bilde_1

Dievs visu izdarīja pareizi! Īstajā laikā Viņš mani ielika īstajā ģimenē, bet es vienalga gandrīz visu sabojāju. Es uzaugu 90to gadu garīgās un nacionālās atmodas laikā. Latvijas valsts tikko bija atguvusi savu neatkarību. Cilvēkiem nekā daudz nepiederēja, bet viņiem šķita, ka ir ieguvuši tik daudz. Es ienācu jaunā ģimenē, kas vairāk par visu vēlējās paklausīt Tam Kungam un piepildīt Viņa aicinājumu. Īsi pēc manas piedzimšanas, tētis uzņēmās atbildību pār nelielu cilvēku grupiņu, kurai nebija pastāvīgas pulcēšanās vietas, bet bija slāpes pēc Dieva un Viņa Vārda. Un tieši tā izskatījās mana bērnība – lūgšanu sapulces, dievkalpojumi, Bībeles skolas un kristības. No savas piedzimšanas brīža es regulāri atrados Dieva klātbūtnē, pie tās pierodot tik ļoti, ka noticēju velna meliem, un, lai gan redzēju kā Dievs dara zīmes un brīnumus man visapkārt, tomēr izvēlējos melnās avs taku, tiecoties pēc pasaules lietām un miesas kārībām vairāk kā pēc Dieva. Viss sākās ar maziem nepareiziem lēmumiem, kas noveda pie lielākiem un nepareizākiem. Dievkalpojumu laikā es sāku sēdēt zāles tālākajā stūrī un klausīties “netīru” mūziku. Skolā aizvien vairāk sāku necienīt skolotājus, bet biju gatavs darīt visu, lai nopelnītu atzinību klasesbiedru priekšā. Kad grēkam tiek dota vara kāda cilvēka dzīvē, tas īsā laika posmā spēj paplašināt savu ietekmes teritoriju. Tā tas notika ar mani! Es nebiju sliktākais no visiem, bet biju tālu no tā Dāvida, par kādu Dievs bija mani radījis būt – vīru pēc Dieva sirds.

bilde_2

Es apbrīnoju savus vecākus un ticību, kas darbojās viņos, jo pat visgrūtākajos brīžos viņi neatmeta ar roku, bet turpināja uzticēties Dievam un uzticēties man, lai cik bezcerīgi tas neizskatītos. Tētis nekad nepārstāja ticēt par mani un turpināja runāt pravietiskus vārdus smīnoša pusaudža sejā. Tie bija vārdi, kurus prāts noraidīja, bet tie stiprināja manu garu. Mamma nekad nepārstāja mīlēt un lūgt! Vēlāk viņa sarakstīja grāmatu “Es un mans nams”, jo viņa patiesi saprot, ko Jozua domāja, kad ticībā apliecināja: “Es un mans nams – mēs kalposim Tam Kungam” (Jozua 24:15). Dievs lietoja dažādus notikumus, situācijas un cilvēkus, lai palēnām brucinātu mūrus, kas gadiem ilgi bija turējuši mani, līdz beidzot 2010. gada 3. maijā es piedzīvoju Dieva mīlestību un tas izmainīja visu!

bilde_3

Psalmists reiz lūdza: “Mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu” (Ps. 51:9) un tieši to es piedzīvoju! Viņš atnāca un satika mani tur, kur es biju. Pieņēma mani tādu, kāds es biju, un uzsāka darbu pie manis, lai mani darītu Sev līdzīgu. Es biju netīrs, nešķīsts un necienīgs, bet Viņš darīja mani tīrāku kā sniegs, šķīstu un cienīgu. Viņš nepadevās un neatmeta ar roku, bet turpināja klauvēt pie manas sirds durvīm līdz tās atvērās. Tā nebija nejaušība! Tās bija manu vecāku lūgšanas un Dieva mīlestība, kas izrāva mani no pazušanas un dāvāja man jaunu dzīvi. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā. Mēneša laikā es jau ceļoju pa Latvijas pilsētām no dažādām platformām sludinot evaņģēliju un dziedot dziesmas par Viņa varenību. Patiesi, ar Dievu viss ir iespējams!

bilde_4

Es vairs neesmu tas puisis, kurš bēga no Dieva! Tagad es dzenos pēc Dieva valstības un Viņa taisnības, izbaudot katru mirkli Viņa klātbūtnē. Es ticu, ka labākais ir vēl tikai priekšā! Tā ir privilēģija, kalpot plecu pie pleca ar saviem miesīgajiem, garīgajiem vecākiem un labākajiem draugiem. Viņi parādīja man dzīvības ceļu un par to es vienmēr būšu viņiem pateicīgs! Vecāki, nenovērtējat par zemu savu ticību, lūgšanas un mutes vārdus – tie rada brīnumus! Līdzīgi kā cilvēki nacionālās atmodas laikā, tagad es zinu, ka esmu ieguvis ārkārtīgi daudz. Es esmu brīvs dzīvot Dievam un izdzīvot savu pilno potenciālu Viņā. Manai dzīvei ir jēga, mērķis un konkrēts galapunkts – debesis! Vārdi, kurus tētis reiz teica vienaldzīgam pusaudzim, ir piepildījušies un turpina dzīvot manī!

Pateicoties Dievam un saviem vecākiem,

Dāvids Gleške