jautājums
Tā bija pavisam parasta svētdiena. Viņa pavilka mani aiz rokas un iečukstēja ausī: “Sanita, vai tu esi laimīga?” Es lūkojos viņai acīs un smaidīju, bet mana dvēsele neapmierināti burkšķēja: “Kas tas par dīvainu jautājumu? Man šis jautājums nepatīk!” Grasījos doties prom, jo viņa manā ceļā bija gadījusies nejauši, tomēr, viņa pieliecās man tuvāk un klusi čukstēja: “Tas ir jautājums no tava Debesu Tēva!” Es atkal laipni pasmaidīju, bet jutu, ka manī kaut kas briest.
Mana neapmierinātība auga augumā. Šis pavisam parastais, tomēr neērtais jautājums bija atraisījis manī ko negaidītu. Es biju dusmīga. Savā prātā pārcilāju neskaitāmus pretjautājumus – Vai tad nevar redzēt, ka esmu laimīga? Kāpēc tieši man šāds jautājums? Vai man uz pieres rakstīts, ka esmu nelaimīga? Ko tas nozīmē, būt laimīgai? Vai tad cilvēks vispār var atbildēt uz šo jautājumu?
atzīšanās
Bija saulaina augusta pirmdiena, bet mans vaigs bija drūms. Vakar uzdotais jautājums man nedeva mieru, tas nodarbināja manu prātu, un es izlēmu – būšu pret sevi godīga. Apsēdos guļamistabā uz grīdas un centos savas domas izklāstīt Debesu Tēvam. Es jau vakar dzirdēju, ka šis neērtais jautājums, kurš adresēts tieši man, ir Viņa uzdots, tāpēc… Tāpēc sāku uzskaitīt visu to, kas mani padara par laimīgu cilvēku – man ir lielisks vīrs, brīnišķīgas meitas, esmu kļuvusi par omi. Man ir mājas, ēdiens, es dzīvoju laukos, baudu vasaru, svaigu gaisu. Man ir fantastiski draugi, kalpošana, draudze, māsas un brāļi. Es esmu izglābta, mans vārds ir ierakstīts Dzīvības grāmatā, es cenšos atrast laiku Dieva Vārda lasīšanai un lūgšanai… Es runāju, lai nedzirdētu to, par ko kliedz mana dvēsele. Man bija viss, ko viens cilvēks savā dzīvē var vēlēties (bez lielām ekstrām un pārmērībām). Mans vārdu birums apstājās, asaras ritēja pār vaigiem, un es klusi Viņam čukstēju: “Tēt, es neesmu laimīga…” Viss labais, kas manā dzīvē ir, ir tik lieliski, bet tas nepadara mani par laimīgu cilvēku. Kas tad ir laime? Tobrīd man nebija atbildes, bet es tik ļoti vēlējos to iegūt.
ceļš
Dažu iepriekšējo gadu pieredze – pāridarījumi, sāpes, bailes, izmisums, nedrošība, vainas apziņa, meli, vilšanās – bija manī kaut ko salauzuši. (P.S. Es ticu, ka vienu dienu tas būs vēl viens manas pateicības altāris) Es gāju uz draudzi, katru svētdienu ar aizrautību slavēju Viņu, cītīgi klausījos sludinātajā vēstī, kalpoju, lūdzu, lasīju Viņa Vārdu, tomēr tas bija kaut kā citādi. Kaut ko es savā ceļā kopā ar Viņu biju pazaudējusi, un pati to nespēju ieraudzīt, tāpēc ir tik labi, ka Dievam ir veidi, kā mūs uzrunāt. Viņš manā ceļā sūtīja pavisam parastu cilvēku, kurš uzdeva man šo neērto jautājumu: “Sanita, vai tu esi laimīga?”
Es vēlējos noskaidrot, kur slēpjas manas laimes atslēdziņa. Patiesībā, savas sirds dziļumos, man bija nojausma, ka tā ir tepat, pavisam tuvu, bet man vajadzēja to satvert. Es vēlējos un ļoti, ļoti ilgojos rast atbildi. Tāpat es zināju, ka visas atbildes uz maniem vienkāršajiem un sarežģītajiem, parastajiem un neparastajiem, ērtajiem un neērtajiem jautājumiem ir manam Debesu Tēvam.
problēma
Tās pašas nedēļas nogalē mani gaidīja divi notikumi – ārsta apmeklējums un Sieviešu vasaras nometne.
Sieviešu nometni gaidīju ar lielu nepacietību, jo tā nu bija sanācis, ka pa visiem ilgajiem gadiem, kopš esmu draudzē, ne reizi nebiju bijusi šādā nometnē. Mana sirds dega ilgās pēc atbildes uz neērto jautājumu, tāpēc, dodoties uz nometni, es lūdzu, lai Debesu Tēvs mani uzrunā. Es solījos būt ļoti čakla klausītāja un neko nelaist “gar ausīm”.
Dienu pirms nometnes devos vizītē pie ārsta. Vizītes mērķis bija noskaidrot, vai iepriekš atklātā problēma ir mazinājusies, vai tieši pretēji – ar manu veselību viss ir kārtībā. Pēc apskates, daktere secināja – rezultāti nav uzlabojušies, tie ir pasliktinājušies un ir atklājies vēl kāds nevēlams veidojums. Centos aptvert tikko dzirdēto un noskaidrot, kas būtu darāms tālāk. Daktere paskaidroja, ka tālākais rīcības plāns būtu divas operācijas. Manas domas bija visai haotiskas, tomēr uzdevu jautājumu, kurš radās tūlīt pat pēc izskanējušā paskaidrojuma: “Kāpēc divas operācijas, ja operācija nepieciešama vienam orgānam?” Atbilde bija šāda: “Pirmajā operācijā mēs noņemsim nevēlamo veidojumu, tad to nosūtīsim uz analīzēm, lai noskaidrotu, vai tas ir labdabīgs vai ļaundabīgs. No atbilžu rezultātiem būs atkarīgs otras operācijas apjoms.” Noklausījos atbildi un kā paklausīgs skolēns pieņēmu lēmumu darīt to, kas jādara. Vienojāmies par operāciju laikiem.
Vai man bija bail? Vai biju uztraukusies? Es melotu, ja teiktu, ka biju absolūti mierīga. Manas domas kā neprātīgi zirgi joņoja uz visām pusēm, un es centos tās savaldīt.
laime
Nākamajā rītā devos uz nometni. Manas lielās gaidas pēc atbildes un iepriekšējās dienas notikumi lika par sevi manīt. Nebiju bēdīga vai noskumusi, tomēr asaras bira nepārtraukti. Likās, ka esmu kā vaļēja brūce un viss, pat vismazākais vārds, manī radīja emociju vētru. To grūti izteikt vārdiem, bet es zināju, tas ir Dieva laiks, Viņa darbs pie manis.
Starp asarām, smiekliem, dziesmām, uzrunām, liecībām un visa cita, es piedzīvoju Viņu, atkal no jauna tik spilgti, tik patiesi, tik pa īstam. Mūsu pirmā un svarīgākā kalpošana ir pielūgt Viņu – šie vārdi manu sirdi aizskāra tik ļoti…
Tovakar es devos mājās pavisam cits cilvēks. Atkal biju turpat, savā guļamistabā uz grīdas, izplūdusi asarās un viss, ko es varēju pateikt, bija: “Es Tevi pielūdzu, pielūdzu, pielūdzu, pielūdzu, pielūdzu…” Nezinu, cik daudz laika pagāja, zinu tikai to, ka tad, kad varēju pateikt ko citu, es teicu: “Tēt, es esmu laimīga!”
Starp ikdienas iešanu un skriešanu, starp obligātajām un vajadzīgajām lietām, starp svarīgajām lūgšanām un kalpošanu Viņam es biju pazaudējusi pašu galveno – patiesas, dziļas, mīlestības un tuvuma piepildītas attiecības ar savu Glābēju. Laime ir pazīt Viņu, ne formāli, ne prāta līmenī, bet ar sirdi.
cīņa
Es atkal biju cieši pieķērusies sava Glābēja rokai, tomēr to, kas notika manā dvēselē, zināju tikai es un mans Kungs. Atrados kaujas laukā, kur cīņa bija uz dzīvību un nāvi. Pēkšņi viss bija pret mani – kā sazvērējušies uz mani runāja raksti un publikācijas par ļaundabīgajiem audzējiem, manā atmiņā uzausa notikumi un stāsti par to, kā slimības pievarējušas cilvēkus (arī ticīgus). Es atrados situācijā, kurā nevēlējos būt. Kā apklusināt šo vētru? Kā pastāvēt? Kā uzvarēt?
“Mīļā, es tev novēlu visās lietās tādu labklājību un veselību, kāda jau ir tavai dvēselei”, bija Vārds, kuru es sadzirdēju no Tēva. Iesākumā šis pants mani nedaudz pārsteidza, taču, jo vairāk to lasīju, pārdomāju, analizēju un iedziļinājos, jo vairāk manī auga pārliecība, ka tas ir īstais. Es zināju, ka Jēzus ar savām asinīm, mirdams pie krusta, ir samaksājis pilnu cenu. Par manu dziedināšanu IR samaksāts, taču man vajadzēja tik galā ar savu dvēseli. Vislielākās cīņas un uzvaras notiek Golgātā (pieres vietā)!
spogulis
Lai uzkāptu kalnā ir jāceļas un jāiet! Lai pārietu pāri Jardānai ir jāsaņemas un jābrien! Lai uzvarētu Goliātu, ir jāņem linga, akmens, jāatvēzējas un jāmet! Lai tiktu galā ar dvēseles argumentiem, šaubām, izmisumu un bailēm, ir jānomaina spogulis, kurā skaties…
Ir lietas, kuras manā vietā neviens cits nespēj izdarīt. Es izvēlos, kam ticēt un kam nē, es izvēlos, ar ko piepildīt savu sirdi. Šī nu reiz bija tā situācija, kad man vajadzēja citu spoguli. Man vajadzēja, lai mana dvēsele man zīmē citas bildes, tādas, kuras ceļ manu ticību, tādas, kas dod man spēku un drosmi iet uz priekšu, cīnīties līdz galam, līdz uzvarai.
Šis bija mans sējas laiks. Es turēju savā priekšā Dieva Vārda spoguli – lasīju Vārdu par dziedināšanu, drosmi, spēku un par to, cik Dievs ir varens, par Viņa brīnumu darbiem… Sāku dienu ar Dieva Vārda apliecināšanu par sevi, par to, kas es esmu Jēzū Kristū un to, kas man pieder. Es runāju Vārdu savai dvēselei rītos, vakaros un situācijās, kad tā atkal skaļi brēca.
Dieva Vārds ir sēkla, kas iesēta labā sirds augsnē atnes rezultātu. Es jutu un redzēju, kā izmainās mana ikdiena, skats uz lietām un esošo situāciju. Tā nebija viegla pastaiga pa pludmali, tā bija nemitīga cīņa, pareizu izvēļu un lēmumu pieņemšana. Likās, ka ārēji nekas daudz nav mainījies, es sastapos ar tām pašām situācijām, tikai tagad es teicu: “Nē, to es nepieņemu! Nē, šo rakstu es nelasīšu! Nē, tas nav par mani! Nē, šo stāstu es nevēlos dzirdēt!” Dieva Vārds bija pamodinājis manī ticību, pārliecību par to, ka neredzamais kādu dienu kļūs redzams.
ticība
Augusta otrajā pusē es devos uz plānoto operāciju. Aiz manis “stāvēja” vesela lūdzēju komanda un es zināju, viss būs labi. Pēc operācijas, palātā ienāca daktere un jautāja: “Meitenes, vai jūs zināt, cik ļoti Dievs jūs mīl?” (palātā bijām divas) Es atbildēju: “Jā!” Daktere nodeva instrukcijas manai palātas biedrenei, tad pagriezās pret mani un sacīja: “Un ar tevi man būs atsevišķa saruna, bet ne tagad.” Tobrīd jutu, kā visa mana apņēmība, drosme un pārliecība grasās izkūpēt gaisā, tāpēc lūdzu, lai vismaz dod kādu mājienu. “Varbūt, otra operācija nemaz nebūs nepieciešama”, viņa atbildēja.
Braucot mājās no slimnīcas, mana dvēsele zīmēja bildes ar visdažādākajām versijām un variantiem par to, kāpēc nebūt otrai operācijai. Tobrīd es pat nenojautu, ka izvēle būt vai nebūt ir manās rokās.
Pēc trim dienām saņēmu ziņu: “Mīļā, Sanita! Es gribētu, lai tu ar mani vienojies ticībā par savu dziedināšanu. Es ticu, ka tev tā pieder! Operācijas laikā manā sirdī iedegās lampiņa. Ja vien tu vari ticēt tam, ka operācija tev nav nepieciešama, tad es ticu; ja nē, tad operācija notiks. Man, kā ķirurgam tas neko nemaina, bet, kā māsai Kristū – ticu, ka vari saņemt savu brīnumu!” Ziņai bija pievienoti divi attēli (no grāmatas) – Dieva Vārds un apliecināšana par to, kā stāties pretī šaubām un saglabāt ticību tam, kas man pieder.
“Tik daudz emociju un domu šajā laikā bijis, esmu lūgusi un mēģinājusi saprast, kas man ar to visu darāms. Esmu ticējusi un ticu, ka mans Dievs ir Brīnumu Dievs! Katru dienu apliecinu Viņa Vārdu un pateicos par to, ka esmu dziedināta. Es ticu, ka varu saņemt savu brīnumu!”, ar asarām acīs un milzīgu pateicību sirdī, rakstīju atbildi.
apstiprinājums
Svētdienas rītā gatavojos doties uz dievkalpojumu, mana dvēsele atkal uzsāka diskusiju – Sanita, kāpēc tev jātic par dziedināšanu? Tu taču zini cilvēkus, kuriem ir veiktas šādas operācijas un viņi laimīgi dzīvo tālāk. Kāpēc, tu domā, ka tev jārīkojas savādāk? Vai tiešām nevari kā viņi, vai tiešām tev ir jātic?
Mana lūgšana bija: “Mīļais Kungs, es nevēlos Tevi pārbaudīt, nevēlos šaubīties par savu lēmumu, tomēr, man jāzina, ka ceļš, pa kuru esmu izvēlējusies iet, patiešām ir īstais. Man šodien neder parasts dievkalpojums (dievkalpojums nekad nav parasts, te ir doma par kaut ko, kas atšķiras no ierastās kārtības), man vajag ko īpašu – apstiprinājumu, zīmi, kaut ko tādu, lai saprotu – tas ir no Tevis”.
Dievkalpojums ritēja kā ierasts, taču tad viss pēkšņi mainījās. Sludinātā Vārda vidū es dzirdēju mācītāju sakām: “Ja nu šajā rītā kāds šeit sēž ar slimību, tad zini, ka Jēzus paņēma uz Sevi tavas sērgas un slimības. Ja tu redzi sevi kā vienu no tiem, kas ir svētīts šodien, un tev vajag saņemt dziedināšanu, tad saņem to! Pacel savas rokas un saņem savu dziedināšanu, jo Jēzus Kristus ir šeit! Palūdz, lai tev apkārt esošie ticīgie uzliek tev rokas, un mēs vienosimies par tavu dziedināšanu!”
Varbūt lielai daļai tās dienas dievkalpojuma apmeklētāju tas bija parasts dievkalpojums, taču man tā bija atbildēta lūgšana, apstiprinājums, zīme no mana Debesu Tēva, ka Viņš ir ļoti, ļoti ieinteresēts tajā, lai es ticētu, uzvarētu un saņemtu savu brīnumu.
Kad cilvēku uzrunā Dievs, tas ir tik stipri… ka nespējam to izstāstīt, aprakstīt, nodot. Tik dziļi personīgi, vienreizēji un dzīvi mainoši.
Līdz analīžu rezultātu noskaidrošanai bija jāgaida trīs nedēļas. Vēl vakar man likās – tā ir mūžība, bet šodien es biju ticības pilna uzvarēt, turēties pie pārliecības, ka man pieder mans brīnums!
Ik pa laikam mana dvēsele šūpojās te augšā, te lejā, bet manā garā bija iedzīts miets – esmu dziedināta.
tevis dēļ
Kādā no svētdienas dievkalpojumiem es dzirdēju, kā Tēvs man jautā: “Vai tu spēj ticēt tam, ka tevis dēļ Es varu sarīkot konferences, nometnes, izmainīt ierasto dievkalpojuma gaitu, lietot tavus brāļus un māsas?” Es mirkli padomāju un teicu: “Nuu, es nezinu… Vai tas nav par skaļu teikts – manis dēļ. Ja es teiktu, ka ticu, vai tas nebūtu pārāk augstprātīgi?!” Viņa atbilde jau kārtējo reizi man lika izplūst asarās: “Un kā tad ar krusta nāvi, vai tas tev neliekas augstprātīgi?”
atziņa
Dzīve ir kā klavieru taustiņi. Bieži vien, mēs tik ļoti vēlamies pārdzīvot savas dzīves melnos taustiņus pēc iespējas ātrāk un nesāpīgāk. Cīnāmies ar savām bailēm, nedrošību, atkal un atkal pārcilājot domas – Uz ko es paļaujos? Vai tiešām ticu? Kāpēc tas notiek ar mani? Un te arī viņš – baltais taustiņš! Esmu izturējusi, uzvarējusi, viss ir beidzies ļoti labi. Es taču to tik ļoti vēlējos, vai ne!? Tomēr, atskatoties nākas secināt, ka daudz vērtīgāks par gaidāmo rezultātu bijis laiks līdz tam. Tajā es ieklausījos sava Tēva balsī, spiedos Viņam cieši klāt, raudzījos Viņa acīs, mācījos no jauna uzticēties, paļauties. Ļāvu, lai mani vienkārši mīl, neko neprasot un negaidot. Ceļš līdz uzvarai izrādījās daudz vērtīgāks par pašu uzvaru!
P.S.
Viss gods un slava Debesu Tēvam! Analīžu rezultāti bija ļoti iepriecinoši, veidojums bija labdabīgs. Nākamo operāciju izlēmu neveikt. Uz doto brīdi man vēl nav medicīniska apstiprinājuma par dziedināšanas faktu. Tomēr man ir TICĪBA – stipra paļaušanās uz to, ka kādu dienu neredzamais kļūs redzams.
