2005. gada 26. decembra pievakarē es stāvēju Ņujorkas dzemdību nama palātā. Manai sievai veica steidzamu ķeizargriezienu, lai izņemtu no viņas klēpja mūsu trešo bērniņu, kura dzīvībai draudēja briesmas. Kad bērniņš jau bija ārsta rokās, bet neraudāja, mēs sākām nopietni satraukties, ka ar mazulīti kaut kas nav kārtībā. Un nebija arī. Mūsu meitiņa neelpoja, viņa bija mirusi!
Laiks gāja un mana sieva mūs visus nepārtraukti apbēra ar izmisīgiem jautājumiem: ”Kas noticis? Kas ar manu mazulīti? Kāpēc mazulītis neraud?” Redzot mazo, zilo un ļengano meitiņas ķermenīti bez dzīvības pazīmēm, un lielo ārstu komandu ap to, es zināju, ka nav labi. Es pagriezos prom no šausmīgā skata un aizgāju pie operācijas galda, kur sievai vēl šuva ciet vēderu. Viņa, ieraugot manu skatienu, sāka raudāt un jautāja: ”Dārgais, kas notiek ar mūsu mazuli?” Noglāstīju viņas pieri un teicu ”Mīļā, lūdzam, vienkārši lūdzam!”
Tajā brīdī es nelūdzu pēc brīnuma. Pāris sekundēs, kuras pagāja man aizejot no mūsu mirušā bērniņa līdz sievai, mans prāts jau bija paspējis uzzīmēt man mazu, baltu zārciņu un mūsu mazulīša bēres. Savās domās es jau meklēju gudrību, kā šīs ziņas pateikt sievai un, kā viņa to visu pārdzīvos, zinot, ka jau agrāk viņa bija cīnījusies ar depresijas pazīmēm.
Es pusi no savas dzīves pavadīju ballējoties, dzīvojot vieglprātīgu dzīvi un vēlāk, kad kļuvu par kristieti, kristietību ieraudzīju kā ceļu uz – dabūt visu, ko man vajag. Es dzīvoju labāku dzīvi, domāju pozitīvi un lietoju ticību. Es uzskatīju, ka Dieva valstībā viss atkarīgs no tā, cik labs tu esi savā ticībā. Un parasti man gāja labi – man sanāca, izdevās un notika. Bet nu, stāvot palātā, es pēkšņi sapratu, ka tas nedarbojas. Ka šeit tas nedarbojas. Uz ko es vispār biju paļāvies – uz savu ticību?! Es biju dzīvojis liekot visas cerības un paļāvību uz savu lielo ticību. Un te nu es biju, un man nebija nekādas ticības. Likās, ka salūza mans lepnums, mans reliģijas mugurkauls. Vienīgais, ko es spēju lūgt bija: “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Dievs, esi žēlīgs.” Šo lūgšanu es pat īsti nenoformulēju, mana sirds vienkārši kliedza uz Dievu šos vārdus. Un tad ieraudājās mūsu mazulis.
Izrādījās, ka meitiņa bija mirusi veselas 10 minūtes. Dakteris mums pavēstīja: “Esmu strādājis ar šādiem gadījumiem 30 gadus, un es neesmu pārliecināts, kas nupat šeit notika. Labāk atvadieties no sava mazulīša, jo viņa ir pavadījusi pārāk ilgi bez skābekļa un asinsrites, lai izdzīvotu.” Taču es zināju, ka brīnums bija noticis. Mazajā palātā bija jūtama Dieva klātbūtne un kāda smaidīga sieviete, kas stāvēja pie manas sievas gultas, ar starojošām acīm teica: “Viss būs labi.” Interesanti, ka tā bija pirmā un pēdējā reize, kad redzējām to sievieti. Vai Dievs bija sūtījis eņģeli mūsu ceļā? Šodien tam pilnībā ticu!
Annai veica novatorisku visa ķermeņa hipotermijas ārstēšanu, kas bija nopietna procedūra, bet vēl aizvien ārsti bija skeptiski par meitiņas izredzēm izdzīvot. Nākamajā rītā dakteris ieradās palātā ap 3.00 no rīta un pārsteigts par to, ka mēs spējam gulēt, teica: “Izskatās, ka viņa izdzīvos, bet viņai noteikti būs kādi fiziski vai garīgi traucējumi, jo veselas 10 minūtes viņa bija bez skābekļa, tas atstās sekas.”
Vēlāk viņš mums nozīmēja tikšanos ar slimnīcas sociālo darbinieku, kura uzdevums bija mūs emocionāli sagatavot tam, ka mūsu bērns būs ar īpašām vajadzībām. Turpmākās dienas mazais Annas ķermenītis piedzīvoja dažādus uzbrukumus un rādītāji nebija labi, bet mēs paļāvāmies uz Dievu un jau pēc pāris dienām visi rādītāji uzlabojās. Pagāja vēl kāds laiks, meitiņa pieņēmās spēkā un mums pateica, ka drīz jau varēsim doties uz mājām. Meitai veica vēl daudzas pārbaudes, un cik gan liels bija ārstu pārsteigums, ka viņi vairs nespēja atrast nevienu vainu, tāpēc izrakstā tika ierakstīts – veselīgs jaundzimušais. Un mēs braucām mājās ar īpašu, veselīgu mazulīti.
Mēs bijām piedzīvojuši brīnumu. Pārbraucot mājās, pār mani nāca kā atklāsme – sapratne par to, ka šajā gadījumā es nevarēju dot kādu nopelnu savai stiprajai ticībai. Viss gods un slava piederēja Dievam. Priekš manis tas bija kas jauns, ka lietas nenotika tāpēc, ka es biju labs, bet tāpēc, ka Dievs bija labs. Brīnums nenotika tāpēc, ka es biju to nopelnījis ar saviem labajiem darbiem un pozitīvo domāšanu, bet tāpēc, ka tā bija tikai un vienīgi Dieva žēlastība.
Tāpēc, kad vēlāk cilvēki gribēja slavināt manu lielo ticību, es vienmēr uzreiz teicu: “Tā bija tikai Viņa žēlastība un nekas cits.” Jo es zināju, ka Dievs izdarīja brīnumu. Viņam tas nebija jādara un es pavisam noteikti nebiju to pelnījis. Taču, vēršot par labu šo uzbrukumu, Dievs beidzot ieguva manu nedalīto uzmanību, un pēc ilgiem laikiem es atkal Viņu sadzirdēju.
Dievs viņai deva Savu dzīvību un viņa dzīvoja. Kad es atgriezos mājās, tad turot rokās savu mazulīti arī es piedzīvoju glābšanu, es tiku izglābts no mūžīgās nāves – dzīvībai. Paldies Jēzum! Tikai Viņa žēlastība!
Šodien Anna ir aktīva, skaista pusaugu meitene, kurai patīk pavadīt laiku ar saviem brāļiem, spēlēties ar draudzenēm un mācīties. Tas ir brīnums!
Tas notika 12 gadus atpakaļ. Šodien esam kļuvuši par piecu brīnišķīgu bērnu vecākiem un katru dienu esam pateicīgi par Viņa brīnumu darbiem mūsu dzīvēs.
