Esot slimnīcā, es pārdomāju savu dzīvi un sapratu, cik ļoti tālu biju attālinājies no Dieva un pieļāvis kaut kam tādam atnākt savā dzīvē.
Lūdzu Dievu un sajutu iekšēju mieru, neskatoties uz situācijas neskaidrību. Ārstēšanās turpinājās un šķita, ka jau paliek labāk, bet tad nāca nākamais satricinājums. 3 dienas iekšējā asiņošana un ceturtajā dienā es jau jutu spēku izsīkumu. Acis pašas vērās ciet, un es sapratu, ka tas ir viss.
Tā bija svētdiena, kad mana sieva bija draudzē, un draudze par mani lūdza Dievu. Kaut arī visi cilvēciskie resursi bija izsmelti, viņa teica: “Tici Dieva spēkam un draudzes lūgšanām!”
Un Dievs arī darīja brīnumu. Nākamajā rītā es pamodos. Sāpes bija pazudušas!
Neskatoties uz veselības uzlabošanos, ārsti teica, ka slimības sekas būs ilgstošas un visu atlikušo mūžu. Tika nozīmēta kolonoskopija, lai veiktu pārbaudi pirms plānotās operācijas. Bet pēc pārbaudes tika konstatēts, ka vairs ir palicis tikai neliels satūkums.
Ārsti bija šokā! Tāda izveseļošanās ir neticama. Bet teica, ka zāles būs jālieto atlikušo mūžu. Tās beidzu lietot jau pēc pusotra mēneša, jo mans veselības stāvoklis un analīzes bija teicamas. Ārsti brīnījās, bet es teicu: “Liels ir mans Dievs un Viņa žēlastība prātam neaptverama!”
