Tas notika 1968.gadā, kad dienēju padomju armijā, desantniekos. Bija auksts ziemas rīts, notika kārtējie treniņlēcieni ar izpletni. Mūs aizveda uz lidlauku, kur vajadzēja sakārtoties, uzlikt uzkabes un nostāties rindā. Man priekšā bija diezgan daudz cilvēku, bet es negribēju tik ilgi gaidīt un salt. Izkaroju sev vietu rindas sākumā ar aprēķinu, lai nākošajā lidmašīnā tiktu iekšā. Pēc laiciņa pie manis pienāca kāds oficieris un mani nolamāja. Teica, ka lēkšot pēdējais, jo neievēroju kārtību. Neko darīt, gāju uz rindas beigām.
Vēlāk izrādījās, ka lidmašīna avarēja un visi gāja bojā. Ļaudis teica, tas esot liktenis, bet tagad es zinu, tā bija Dieva žēlastība.
P.S. Starp citu, cik atceros, tajā gadā PSRS bija gatava militāram konfliktam ar Izraēlu. Mūsu desanta pulks bija dežurējošais, gaidījām tikai pavēli pacelties gaisā. Paldies Dievam, ka to nevajadzēja darīt!
Igors Eglītis