bet es vēlos viņu satikt!’’
Es negribēju viņam rādīt savus muskuļus, atļaut pabraukt ar manu lielo auto un atstāt savu parakstu uz plakāta – nē! Puisītis mira, un viņš vēlējās redzēt tieši mani! Viņš varēja izvēlēties jebkuru, bet viņš izvēlējās mani. Mans mācītājs teica, ka, laikam, viņš saredz manī Dieva raksturu. Tajā mirklī es sapratu, kāds spēks ir tajā, ka varam garīgi ’’spīdēt’’ sabiedrībā. No tā laika visās savās pirmizrādēs, jebkurā vietā, kur man jāsniedz autogrāfi, es regulāri liecinu par Dievu un dalu cilvēkiem Jaunās derības un Bībeles.
1995.gadā man konstatēja vēzi. Nesapratu, kā tas var būt? Nevienam nekad manā ģimenē nav bijis vēzis! Zinu, ka Dievs nesūtīja vēzi, bet šī situācija man nāca par labu. Līdz šim Jēzus nebija man atklājies kā Ārsts. Kad saslimu, es zināju, ka Dievs mani var dziedināt, citādi viss līdz tam piedzīvotais būtu bijis meli. Viss, ko teicu mazajam puisītim, par ko tik aizrautīgi ticēju – viss būtu bijis meli. Es tik daudz biju runājis, sludinājis, lasījis grāmatas un saņēmis Vārdu, bet tagad tas notika manā dzīvē – reāls uzbrukums – vēzis.
Es jautāju Dievam, ko man darīt, kā lai tieku galā ar šo problēmu? It kā esmu tik spēcīgs, bet es neko nevaru darīt savā labā. Es vienmēr prasu neskaidros jautājumus Dievam, jo esmu atkarīgs no Viņa. Es arī uzturu ļoti tuvas attiecības ar savu mācītāju. Ja saņemu Vārdu, vienmēr pazvanu un jautāju, ko par to saka mans mācītājs. Jo es gribu būt kā bērns, kurš var ieiet Debesu valstībā, būt atkarīgs no Viņa.
Mēnešiem gāju cauri lielām mokām, sāpēm… Bija tik neparasti – būt vājam. Man izkrita mati, es nepārtraukti vēmu. Es, lielais spēka vīrs, zaudēju svaru un jutos pilnīgi bezspēcīgs. Bija brīdis, kad gribēju teikt, ka es vairs nespēju, ka man nav spēka. Es gribēju, lai kāds mani pažēlo. No bērnības biju pieradis rūpēties par visiem, bet nu… Tad manā sirdī ierunāja Dieva Gars: ’’Vai tu tagad gribi savā dzīvē ielaist velnu un viņa varu?’’ Un es pieņēmu lēmumu nedot velnam ne kripatiņas vietu sevī. Es izlēmu, ka nekam neatļaušu sevi atšķirt no Tā Kunga mīlestības – ne vēzim, ne neveiksmēm, ne vilšanās sajūtai, ne rasismam, nekam!
Es saņēmu Rakstu vietu: ’’Visi, kam dvaša, lai slavē To Kungu!’’ Sapratu, ka neatkarīgi no tā kā jūtos, man joprojām ir dvaša, un es varu slavēt Jēzu! Turpmāk, katru rītu es lūdzu Dievam nevis spēku pacelt 500 kilogramus, bet, lai tad, kad es runāju par Jēzu, Viņš lietotu manus vārdus tā, ka tie pamudinātu kādu nākt tuvāk Dievam. Ja mans Dievs ir tas pats Ābrahama, Īzāka un Jēkaba Dievs, tad kāds gan var būt iemesls manam uztraukumam? Pats Dievs taču ir ar mani, tad kas var būt pret mani? Un es saņēmu savu brīnumu.
Ziniet, es esmu noguris no visiem tiem jocīgajiem, nožēlojamajiem kristiešiem, kuri klusē un kautrējas kādam stāstīt par savu ticību.
Šeit, Holivudā, cilvēki atklāj, ka ir geji, pedofili, krāpnieki, bet kristieši..? Kad reiz kristieši nāks ārā no viduvējības, un vairs neslēpsies mietpilsoniskajā dzīvītē, baidoties būt nesaprastiem! Es skatos, kā svētdienas rītos draudzes piepilda stadionus. Tik daudz cilvēku… Bet, es arī redzu kā stāvlaukumos notiek burzma un lamāšanās, kad viņi pietiekami ātri netiek prom no draudzes teritorijas ar saviem lepnajiem autiņiem. Mēs varam būt tik uzspēlēti draudzīgi: ”Hei, kā tev iet? Lai Dievs tevi svētī, brāli!” Mēs varam dziedāt: „Mēs Tavas rokas, Kungs, mēs Tavas kājas…”, bet mēs negribam klausīt Dievam. Man ir dusmas, kad redzu kristiešus, kas stundām lūdz tikai par savām vajadzībām: ”Es nejūtos gatavs iet pie cilvēkiem. Kad būšu stiprāks Viņā, tad gan…” Bet paši tā arī netuvojas Dievam, nesper praktiskus soļus Viņam pretim. Dieva sirds deg par cilvēkiem. Viņš atstāja pavēli, kura mums ir jāpilda. Mums jāmīl cilvēki un jādeg par viņiem!
Ir laiks kļūt spēcīgiem Kristū! Ir laiks sniegties pretim cilvēkiem, laiks nedzīvot sev. Mēs esam tie gani, kurus Jēzus izsūta pēc zudušajām avīm. Mums jāklaudzina pie durvīm un, kad tās atver, jārūpējas, lai Kristus caur mums var kļūt reāls tiem, kas Viņu nepazīst.
