Lilita: „Tās bija neparastas Lieldienas. Tajā rītā bijām paredzējuši evaņģelizācijas gājienu pa Miera un Hospitāļu ielu. Šādus gājienus 20.gs sākumā organizēja evaņģēlists Viljams Fetlers. Mums šis gājiens izdevās. Kad pēc gājiena kopā ar mācītāju nācām uz savu baznīcu, kur bija jānotiek Lieldienu dievkalpojumam, redzējām, ka pirmajā rindā sēž viesi un bīskaps. Neviens no mums par to iepriekš nezināja, pat mācītājs ne. Šajā svētdienā Arnis Sīlis teica savu pēdējo svētrunu Golgātas dievnamā.
Pēc dievkalpojuma mums pateica, ka mācītājs Arnis Sīlis vairs nebūs Golgātas baptistu draudzes mācītājs, jo notiekošās aktivitātes vairāk līdzinājās vasarssvētku draudzei, nevis baptistiem. Šī ziņa netika uzņemta viennozīmīgi. Pēc dievkalpojuma sapulcējās ap 200 cilvēku, kas teica: „Mācītāj, mēs iesim ar tevi!”
Nevienprātība draudzē jau bija sākusies ilgāku laiku. Cilvēki neizprata, ka Svētais Gars ved draudzi tālāk. Varbūt pietrūka skaidrojošā Dieva Vārda, tāpēc radās garīga konflikta situācija. Neizprotama bija skaļā Dieva slavēšana, plaukšķināšana, paceltas rokas pret Dievu un sajūsma. Arī aizlūgšanu veids par cilvēkiem ar roku uzlikšanu, svaidīšanu ar eļļu nebija ierasta lieta.
Katras pārmaiņas rada diskomforta sajūtu, un viss jaunais dzimst sāpēs. Tā draudzes locekļu daļa, kas palika ar Arni Sīli, turpmāk dievkalpojumus noturēja īrētās telpās. Tās mainīt bija neērti, bet tā bija iespēja lūgt par šo apkārtni un pasludināt evaņģēlija vēsti apkārtējiem iedzīvotājiem.
Mēs daudz lūdzām par savām sirdīm, lai tajās neienāk rūktums par notikušo. Nebija vairs sava baznīca, bija tikai mācītājs un cilvēki. Sākumā mēs sevi neapzinājāmies kā jauna draudze. Nebija arī nosaukuma. Tas viss nāca ar laiku.
Pēc 18 gadiem saprotu, ka tas bija Dieva darbs pie katra draudzes locekļa. Pamatā Dievs vēroja katra izturēšanos šajā situācijā un meklēja mūsos Savu mīlestību. Varu teikt, ka Dieva plānā bija izveidot jaunu draudzi “Prieka Vēsts”, kas spētu aizsniegt daudz plašāku cilvēku loku.
Interesanti, ka dienā, kad mēs reģistrējām jauno draudzi, manā sirdī atnāca liecība, ka šādu draudžu kā mēs turpmāk būs daudz. Tajā brīdī es to izteicu, bet vēl nesapratu. Tagad redzu, ka tas ir noticis. Tomēr visus ticīgos vieno Dieva mīlestība , kas atklājusies mūsu Kungā – Jēzū Kristū. Mēs visi esam viena Dieva ģimene.
Intervēja: Kristīne Petrova
