Kad man bija seši vai septiņi gadi mamma mani pieteica peldēšanas nodarbībām. Sākumā tās bija jautras. Mēs mācījāmies izjust ūdeni, noturēties virs ūdens zvaigznītē uz muguras, dažus vienkāršus peldēšananas paņēmienus. Tas viss notika baisena seklajā daļā. Tomēr, kad mācības virzījās tālāk, peldēšanas instruktors mums lika pavadīt aizvien vairāk laika baseina dziļajā daļā, paļaujoties uz peldēšanas prasmēm, kuras bijām tikko kā apguvuši. Bija bailīgi, bet instruktors vienmēr bija blakām un tas visu padarīja drošāku.
Bet tad pienāca briesmīgākā diena – mums vajadzēja lēkt no atspēriena dēlīša baseina dziļajā daļā. Es nebaidījos no lēkšanas. Bez problēmām biju lēcis baseina seklajā pusē. Biju pat veicis dažus mēģinājumus ielēkt dziļajā daļā no baseina malas, bet atspēriena dēlis bija pavisam cita lieta… Tas atradās aptuveni 5 metrus no baseina malas. Nolēkt no tā likās kā lēkt bezdibenī… Es biju pārbijies!
Ja tu man būtu vaicājis, no kā es tā baidos, diez vai es spētu pamatot baiļu iemeslu. Visdrīzāk es atbildētu: “Es vienkārši negribu to darīt!”. Tomēr, atskatoties uz šo situāciju, es labi zinu, no kā baidījos – es baidījos, ka noslīkšu.
Kad beidzot pienāca mana kārta lēkt, es uzkāpu uz atspēriena dēļa, lēnām aiztipināju līdz tā galam un paliku tur stāvam, pārbijies līdz nāvei. Bailes bija mani tā pārņēmušas, ka nespēju pakustēties. Biju sastindzis. Es nespēju ielēkt baseinā.
Mans instruktors atradās tuvumā un skatījās uz mani no ūdens. Viņš vairākkārt skaļi uzkliedza: “Nebaidies! Tu to vari! Ar tevi viss būs labi.” Viņš bija mani ekipējis ar zināšanām un prasmēm peldēt, turklāt vēl atradās man blakus ar iespēju palīdzēt, ja gadītos kāda ķibele. Manām bailēm noslīkt nebija nekāda pamata, tomēr tās ietekmēja manu spriest spēju un paralizēja darbības. Īstenībā es nebiju nekādās briesmās, bet es ticēju, ka ar šo lēcienu mana dzīve varētu arī beigties.
Instruktors zināja, ka vienīgais veids, kā palīdzēt man atbrīvoties no bailēm un uzticēties viņa solījumam, ka ar mani nekas nenotiks, bija – piespiest mani lēkt. Instruktors gan solīja, ka ar mani viss būs labi, bet tas nenozīmēja, ka es tam ticēju. Ticēt viņa solījumiem nozīmē – paļauties uz tiem. Un pārbaudīt viņa solījumus, vai tie ir patiesi, es varēju tikai lecot. Instruktors zināja – ja es lekšu, bailes zaudēs kontroli pār mani.
Nezinu, cik ilgi es tur stāvēju, diskutējot ar savu instruktoru, varbūt kādas piecas minūtes, kas vilkās kā vesela mūžība. Viņš mani mudināja un iedrošināja, bet es biju šaubu pilns. Tā bija mana mazā ticības krīze. Vai es ticēšu bailēm, vai instruktora solījumiem? Tas, kam es izvēlēšos ticēt, ietekmēs manu rīcību šajā brīdī un, iespējams, manu nākotni.
Beidzot mana ticība instruktora solījumiem ņēma virsroku pār bailēm. Un es lēcu! Tas nebija varonīgs lēciens, bet noteikti dzīvi izmainošs. Kad lēcu, sapratu, ka instruktora solījumi bija patiesi un manām bailēm nebija nekāda pamata. Pār mani nonāca pilnīgi jauns peldēšanas prieks! Manam skatam pavērās it kā jauna peldēšanas pasaule. Baiļu vietā atnāca ticība, paralīzes vietā – pārliecība. Es izkāpu no ūdens… un devos veikt nākamo lēcienu. Es lēcu atkal un atkal. Un nu jau manas lielās bailes man pašam likās smieklīgas.
Toreiz, kad pārbijies stāvēju uz dēļa, instruktors varēja mani pažēlot. Viņš varēja paskatīties uz manu izbiedēto skatienu, just līdzi un neļaut, ka lecu tai dziļajā pusē. Viņš varēja uzkāpt pie manis uz tā atspēriena dēlīša, uzlikt roku uz mana pleca, pateikt, ka viss būs labi un tad palīdzēt man atiet tālāk no ūdens. Tajā dienā es noteikti būtu viņam par to pateicīgs, bet vēlāk par to dusmotos, pavadot lielāko daļu bērnības baseina seklajā pusē nevis baudot peldēšanas priekus tā dziļākajā daļā.
Mēs katrs savā dzīvē varam atrasties uz šāda atspēriena dēlīša. Vai arī tu stāvi pārbijies uz kāda atspēriena dēlīša, neļaujoties sava Debesu Instruktora aicinājumam – lēkt? Vai Viņš tev gadījumā nesola – ja tu lēksi, tu atklāsi pilnīgi jaunu līmeni un prieku?
Ar to Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē.
2 Pētera 1:4
Ir svarīgi saprast – Tu atklāsi Instruktora apsolījumu spēku tikai tad, ja lēksi! Tu atklāsi Instruktora apsolījumu spēku tikai tad, ja paļausies uz tiem. Tu vari pavadīt visu dzīvi baseina seklajā pusē, kur ir droši un mierīgi, jo vari stāvēt uz savām kājām un ūdens nesniedzas pāri galvai… Bet Instruktors nemācīja tevi peldēt, lai tu plunčātos seklumā. Tu esi apmācīts peldēt dziļumā. Bet dziļuma prieku tu atklāsi tikai tad, ja izvēlēsies – lēkt.
Tavs Instruktors to labi zina un Viņš negrib, ka tu turpini padoties bailēm. Tāpēc Viņš nelutinās tavas bailes, bet aicinās tevi skatīties tām tieši acīs un tās pārvarēt.
Katras bailes, kas ņēmušas virsroku pār ticību Dieva apsolījumiem, ietekmē tavu realitāti, kontrolē uzvedību un nozog tavu prieku. Instruktora aicinājums darīt ko tādu, kas tai brīdī tev vēl nav ierasts, var likties biedējošs, bet vēlāk tu sapratīsi, ka tas ir veids, kā Dievs tev sniedz jaunas iespējas un paver jaunus apvāršņus.
Uz priekšu! Lec! Nebaidies (Jāņa 14:27)! Tu to vari (Mateja 4:19)! Ar tevi viss būs labi (Romiešiem 8:37). Tavs Instruktors ir tuvu (Ēbrejiem 13:5) un neļaus tev noslīkt (Filipiešiem 4:19). Tam nav jābūt varonīgam lēcienam. Bet tas var būt dzīvi izmainošs lēciens.
