Skepticisms ir daļa no mana DNS. Iespējams, tādēļ es pabeidzu tiesību zinātņu un žurnālistikas studijas, lai varētu darboties izmeklējošās žurnālistikas jomā. Viens no maniem lielākajiem vilinājumiem bija – apšaubīt kristietības patiesumu.
Par ateistu es kļuvu, kad vēl mācījos vidusskolā. Biju garīgais ciniķis. Koncepts par visa mīlošu, visa zinošu, spēcīgu Visuma Radītāju man šķita tik absurds pašos pamatos, ka pat nedomāju to nopietni apsvērt. Uzskatīju, ka Dievs nav radījis cilvēku, bet, cilvēks ir radījis konceptu par Dievu. Un bailēs no nāves izdomājis stāstu par kādu īpašu vietu, ko sauc par debesīm.
Apprecējos ar Lesliju – reliģiskajos uzskatos agnostiķi(ne noliedz, ne atbalsta Dieva eksistenci). Kad bijām laulībā jau dažus gadus, kādā dienā viņa ieradās pie manis ar sliktākajām ziņām, kādas varēju iedomāties – viņa bija nolēmusi kļūt par kristieti – Jēzus sekotāju. Sapratu, ka viņa kļūs par svētuli, kura visu laiku pavadīs kalpojot nabadzīgajiem zupas virtuvēs. Šķiršanās būs neizbēgama, es domāju.
Tad notika kas pavisam negaidīts. Turpmākajos mēnešos es sāku saredzēt viņas raksturā, vērtībās un attieksmē pret mani un bērniem pozitīvas izmaiņas. Pārmaiņas bija apburošas un saistošas. Kādu dienu viņa uzaicināja arī mani uz draudzi, un es nolēmu atsaukties viņas aicinājumam.
Mācītājs runāja par tēmu “Vienkāršā kristietība”, kurā atklāja ticības galvenos aspektus. Vai viņš todien mani izšaubīja no ateisma? Nē! Ne uzreiz. Bet man bija jāatzīst, – ja tas, ko viņš runāja, ir patiesība, tad tam varētu būt liela ietekme uz manu dzīvi.
Tāpēc es nolēmu izmantot žurnālistikā uzkrāto pieredzi, lai izpētītu, vai kristietībai tiešām var ticēt. Apņēmos turēt sirdi atvērtu un sekot atklājumiem, neskatoties uz to, kur tie mani aizvedīs – pat ja šie secinājumi būtu pretēji manai pārliecībai.
Sākumā domāju, ka šī izmeklēšana būs ļoti īsa, jo uzskatīju, ka ticīgie tic tam, ko savā sirdī nemaz neuzskata par patiesību. Biju pārliecināts, ka faktus, kas manus uzskatus apstiprinās, atklāšu pavisam ātri. Tomēr, studējot arheoloģiju, seno vēsturi, ateistu un kristiešu grāmatas un intervējot zinātniekus un teologus, biju pārsteigts, cik kristietības faktuālā bāze patiesībā ir pamatīga.
Lielāko daļu laika es veltīju zinātnisko faktu pētīšanai, un tas tikai nostiprināja manus atklājumus par kristietības patiesumu. Piemēram, kosmologi šobrīd piekrīt tam, ka visums un laiks ir sācies pagātnē kādā konkrētā punktā. Loģika ir nepielūdzama: Visam, kas reiz sāk eksistēt, ir cēlonis. Visums sāka eksistēt, tātad arī visumam ir cēlonis. Acīmredzami, šis cēlonis atrodas ārpus laika, telpas, apveltīts ar saprātu un neizskaidrojamu spēku.
Pēdējo 50 gadu laikā zinātnieki ir atklājuši, ka daudzi visumā valdošie likumi un konstantes, kā piemēram gravitācijas spēks, ir tieši tik precīzi, lai uz zemes valdītu dzīvība. Tikai pavisam maza nobīde uz vienu vai otru pusi, un dzīvība uz zemes neeksistētu. Precizitāte ir tik neticama, ka tā liek apšaubīt jebkuru visuma nejaušas rašanās teoriju.
Arī bioloģiskā informācija, kas atrodas cilvēka DNS sastāvā, norāda uz Radītāju. Katra mūsu šūna satur precīzu instrukciju kopumu par katru tās audu ķermenī. Sastopoties ar informāciju kādā grāmatā vai datorprogrammā, mums uzreiz ir skaidrs, ka aiz tā stāv intelekts, kas to radījis.
Par lielu izbrīnu es pārliecinājos, ka zinātne atbalsta teoriju par Radītāju, kurš ir aizdomīgi līdzīgs Bībelē aprakstītajam Dievam.
Savu atklājumu iespaidots, es pievērsos vēsturiskajam aspektam. Atklāju, ka pretēji visām varbūtībām, senos mesiāniskos pravietojumus piepildīja Jēzus un tikai Jēzus. Secināju, ka Jaunā Derība sakņojas aculiecinieku liecībās, kas parasti ir svarīgs aspekts, lai aprakstītu kāda notikuma uzticamību. Noskaidroju, ka Bībele ar apbrīnojamu precizitāti un nemainīgumu ir saglabājusies cauri gadsimtiem.
Tomēr svarīgākais jautājums bija – Jēzus augšāmcelšanās. Ikviens var apgalvot, ka viņš ir Dieva Dēls, kā to darīja Jēzus. Jautājums, vai viņš spēj pamatot apgalvojumus par savu brīnumaino uzmošanos no mirušajiem? Fakti viens pēc otra veidoja pārliecinošu un neapstrīdamu pamatojumu. Pirmkārt, Jēzus nāve pie krusta ir tikpat patiesa kā jebkuri citi vēstures notikumi. Liecības par viņa augšāmcelšanos bija pārāk svaigas, lai tās pielīdzinātu vienkāršai leģendai vai mītam. Pat Jēzus ienaidnieki apstiprināja, ka viņa kaps Lieldienu rītā bija tukšs. Daudzo aculiecinieku liecības, kuras apstiprināja liecinieku tikšanos ar augšāmcelto Jēzu, nevar izskaidrot kā halucinācijas vai fantāzijas.
Viss rakstītais ir tikai uzmetums tam, ko atklāju savā gandrīz divus gadus ilgajā izmeklēšanā. Atklāti sakot, biju pārsteigts par rezultātiem. Tā kā biju izglītots žurnālistikā un tieslietās, sapratu, ka man nav izvēles – man bija jāreaģē uz šiem faktiem.
Tādēļ 1981.gada 8.novembrī es spēru ticības soli virzienā, uz kuru man norādīja mana paša izpēte. Tas likās tik racionāli – kļūt par Jēzus sekotāju. Līdzīgi kā manas sievas pieredzē, arī mans raksturs, vērtības un prioritātes ar laiku mainījās.
Šodien kristīgās ticības aizstāvēšana jeb kristīgā apoloģētika ir kļuvusi par manas dzīves galveno uzdevumu. Manas dzīves mērķis – palīdzēt citiem iegūt atbildes uz jautājumiem, kas viņiem traucē iepazīt Jēzu.
Lī Strobels – žurnālists, kristīgais apoloģēts, grāmatu autors.
