Bet viņa, ārā izgājusi, sacīja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Bet tā sacīja: “Jāņa Kristītāja galvu.” Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: “Es gribu, ka tu man tūlīt dod bļodā Jāņa Kristītāja galvu.” Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr zvēresta un to dēļ, kas pie galda sēdēja, tas negribēja viņu atraidīt. Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi un pavēlēja atnest viņa galvu. Un tas nogājis viņam cietumā nocirta galvu un atnesa viņa galvu bļodā, un deva to meitenei, un meitene to deva savai mātei. Marka 6:24-­29

Šodien situācija, kad kāds apprec sava brāļa sievu, vairs neliekas īpaša. Lasot šo notikumu, šķiet, arī toreiz Hērodija, bijusī ķēniņa brāļa sieva, notikušo neuzskatīja par traģēdiju. Acīmredzot viņa bija to veicinājusi. Vai viņas vīra brālis Herods bija ietekmīgāks un izskatīgāks par Filipu, to nezinām. Vienīgais, ko zinām no rakstītā, ka pēc laulībām Hērodija bija apmierināta, ­ īstajā vietā ar īsto vīrieti, un viņa noteikti ļoti vēlējās dāvināt valdniekam pēcnācēju.

Viss būtu bijis jauki, ja vien šajā brīdī neuzrastos tāds bezjūtīgs Dieva vīrs, kurš, ­ neiedziļinoties detaļās, ignorējot situācijas neviennozīmību un Hērodijas jūtu dziļumu, kā tāds „bada dzeguze”, netraumētu šo idilli, atgādinot, ka viņu rīcība ir nepareiza, ka viņi ir grēkojuši. Iedomājies, tieši tad, kad beidzot viss sāk nokārtoties, uzrodas Jānis Kristītājs ar savu „destruktīvo evaņģēliju”. Domāju, ka mūsdienu cilvēks viennozīmīgi nostātos pret šo „vecmodīgo” Jāni.

Kas notika tālāk? Kādās viesībās Hērodijas meita dejoja ķēniņam un viņa viesiem. Vēl līdz šai dienai nesaprotu, kas meitenes dejā bija tik īpašs, ka tā ķēniņu noveda līdz tādai ekstāzei, ka viņš par deju bija gatavs atdot pusi valsts? Viņam taču bija vairāk kā 14 gadu un šī noteikti nebija pirmā reize, kad viņš redzēja sievieti dejojam. Visdrīzāk izskaidrojums meklējams dzērumā, kad vīna iespaidā 20 denāriju vietā par deju viņš apsolīja pusi savas valsts!

Toreiz meitene saprata, ka ņemt valsti ir riskanti, bet kaut ko nozīmīgu prasīt vajadzēja. Un viņa prasīja padomu mātei, kas izteica to, pēc kā alka viņas dvēsele – ilgas atbrīvoties no „nemiera cēlāja” un „bada dzeguzes”, kas viņu apsūdzēja, lai varētu mierīgi dzīvot. Viņa lika, lai meita prasa ķēniņam Jāņa Kristītāja galvu, un pēc laika meitene jau ielika asiņaino bļodu mātes rokās. Taču miera vietā nemiers, kas līdz tam bija urdījis viņu sirdis, nu kļuva par viesuli, kas aizslaucīja no zemes gan pašu Hērodiju, gan tās dēlu. Vēsturnieki, kas pētījuši Hēroda dzīvi, apgalvo, ka ar gadiem viņš kļuvis aizvien ļaunāks un asins kārāks. Viņš pat esot nogalinājis vienu no saviem dēliem un sievu.

Jēzus Jāni Kristītāju salīdzināja ar sveci, kas dod gaismu. Šī „gaisma” apgaismoja arī Heroda sirdi. Rakstīts, ka Jānim Kristītājam runājot, viņš aizdomājās. Viņa sirdsapziņa to uzrunāja un modināja ilgas darīt ko labu, rīkoties pareizi. Tāpēc pravieša dzīves laikā Herods vēl turējās rāmjos. Bet Hērodija uzskatīja, ka Dieva Vārds traucē viņas vīram mierīgi dzīvot.

Mīļie draugi, ikviens no mums piedzīvo situācijas, kad šķiet, ka Dieva dotie norādījumi, likumi un viss, ko Viņš no mums prasa,­ jauc idilli, ārda ģimeni, padara mūs konkurēt nespējīgus, vājus un vienpusīgus. Taču tās ir muļķības. Tieši Dieva Vārds un Svētā Gara klātbūtne mūs ceļ, dod spēku pareizi dzīvot un būt veiksmīgiem. Dieva Vārds un Svētā Gara klātbūtne ir mūsu dzīvība un gaisma. Tāpēc nenopūt to sveci, ko Dievs tev devis! Tā ir Viņa uguns tevī, Viņa balss. Pat, ja tev šķiet, ka šī uguns ir maza un vārga, tā uztur tavu dzīvību. Paklausi tai!

Mācītājs Vilnis Gleške