Iedomājies, kā būtu dzīvot mājās, kurās nav domstarpību un strīdu ekrānu lietošanas sakarā. Iedomājies, kā būtu dzīvot atmosfērā, kas ir centrēta uz ģimeni, kurā bērni veido saikni ar dzīviem cilvēkiem, nevis ierīcēm. Tas ir iespējams!
Agrāk bērni tērpās princešu un bruņinieku tērpos un spēlējās smilšu kastē. Šodien daudzi spoguļojas, lai uzņemtu pašiņus un stundām spēlē datorspēles. Bērni ir apmaldījušies virtuālajā pasaulē, kā rezultātā kļuvuši satrauktāki, nemiera pilnāki un depresijas pārņemtāki. Eksperti ir vienisprātis, ka piedzīvojam vēl neredzētu pusaudžu mentālās veselības krīzi.
Kā mēs tik tālu nonācām?
Ekrāni, sociālie tīkli un spēles ir izstrādātas tā, lai ierīces lietošanas pārtraukšanu vai izmantošanas laika samazināšanu padarītu gandrīz neiespējamu. Tehnoloģiju uzņēmumi ir apmānījuši arī vecākus, pieradinot pie domas, ka šāda brīvā laika pavadīšana bērniem ir nepieciešama. Tā tas nav!
Vecāki atrodas lielas dilemmas priekšā. Viņi nevēlas, lai viņu bērni justos atstumti, jo nelieto modernākās ierīces un nav lietas kursā par pikantākajām ziņām sociālajos tīklos, tomēr viņu primārā atbildība ir viņus pasargāt. Daudzi vecāki nogurst un padodas – viņi atdod saviem bērniem ierīces, un tie pazūd savās istabās. Vecāki aizmirst, ka tā vēl aizvien ir un paliek viņu izvēle.
Pirmais solis ir izglītošanās
Kā gudram trenerim, tev ir jāapstājas, jāizvērtē situācija un jārada rīcības plāns. Tas viss sākas ar izglītošanos. Izpētot pieejamo informāciju par bērnu smadzeņu attīstību, tu atklāsi, ka sociālie tīkli un vairums datorspēles nav nepieciešamas attīstībai vai, tieši otrādi, to bremzē. Patiesībā spēles bieži aizvieto ļoti svarīgas aktivitātes, kā, piemēram, miegu, vingrošanu, sociālu kontaktu veidošanu un iztēles lietošanu. Lai gan bērnu nolikšana ekrāna priekšā ir vieglākais ceļš un apkārtējā kultūra uz to iedrošina, tev nav jāplūst pa straumei.
Iedomājies, kā būtu dzīvot mājās, kurās nav domstarpību ekrānu lietošanas sakarā. Iedomājies, kā būtu dzīvot atmosfērā, kas ir centrēta uz ģimeni, kurā bērni veido saikni ar dzīviem cilvēkiem, nevis ierīcēm.
Jauns dzīves stils
Mums ir jāmācās izmantot tehnoloģijas, gūstot labumu no tām, bet mēs nedrīkstam pieļaut, ka tās lieto mūs un toksiski ietekmē mūsu bērnus. Praktiski runājot, tas nozīmē, ka lietojam ekrānus kā rīkus, nevis rotaļlietas. Apturēt vai ierobežot spēļu un sociālo tīklu lietošanu bērniem agrā vecumā ir vieglāk, nekā šķiet.
Tu drīksti teikt NĒ
Pirmais solis, lai atbrīvotu savu bērnu no ekrānu lietošanas atkarības, ir saprast, ka tev kā vecākam ir tiesības un pienākums to darīt. Šī dzīves stila maiņa nenozīmē, ka tev ir jāaizvāc visi ekrāni no savas mājas. Tā ir atkarību izraisošo spēļu un mazo ekrānu izņemšana no “bērnu kabatām”. Tāpat kā atkarīgajiem ir jāatņem pieeja narkotikām, lai tie varētu pārvarēt šo atkarību, līdzīgi ir nepieciešams ierobežot bērnu pieeju ekrāniem.
Vecāki, kuri izvēlas šādu dzīves stilu, ir pārsteigti, cik vienkārši tas ir. Bērni, kuri uzaug, neesot atkarīgi no ekrāniem, iegūst daudz: mazāk stresa, mazāk pieejas toksiskam saturam, mazāk nemiera, mazāk baiļu un depresijas. Viņi ir laimīgāki un izbauda kvalitatīvas attiecības klātienē. Viņi ir pārliecinātāki un izceļas no pūļa. Tā kā ekrāni nedominē viņu dzīvēs un pār viņu laiku, viņi spēj nodoties jauniem hobijiem un dažādu prasmju izkopšanai, kas noved pie veselīgas pieauguša cilvēka dzīves.
Šo resursu piedāvā Tēvu klubs. Aizpildi anketu, ja vēlies iesaistīties.
