Pārdabiskajā

Abi nākuši no kristīgām ģimenēm. Dieva aicinājumu saņēmuši pusaudžu gados. Studējuši Zviedrijā un augstāko izglītību ieguvuši Latvijā. Kā mācītāji savu kalpošanu sākuši 1991.gadā, un kopš tā laika no sirds uzticami kalpojuši Dievam un cilvēkiem. Tas, ko viņi kopā, viens otru papildinot, ir paveikuši, ir apstiprinājums tam, ka Dievs viņus bija izredzējis pirms pasaules radīšanas un nolicis – īstajā vietā un laikā.

2015_intervija_10

Šodien, pēc vairāk kā 35 gadiem kalpošanā, 30 gadiem laulībā un 24 gadiem, kopš viņi ir draudzes “Prieka Vēsts” mācītāji, abi vēl joprojām ar pārliecību saka: “Mēs esam laimīgi!” Laimīgi, ka Dievs mūs atrada, izglāba un aicināja. Laimīgi, ka varam Viņu mīlēt un Viņam kalpot.

Laimīgi, ka esam kopā un mums apkārt ir – pasaulē brīnišķīgākie un uzticamākie cilvēki, fantastiskākie bērni un mazbērni un ticība, ka kopā mēs spēsim izdarīt to, kāpēc Dievs mūs šeit ir nolicis.

Kā jūs saņēmāt aicinājumu kalpot Dievam?

Vilnis: Spilgtu Dieva pieskārienu un norādes par to es saņēmu jau bērnībā, taču tas atnāca pamazām. Kā nemanāmi aust diena, nenovēršami izaug bērns un nogatavojas ābols ­ tā manā dzīvē atnāca tas, no kā es vairs nevarēja izvairīties. „Tas Kungs ir mans Gans”, Viņš mani vada jau no mātes miesām ­ izmantojot vidi, apstākļus, draugus un ienaidniekus, lai ieliktu manī to, kam tur jābūt.

Līga: Jau agrā jaunībā es izjutu stipras sāpes un rūpes par cilvēkiem un Dieva lietām. Četrpadsmit gados piedzīvoju ļoti spilgtu Svētā Gara un uguns kristību, kam līdzi atnāca skaidra aicinājuma apziņa. Pārējie notikumi nebija no manis atkarīgi.

Kādas bija jūsu pirmās kalpošanas?

Vilnis: Sākumā palīdzēju tēvam ­ „braucu līdzi”. Tēvs tolaik vadīja lūgšanas sapulces, kopā ar mammu apmeklēja vecos cilvēkus mājās un kalpoja Sīkragā un Kandavā. Vēl šodien novērtēju to vienkāršo, bet bezgala nozīmīgo kalpošanu – „es būšu ar tevi”. Vēlāk es sāku skaitīt dzeju un pat dziedāt, kā nu sanāca. Taču to visu savā bērnībā darīju ar domu: es atbalstu tēvu viņa kalpošanā. Vēlāk tāpat centos palīdzēt savam mācītājam viņa kalpošanā – „būt līdzās”. Daudzus gadus es dziedāju baznīcas korī, spēlēju basģitāru orķestrī, vēlāk arī jauniešu ansamblī. Daudz laika atdevu, lai uzturētu kārtībā dievnamu. Kad baznīcā sāka lietot pastiprinātājus, biju aparatūrists – skaņotājs un dziedāju jauniešu slavēšanas grupā. Tad kļuvu par slavēšanas vadītāju. Nemanot man uzticēja kalpot lūgšanas sapulcēs. Vēlāk ar sievu aktīvi veidojām dažādus lūgšanas un sadraudzības vakarus. Tad mani ievēlēja draudzes padomē. Pēc tam man uzticēja vadīt jauniešu kalpošanu un mācītāja prombūtnes laikā pat vadīt svētdienas dievkalpojumus.

2015_intervija_01

Līga: Mateja baznīcā palīdzēju svētdienas skolā, dziedāju korī, pasākumos palīdzēju gatavot ēdienu un klāt galdus. Dziedāju jauniešu ansamblī, svētkos deklamēju dzejas, sevišķi bērēs, kas tolaik bija vienīgā evaņģelizācijas iespēja. Taču visvairāk man patika apmeklēt draudzes vecos cilvēkus – lasīju Bībeli, kopu māju, nesu mammas gatavotu ēdienu.

Pēc Svētā Gara kristības piedzīvojuma Golgātā, aktīvi apmeklēju un sāku organizēt dažādas lūgšanu sapulces, uzrunāt cilvēkus. Ar laiku, man par lielu pārsteigumu, mācītājs uzticēja vadīt trešdienas vakara sapulces. Ar vīru vadījām aktīvu jauniešu darbu, uzsākām veidot jauno ģimeņu sadraudzības vakarus (izdomājām, sagatavojām, uzklājām, novadījām, pēc tam visu nomazgājām un novācām). Sāku pirmo jauno kristiešu pamatmācības grupu (kas darbojas vēl joprojām), no tās izveidojās pirmās dedzīgās mājas grupas. Sāku rīta lūgšanas un otrdienas vakara lūgšanas. Ilgu laiku vadīju jauniešus, iesāku izdevniecības darbu, žēlsirdības darbu, pirmo draudzes Bībeles skolu, pirmās draudzes nometnes. Interesanti, ka šodien visi ir pieraduši pie šādām kalpošanām, bet toreiz mēs tajā bijām pionieri.

Kā kļuvāt par mācītājiem?

Vilnis: Uzticīgs šeit, uzticīgs tur un tad atkal šeit, un atkal tur un, nemanot, tu jau nes nopietnu atbildību. Tad Dievs nosauc tavu vārdu un tev jāiet.

Līga: Iemīlēju jaunu puisi, kurš mīlēja Jēzu, tad izrādījās, ka biju apprecējusies ar mācītāju.

2015_intervija_02

Vai šis lēmums bija viegls?

Vilnis: Tas bija saskaņā ar to, par ko dega mana sirds, ko lūdza manas lūpas un pēc kā ilgojās mana dvēsele. Taču kā amats, tas bija negaidīts pārsteigums, gods un izaicinājums.

Līga: Mums nebija izvēles. Tas vienkārši tā notika. Bijām uzņēmušies atbildības, iesākuši kalpošanas. Kad tas notika, pat neienāca prātā ko lemt vai vērtēt plusus un mīnusus. Tā dabīgi skatoties, mīnusi jau vien tur bija, taču apziņa, ka Dievs aicina, to visu izmainīja.

Par kādiem mīnusiem iet runa?

Līga: Šodien ir citas grūtības, bet toreiz vispirms tie bija vienkāršākie eksistences jautājumi. Vīrs līdz tam strādāja labi atalgotu darbu, tā, ka draudzes sākumā viņš ar tēvu pats nomaksāja gandrīz visus tās izdevumus. Kad viņu iecēla par mācītāju, darbs bija jāatstāj, bet mums jau bija trīs bērniņi. Tā nu mums sākās daudzu, daudzu gadu ticības ceļš. Es nerunāju par savu dzīvokli vai mašīnu, bet par pašu vienkāršāko – lai visi būtu paēduši un apģērbušies, jo draudzē ir arī labi jāizskatās. Šie gadi mums iemācīja kārtīgi ticēt un saņemt neizsakāmi daudzus brīnumus. Droši vien bez šīs pieredzes mums vēlāk nebūtu spēja ticēt par dievnama uzcelšanu un visām citām cilvēku un draudzes vajadzībām, kas ir šodien. Tajā laikā mēs lielu atbalstu saņēmām arī no saviem vecākiem.

Otra lieta, lielā atbildība un nedrošība. Paši bijām pavisam jauni, bez pieredzes, ar milzīgi daudz kompleksiem un trūkumiem. Taču kristīgā vide mūs nepieņēma, nicināja un izstūma. Daudzi mūs uzskatīja par sajukušiem, iedomīgiem „buntavsčikiem”, kas iedomājušies no sevis nezin ko. Pat gudri un svaidīti cilvēki mums toreiz mums ieteica iet zem kādas, tolaik ietekmīgas, draudzes, jo paši mēs nekas nebūsim. Tad vēl, kad mūsu mācītājs atstāja savā vietā Vilni, daļa cilvēku aizgāja no nesen piedzimušās draudzes, nepieņemot viņu kā mācītāju. Tas viss bija tik sāpīgi! Mēs tik ļoti gribējām, lai cilvēki mūs saprot, pieņem un atbalsta.

2015_intervija_03

Tieši šī nepārliecinātība toreiz par sevi, savu tautu un draudzi, kas bija mūsos, daudzus gadus bija smagākā problēma. Nereti atgriežoties mājās pēc sarunām vai spēcīgām konferencēm, es jutos kā nopērts suns, pilnīgā depresijā. Tad es kārdināju vīru, sakot, ka tas nav nekas ko mēs darām, ka mums neizdosies. Nu gluži, padodies un mirsti, kam mums tas vajadzīgs! Lai gan sirdī bija liecība, ka esam Dievam svarīgi un vajadzīgi, lepnums un nedrošība mani ļoti nospieda. Viss redzamais izskatījās tik vājš un nespēcīgs, salīdzinot ar to, kā jutām, ka tam vajadzētu būt. Bija jāpaiet daudziem gadiem, līdz Kristus mūs izveidoja par kalpotājiem, kuri zina, kas viņi ir, kāds ir viņu Dievs un kāda ir no Dieva dzimusī draudze „Prieka Vēsts”.

Tad vēl, mums nebija sava nama. Nebija savas identitātes. Mēs nebijām nekas. Mēs, kas no radu radiem bijām kalpojuši kārtīgās baznīcās, tagad kopā ar saviem vecākiem un citiem kalpotājiem, klīdām no kluba uz klubu kā tādi klaidoņi. Mūs apsaukāja par sektantiem, izsmēja par klaigāšanu, ka Jēzus ir Kungs. Kā kārtīgai kristietei, no bērnības pieradušai pie konfesionālas piederības un kārtības, man tas viss bija ļoti grūti un sāpīgi. Draudze šodien nevar iedomāties, kā tas ir – katru nedēļu cilvēkiem sazvanīties, lai uzzinātu, kurā vietā svētdien notiks nākamais dievkalpojums.

Tomēr ar laiku izrādījās, ka plusu bija nesalīdzināmi vairāk! Pirmkārt, Dieva klātbūtne, kas bija katru reizi, kad Viņu piesaucām. Otrkārt – cilvēki! Tie bija kā brīnumi! Degoši, mīloši, ticības pilni, kalpot griboši. Viņi pievienojās draudzei katru nedēļu! Atskatoties varu atzīt, ka pirmos septiņus atmodas gadus mēs dzīvojām kā sapnī, pilni mīlestības, uzticības! Bijām kā saliedēta ģimene, kas stāv viens par otru un savu draudzi.

Pastāv aizspriedumi par sievietēm mācītājām; kas ir pamats uz kā Jūs stāvat?

Līga: Pirmkārt, es esmu Dieva bērns, tad sieva savam vīram un mamma bērniem. Otrkārt, es daru tikai to, kam Dievs mani aicinājis. Treškārt, ir vēl daudz lietu, ko es darīšu, jo Dievs tam mani ir aicinājis. Nekad dzīvē neesmu gribējusi būt ne vadītāja, ne mācītāja, ne priekšniece. Vienīgā vēlme – palīdzēt, un to es arī daru saskaņā ar Dieva aicinājumu un mācītāja pavēli. Patiesībā 90% savas dzīves, kas paiet darbā, es neesmu mācītāja, bet biroja un dažādu darbu un kalpošanas grupu vadītāja, ideju autore, skolotāja, rakstniece, rediģētāja, telpu dizainere, sagādniece, plānotāja, organizatore, utt.

„Prieka Vēsts” ir unikāla draudze, jo savā ziņā tai rit „pirmā paaudze” – viss ir jauns. Kur jūs gūstat gudrību kā šo draudzi veidot?

Līga: Mēs noteikti neesam jauna draudze. Mēs esam tā pati draudze, kas sākās apustuļu darbos. Mūsu draudzes saknes, cik vien tās esam apzinājuši, var atrast pirms pirmā pasaules kara. Uzskatām to par īpašu Dieva izredzētību un žēlastību, ka neesam sākušies no cilvēku grupiņas, kas sacēlusies pret draudzes kārtību vai mācītāju vai, saņēmuši jaunu „rozā atklāsmi,” sākuši veidot savu baznīcu. Mēs abi ar vīru, kā arī mūsu vecāki, un manas saknes no paaudzes paaudzē ir bijuši aktīvi Dievam un draudzē kalpojoši kristieši. Es piedzimu kristīgā ģimenē un gāju Mateja baznīcā, kurā aktīvi darbojās mani vecāki. Tad es pārgāju uz Golgātu, kurā kalpoja mana tēva mamma ar māsu. Tur arī satiku savu nākamo vīru, kura vecāki arī aktīvi kalpoja šajā baznīcā. Šajā draudzē mēs visi kalpojām cilvēku acu priekšā vairāk kā desmit gadus, bet vecāki un citi kalpotāji pat 40 gadus. Tāpēc arī šodien mūsu draudzes pamats sastāv no kristiešiem ar ilgstošu pieredzi kalpošanā.

2015_intervija_04

Taču gribu uzsvērt, ka no savas draudzes mēs neizgājām dusmu pilni vai sacēlušies pret tās kārtību. Mums kopā ar savu mācītāju no draudzes bija jāiziet ne tādēļ, ka grēkojām, dzērām, smēķējām, zagām, melojām, lietojām narkotikas vai piekopām netiklu dzīves veidu, bet gan tādēļ, ka par daudz un par skaļu slavējām un lūdzām Dievu. Tādēļ, ka sākām dziedāt dziesmas ne tikai no dziesmu grāmatām, bet arī īsas apliecināšanas un slavēšanas, ko šodien dzied visās baznīcās. Tādēļ, ka sākām ticēt par dziedināšanu un lūgt par slimajiem, kā rezultātā cilvēki sāka atgriezties un kristieši no visas Latvijas brauca uz Golgātas dievnamu saņemt uguni un dziedināšanu. Draudze, kurā līdz tam bēres gada laikā bija vairāk kā kristības, tagad bija pārpildīta, un kristības notika katru mēnesi.

Toreiz mēs bijām spiesti atstāt telpas, taču ne uz brīdi neatstājām to svaidījumu un uzdevumu, kuru saņēmām, kad atdevām savu dzīvi Dievam. Izsekojot savas draudzes vēsturi, var redzēt, ka tās mācītāji vienmēr ir nodevuši svaidījumu viens otram, un tajā nav bijis pārrāvuma. Tāpēc, kad mācītājs Arnis Sīlis nodeva svētību tālāk Vilnim, varēja redzēt, ka tas pats garīgais svaidījums un pēctecība turpina dusēt pār draudzi, kas nu bija spiesta nomainīt savu nosaukumu. Ticu, ka šīs draudzes sākumu mēs atrastu apustuļu laikos, kurai arī mēs šodien esam aicināti līdzināties. Tāpēc es noteikti esmu „pret” apgalvojumu, ka „Prieka Vēsts” ir kāda jauna kustība vai draudze. Noteikti nē! Mēs vēl aizvien tikai cenšamies pietuvināties tai bibliskajai draudzei, kuru ceļ Kristus un kas aizsākās Apustuļu darbu laikos.

Vilnis: Kristum ir tikai viena draudze, neatkarīgi no mūsu dotiem nosaukumiem. Mēs visi ticam vienam Dievam, lasām vienu Bībeli, apliecinām vienu Kristu. Mums ir kopīga vēsture, kopīgas saknes un uzvaras. Mūsu dievkalpojumu kārtība ir bezgala tradicionāla, ­ mēs lūdzam, dziedam slavas dziesmas, klausāmies Vārda sludināšanu, lasām līdzi Bībeli, atkal lūdzam un atkal slavējam Dievu.

Ja mūsu draudzes dibināšanas pamatos būtu bijis dumpis, mēs nebūtu „izdzīvojuši”. Tas, ka „Prieka Vēsts” ir spēcīga un augoša draudze, nav cilvēku nopelns. Tas ir brīnums, fenomens. Tā ir atbilde uz lūgšanām, uzticības un paklausības rezultāts, apsolījumu piepildīšanās, Kristus uzvara.

2015_draudze_01

No otras puses, esot baptisti, mēs iemācījāmies, ka Dieva Vārds ir pamats visam. Tāpēc, kad mūsu izstumšanas pamatojums bija – „baptisti tā nedara”, mēs bijām trenēti turēties pie Dieva Vārda vairāk kā cilvēku ieražām. Taču, lai cik sāpīgs arī šis laiks nebūtu bijis, kad tas notika, mēs pēkšņi sajutāmies brīvi. Brīvi revidēt rituālus, ieradumus un formas, lai liktu uzsvaru uz saturu. Jo tikko forma degradē, ierobežo, profanē, dominē pār nozīmīgo ­ Dievam svēto un patieso saturu, forma ir jāmaina.

Par to runājot, nesen kādā starptautiskā garīdznieku sanāksmē tradicionālās konfesijas mācītājs izteica interesantu domu, kas skanēja tā: ”Mums pieder sena ēka, taču ēka nepalīdz. Mēs esam sena baznīca, varbūt, pat pārāk sena, lai spētu aktuāli uzrunāt mūsdienu cilvēku”. Viņš ar skaudību izteicās par brīvajām (ne jaunajām) draudzēm, kurām nav jādod nodevas „arhitektūrai”, bet tās var brīvi un vienkārši kalpot Dievam. Kas īpaši aktuāli šajos grūtajos krīzes laikos, kad nav spēka, laika un vēlmes izdziedāt senatnes dziedājumus, kamēr „ienaidnieks bradā tavus laukus” un „apdraud tavus bērnus”

Izrādās, mums toreiz tika iedota dāvana – brīvība, kura nāca ar lielām sāpēm, atbildību un risku. Šodien pēc 18 gadiem es īpaši apzinos to vērtību, kāda ir pareizam draudzes pamatam un tam, ka Dieva žēlastība un Svētā Gara Vadība mūs vada pa šauro ceļu cauri klintīm, atvariem un sēkļiem.

Tomēr „Prieka Vēsts” atšķiras no tradicionālām baznīcām. Piemēram, draudzē nav torņa ar zvaniem un mācītājam melns talārs. Kāpēc?

Vilnis: Vēsturiski zvanu tornis kalpoja praktiskiem mērķiem. Viduslaikos pilsētas vienīgais pulkstenis atradās baznīcas tornī, bet baznīcas zvans kalpoja gan kā laika signāls, gan ugunsgrēka signalizācija, gan sirēna, kas brīdina pilsētas iedzīvotājus par briesmām.

Mācītāja talārs? Vismaz protestantiskās baznīcās tās ir praktiskas darba drēbes, kas nāk no Lutera kā mācībspēka parauga. Tas bieži ir melns, lai nav jāmazgā, to var uzvilkt uz džinsiem, vai t-­krekla…

Līga: Es gribētu, lai mūsu dievnamam būtu gan torņi, gan zvani, gan kārtīgs altāris, protams, attiecīgi 21.gs. arhitektūrai. Taču, lai uzceltu tādas celtnes, mums vēl jāpieaug ticībā. Par talāriem. Tie var būt arī skaisti un konkrētās reizēs ļoti noderīgi. Bet ikdienā? Domāju, ka Jēzus arī šodien Jeruzalemes ielās nestaigātu basām kājām, linu apmetnī un, nejātu uz ēzeļa, bet valkātu džinsus, uzvalkus un brauktu ar, teiksim, Volvo.

Ir dzirdēts, ka dažiem, apmeklējot mūsu draudzi, tā šķiet ļoti skaļa.

Līga: Var gadīties, ka sēžot tuvāk pastiprinātājiem kādam būs par skaļu, jo zāle ir uz 2200 vietām un to ir sarežģīti izskaņot. Taču, tam ir arī savi labumi. Nedaudz pārzinot sēdvietas, katrs var izvēlēties skaļumu pēc patikas. Ja nopietni, tad es nedomāju, ka mēs šodien slavējam tā, kā to darīja pirmās draudzes un ķēniņš Dāvids savas valdīšanas laikā. Un mūsu slavēšana noteikti nav tik skaļa kāda tā būs debesīs, kad neskaitāmas miriādu miriādes vienā laikā no visas sirds un ar visu savu spēku kliegs, sauks un dziedās slavas dziesmas tam Kungam. Treškārt, esmu pārliecināta, ka Dievs par savu uzvaru pie krusta draudzē noteikti ir pelnījis lielākas prieka un slavas izpausmes kā, piemēram, futbolisti sporta laukumā pēc iesistiem vārtiem. Taču tikpat ļoti mēs mīlam to īsto mieru un klusumu, kas iestājas apbrīnas pielūgšanā pēc patiesas vētras Viņa klātbūtnē. Vienmēr atcerēšos kādu mīļu māmiņu, kas nu jau ir mūžībā. Viņai bija pāri astoņdesmit gadiem, kad reiz viņai jautāju: „Kā jūs jūtaties slavēšanas laikā? Vai jums nav par skaļu?” Toreiz viņa satvēra manu roku un teica: „Mīļo meitiņ, par ko tu runā? Manā jaunībā pirmās atmodas laikā, viss notika tieši tāpat! Man tik ļoti patīk, ka varam slavēt Dievu.””

Vai vieglāk būt mācītājam tradicionālā baznīcā vai brīvbaznīcā?

Vilnis: Visgrūtāk ir būt tur, kur tev jābūt! Izaicinājums būt patiesam un paklausīgam Dievam vairāk kā jel kam citam, un nepieļaut algotņa un profesionāļa attieksmei iznīcināt īsto ticību un mīlestību, pastāv visur.

Līga: Svarīgākais, lai mācītājs savā amatā varētu saglabāt tīru, paklausīgu sirdi, mieru ar Dievu un skaidru sirdsapziņu cilvēku priekšā.

20110925 KRISTIEŠU DRAUDZE PRIEKA VĒSTS DRAUDZEI 21 GADS SVĒTDIENA

Kāpēc Dievam bija nepieciešams radīt tieši šādu draudzi?

Vilnis: Pārmaiņām, manuprāt, ir divi iemesli. Pirmais, cilvēkam ir raksturīga vēlme radīt nemainīgu drošu formu, kas līdz minimumam samazina apgrūtinošo stāvokli, kas saucas „atkarība no Dieva”. Ar to bieži jaunie mācītāji ir it kā pārāki par „vecajiem”, jo savu neziņu un pieredzes trūkumu viņi kompensē ar lielu Dieva meklēšanu, dedzību un paļaušanos Kristum. Tomēr vēlāk kad prasmes attīstītās, ir iegūta pieredze un zināšanas, ikviens tiek kārdināts rīkoties pēc inerces, atstājot malā dvēseli plosošo un prātu apgrūtinošo atkarību no Dieva. Taču, ja mācītājs rūpējas, lai viņš nezaudē šo pazemīgo stāvokli un neatļauj profesionālam sprediķim aizstāt dzīvu, svaigu atklāsmi. „Mācītāja smaidam” ­ īstu mīlestību un ārišķīgai „garīdznieka” stājai ­ paklausību Kristum, tad šāda Dieva kalpa vērtība ­ viņa svaidījums, autoritāte, plus pieredze un Dievbijība, tikai vairo viņa, kā mācītāja izcilību.

Tas pats attiecas uz baznīcām. Reformācija ir pierādījums tam, ka pat Dieva sūtīts „pravietis” nevar lauzt sistēmu bez nopietna riska savai dzīvībai. Ir brīži, kad Dievs vienkārši nevar vest savu tautu tālāk, jo nav neviena, kas būtu gatavs sekot. Tad Dievam jāsāk kas jauns, kaut gan Viņš tikpat ļoti mīl cilvēkus, kas paliek savā „sistēmā” atļaujot, lai ieradumi, tradīcijas un kārtība aizvieto viņu personīgās attiecības ar Kristu.

Otrs iemesls ­ šodienas pasaule ir mainījusies. Dievs ir nemainīgs . Taču neiedomāsimies, ka mēs Viņu esam pilnībā iepazinuši un izpratuši. Dievs ir tas, kurš pats Sevi vēlas aizvien vairāk un vairāk atklāt cilvēkam. Bez tam, agrāk pasaule bija viendabīgāka, šodien tā ir sašķelta un pretrunīga. Ja senāk bija tikai nedaudzas „pasaulītes”, tad šodien ir neskaitāmas cilvēku grupas, kas katra dzīvo savā „pasaulē”. Un evaņģēlijs katrai no šīm pasaulēm ir jāpasludina saprotami. To nesaprotot vai nepieņemot, atrodas cilvēki, kuri dusmojas uz draudzēm, kas 21.gs., varbūt nedaudz savādākā veidā un citām metodēm, tomēr cenšas cilvēkiem pasniegt to pašu vēsti par Kristu. Uzskatu, ka tas ir nenovēršami, jo Dievam cilvēki ir svarīgāki par mūsu uzstādīto formu un regulu ievērošanu, un Viņš par katru cenu centīsies izglābt cilvēkus no elles. Taču, kad ticīgie skraida no vienas draudzes uz otru meklēdami, kur ir interesantāk un kura ir tā īstā „mīlestības oāze”, tā padarot savus mācītājus ļaunus un bailīgus, parāda tikai to, ka viņi paši nav sapratuši, ko nozīmē būt draudzē.

Līga: Jā, „Prieka Vēsts” ir īpaša draudze. Kāpēc Tēvam vajadzēja, lai tā būtu īsti sapratīsim debesīs, taču jau uz zemes es redzu vairākas lietas, ar kurām esam svētījuši un ietekmējuši Latvijas kristīgo sabiedrību, tādēļ, ka bijām gatavi riskēt ar visu, lai tikai būtu paklausīgi Dievam. Vārds par Izraēlu. Kad 90. gados Latvijā neviens par to nerunāja, mūsu mācītājs un līdz ar to draudze Baltijā kļuva pazīstami tieši ar vārdu par Izraēlu un savu mīlestību uz šo tautu. Ikviens zināja, ja vien Vilnim dos vārdu, viņš sludinās par ebreju tautu un Izraēlu. Toreiz mēs apbraukājām visu Latviju sludinot vārdu un veidojot svētku koncertprogrammas. Bijām Lietuvā gan Igaunijā. Izdevām pirmos materiālus, kasetes. Jāsaka, ka joprojām tieši šo Dieva aicinājumu uzskatām par lielāko pagodinājumu. Slavēšana Teiksim tā, ­ lietas, kuru dēļ mūs kā draudzi toreiz izdzina no baznīcas ar visu mācītāju un izslēdza no baptistu savienības, nu, it sevišķi šī konkrētā konfesija, atzīst un to dara katrā baznīcā.

Šodien, sevišķi jauniešiem, par to nāktu smiekli. Bet toreiz, laikā no 1988. – 1991. gadam, dziedāt slavēšanas dziesmas, celt rokas, plaukšķināt, spēlēt ģitāras, bungas, ritmisku mūziku, lūgt mēlēs, aizlūgt par cilvēkiem bija grēks. Šodien pietiek paklausīties, kas notiek baznīcās, ieslēgt Kristīgo radio, – un saprotam .. Laikam jau „grēka āži” vienmēr ir vajadzīgi, lai varētu iet tālāk.

Sludināšana

Mūsu jaunības laikā vismaz jauniešiem bija priekšstats – mācītāji runā garas svētrunas „tantiņām, kas ar vienu kāju jau ir kapā”. Atceros, ka arī manā draudzē kamēr mācītājs runāja, tie daži jaunieši, kas bija vārda laikā bieži vien, paslēpušies aiz dziesmu grāmatām, izgulējās, sarakstījās savā starpā, vai spēlēja kuģīšus, jo vārds bija tik garš, ikdienā nepielietojams un runāts „caur puķēm”, ka viņi nesaprata, ko īsti mācītājs saka. Likās, ka evaņģēlijs stipri var skanēt tikai krievu vai angļu valodā un latviski „Jēzus ir Kungs” nav pat vērts teikt. Tur nav spēka. Cilvēki kā pavasara lietu gaidīja viesus no ASV, bija, kas apmeklēja draudzes, kur sludināja krievu valodā. Tad Dievs pacēla manu vīru, kurš pirmos mēnešus, lai sagatavotu svētrunas, izdzēra naktīs piecas kafijas tases, bet no rīta, ejot uz draudzi, lūdza Dievam: „Kaut neviens nebūtu atnācis!”. Sākoties dievkalpojumam viņš uzkāpa uz paaugstinājuma, un jēdzīgākais ko viņš spēja pateikt bija: „Jēzus ir Kungs!”

Tā viņš kādu stundu arī raudāja, lūdza un kliedza garīgajai pasaulei latviešu valodā, ka „Jēzus ir Kungs!”. Un svētruna, kas tik ilgi bija gatavota, beidzās! Pēc tam viņš atvēra acis un aicināja cilvēkus pieņemt Jēzu. Es toreiz domāju: „Ko tu dari! Ja sapulces laikā vēl kāds ir palicis un nav aizbēdzis, tas jau ir labi. Kurš gan vēl pieņems Jēzu?” Bet cilvēki nāca aizvien vairāk un vairāk un nožēloja grēkus. Sākās dziedināšanas, atbrīvošanas. Tad arī sākās dažādas kalpošanas un mājas grupiņas arī ārpus Rīgas rajona.

Nemanot vien, esam pieraduši, ka arī latviešu valodā evaņģēlijs skan tik spēcīgi. Es to pilnībā apzinos un pateicos Dievam, ka Viņš manam vīram ir devis šo īpašo dāvanu un svaidījumu sludināt evaņģēliju aizraujoši, stipri, mūsdienīgi un ar humoru. Esmu pārliecināta, ka sevišķi pirmajos gados, mēs iedrošinājām daudzus latviešu mācītājus evaņģēliju sludināt ar drosmi arī savā dzimtajā valodā. Ceru, ka arī šodien mēs vienu otru uzmundrinām kalpot tam Kungam ar degsmi.

2015_intervija_08

Finanses un dziedināšana

Kā tikai šo gadu laikā mēs neesam saukāti, lamāti un apmeloti šo jautājumu dēļ! Taču mums nebija izvēles. Kā lai netic un neklausa Dieva Vārdam? Tā bija pārdabiska Dieva žēlastība, ka Viņš iedeva mums šo pārliecību ticēt Viņa apsolījumiem. Kam tad lai vēl tic? Ja jau Dieva Vārds nedarbojas vienkāršās cilvēka pamatvajadzībās – par dzīvību, veselību un iztikšanu, tad kur tas darbojas? Tikai netveramajās sfērās? Vai jāsludina: „Esi pazemīgs un pacieties, jo debesīs būs labāk!” Bet kā lai es zinu, ka tad būs labāk, ja Vārdam par to, ko Kristus izdarījis pie krusta nevar ticēt?

Tad nu sanāk, ka savas ticības dēļ pilnam evaņģēlijam, mēs no saviem ticības brāļiem savulaik esam dabūjuši nedaudz „pa kaklu”. Tomēr vienu gan varu teikt: rezultātā no cilvēkiem un draudzes, kam nebija nekā – ne kur dzīvot, ne ēst, ne ko mugurā vilkt, mēs visi esam tikuši svētīti – gan personīgi, gan ģimenes, gan draudzes un pat, atļaušos teikt, mūsu tauta. Jo katrai atmodai līdzi nāk izglītības attīstība un ekonomiskais uzplaukums.

Neņemsimies jau nu spriest, cik liela tajā visā nozīme ir tieši mūsu paklausībai, sākot sludināt un dot desmito tiesu un ticības ziedojumus, kad pašiem nebija nekā un neviens nekur par to vēl nerunāja. Taču tas gan, no draudzes, kas tobrīd kopdziesmas laikā ziedojumu kastē meta 20 kapeikas, un padome gadiem lēma, kur ņemt līdzekļus, lai salabotu cauro baznīcas jumtu, mēs esam kļuvuši par draudzi, kas paši saviem spēkiem nopirkām zemes, uzcēlām sev lielu, ērtu un labi aprīkotu namu. Esam iemācījušies ticēt, cīnīties un darīt daudz labu darbu. Fenomens ­ neviens no tiem, kas no sirds to darīja, nav palicis nabagāks, bet tikai turīgāks!

Šķiet, ka šodien daudzas draudzes brīvi tic un runā par dziedināšanu, desmito tiesu un ziedojumiem. Gribas ticēt, ka mūsu paklausības ceļš, piemērs, sludinātais vārds, sarakstītās grāmatas un vairāk, kā desmit gadus veidotie izglītojošie raidījumi „No spožuma uz spožumu” ir bijuši par uzmundrinājumu daudziem, kas varbūt vēroja mūs šo daudzo gadu laikā. Vēroja mūsu cilvēkus, darbus, ko darām, sākumā varbūt izsmēja, bet, ar laiku redzot, ka tas darbojas un tam ir labi augli, sāka klusiņām pārņemt to savās kalpošanās.

Un tas ir tikai normāli, jo mēs visi esam viens otram bezgala vajadzīgi un svarīgi Kristus miesā. Tā ir tikai svētības apmaiņa, kad viens otru iedrošinām, uzmundrinām un stiprinām. Kā mācītāji un draudze, mēs katru dienu varam pateikties Dievam par to brīnumu, kas ir Latvijā. Par dažādu draudžu un konfesiju savstarpējo sadarbību, atbalstu un vienotību. Tas ir vienīgais pamats atmodai un Latvijā, šā iemesla dēļ vien, atmoda būs!

2015_intervija_07

Kā jūs ieteiktu cilvēkam izvēlēties, kura draudze ir piemērota tieši viņam?

Vilnis: Vienkāršākais ceļš – palikt draudzē, kurā esi garīgi „piedzimis” (piedzīvojis Kristu). Taču gadās, ka tā nenotiek. Piemērs ir visas draudzes „Prieka Vēsts” gadījums.

Tad, pirmkārt ir svarīgi, lai draudzes mācībai balstās rakstītajā Dieva Vārdā tā, ka tu pats to vari atvērt, lasīt, saprast un viegli pārbaudīt.

Draudze ir vieta, kurā tevi „slīpē, trin un spiež”. Kur nevis mācītājs un draudze pielāgojas tev, bet tu iemācies mainīties, piedot, padoties, uzklausīt, saprast, ticēt un kalpot. Draudze ir vieta, kur visa tavu nopelnu slava aiziet uz debesīm. Tā ir vieta, kur tu saņem Dzīvu Vārdu un iemācies nevis ievērot noteikumus, bet iemīlēt Kristu un līdzcilvēkus. Tā ir vieta, kur kāds palīdz tev un tu palīdzi citiem. Vieta, kur tu mācies dot un ņemt. Tava draudze ir tava garīgā ģimene. Tajā ir cilvēki, kas kopā ar tevi cīnīsies, atbalstīs tevi grūtā brīdī, gavēs un raudās ar tevi, kad tev būs bēdas un priecāsies par taviem priekiem. Tava draudze ir tā, kurā ir tavs mācītājs, tavs gans, cilvēks, kuram tu piedod viņa cilvēcību un uzticies, jo Dievs viņam ir uzticējies. Draudze ir liela bagātība un drošības garants. Jēzus teica: ”Es celšu savu Draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt”. (Mt.16:18)

Draudzes jautājums ir svarīgāks par skolas atrašanu bērniem vai dzīves un darba vietas izvēli. Par to liecina cilvēki, kas savu dzīves vietu pakārto tuvāk draudzei, ne otrādi. Zinu ģimeni, kurā vīrs, atsakoties no ievērojama paaugstinājuma biznesā, to pamatoja: „Tur mums nebūs draudzes.” Tāpēc par to ir nopietni jālūdz un jāsaņem Svētā Gara liecība.

Ar ko jūs asociējat draudzi?

Vilnis: Ar ģimeni.

Līga: Dzemdību nams, slimnīca, rehabilitācijas centrs, skola. Vieta, kur sagatavo un izsūta cīnītājus.

Kā radās draudzes nosaukums „Prieka Vēsts”?

Līga: Vēl mācītāja Arņa Sīļa laikā, padomes sēdē, kāda māsa ieteica šo nosaukumu. Man tas ļoti nepatika. Likās tik vieglprātīgs un nenopietns. Tikai gadiem ejot, esmu to iemīlējusi un sapratusi, cik zīmīgs un pravietisks tas ir.

Draudzi „Prieka Vēsts” lielākoties asociē tieši ar jums. Tas ir gods vai smaga nasta?

Vilnis: Prieka Vēsts ir liela, atbildīga komanda, kur ikvienam tajā būt ir gan gods, gan atbildība. Parasti gan notiek, ka ar mācītāju draudzi asociē tieši tajos gadījumos, kad kāds no apmeklētājiem ir izdarījis ko nepareizu vai pieļāvis kļūdas. Tad pie visa vainīga ir draudze un mācītājs. Bet, kad viss ir labi un notiek daudzas izcilas lietas, cilvēki godu ņem sev, vai atdod kādiem, kas „netīšām gadījušies ceļā”. Jo mēs pierodam un nenovērtējam to ietekmi, kuru uz mūsu raksturu, izvēlēm, vērtībām un lēmumiem izdara tieši mācītāja regulārā kalpošana.

Līga: Tā ir atbildība. Vispirms, Dieva priekšā. Bieži vien mēs jūtam un zinām, ka cilvēki no mums sagaida ko citu ne kā saprotam, ka Dievs vēlas draudzi vest. Daļai gribas vairāk Svētā Gara izpausmju, citiem sadraudzības, citi grib ēst maigāku barību, bet citi grib tikai svinēt svētkus, kamēr „darba rūķi” ir pārguruši no regulāriem pienākumiem. Kā mācītājiem mums tik ļoti gribas, lai visi būtu apmierināti un laimīgi. Tāpēc tas ir izaicinājums nedarīt, neizpatikt cilvēkiem, bet palikt vienkāršiem un paklausīgiem Dievam. Tas ir grūti. Ir reizes, kad no tā gribas atpūsties. Kad tik ļoti gribas, lai tevi novērtē, pieņem un mīl. Gribas būt tai labajai. Tādās reizēs draudzē vienmēr ir cilvēki, kas mūs stiprina un uzmundrina, gan ar labiem vārdiem, gan savu karsto nodošanos Dievam un kalpošanai.

2015_intervija_05

Kā jūs pagūstat apvienot ģimenes dzīvi un kalpošanu?

Vilnis: Ģimene man ir tā saaugusi ar kalpošanu, ka es nevaru atšķirt savu dzīvi no kalpošanas Dievam. Jeb, pareizāk sakot, man nav savas dzīves. Un tas ir normāli. Arī mana tēva ģimenē mēs visi piedalījāmies kalpošanā, un viss, ko darījām, vienmēr bija pakārtots draudzei un kalpošanai.

Līga: Neapgalvošu, ka to pagūstu. Tomēr mūsu ģimene ir stipra un vienota komanda, kurā mēs viens otram esam paši tuvākie, saprotošākie un uzticamākie draugi. Mums ļoti, ļoti visiem patīk būt kopā. Es esmu ļoti laimīga par savu ģimeni. Par to, ka mūsu bērni no sirds mīl Dievu un mūs. Uzskatu to par 100% Dieva žēlastību un Viņa balvu mūsu paklausībai Viņam.

Pastāv dažādi uzskati par to, vai ir viegli strādāt vīram ar sievu vienā darbā, kā jūs to redzat?

Vilnis: Ir brīnišķīgi, ja esi kā „roka ar cimdu”. Mēs no Dieva esam savienots kā pāris kopā. Tas gan nenozīmē, ka mums nav atšķirīgu viedokļu un dažādu, risināmu problēmu, bet kā gan kalpošana Dievam varētu mūs šķirt?

Līga: Tas atkarīgs no raksturiem, pienākumu un lomu sadalēm. Nevaru teikt, ka mums ir bijis viegli. Ir bijuši brīži, kad man šķita, ka darba dēļ kaut ko zaudēju attiecībās ar vīru. Taču mūsu dzīvēs vienmēr atnāk pārdabīgā daļa, kas ir tā Kunga kalpu mantojums. Kad vētras ir pāri un viss norimis, tu saproti, ka Dievs visu ir vērsis par labu, kļūdas un tā sekas izdzēsis, bet mīlestību vēl vairāk nostiprinājis.

Nedomāju, ka kārtīgu ģimeni un īstu mīlestību var izjaukt kopīgs darbs, ja vien ievērojam Dieva kārtību un prioritātes. Bet, ja laulībā jau ir problēmas, kas ir laulāto sirdīs, tad attiecības tās izārdīs arī bez „viens no otra” atpūšanās spēlītēm un citām mākslīgām gudrībām. Par mums runājot, nu jau darbs ir tā sakārtots un atbildības sadalītas, ka darbā sanāk kontaktēties tikai pa iekšējiem sakariem un tikties pusdienās.

Kā jūs vērtējat šajos 18 gados paveikto? Par ko ir vislielākais gandarījums?

Vilnis: Šobrīd grūti paveikto novērtēt. Noteikti ir gandarījums par cilvēkiem. Lai gan cilvēki ne vienmēr paliek kopā uz mūžu, tomēr man ir liels prieks par visiem tiem cilvēkiem, kuri šo gadu laikā kalpojuši kopā ar mums. Tāpat prieks par tiem cilvēkiem, kam kaut nedaudz varējām palīdzēt iepazīt Kristu, atrast sevi un sakārtot savu dzīvi. Lielākais sasniegums, ­ kā draugi un kā komanda esam palikuši uzticīgi aicinājumam, ticībai, un paklausībai Kristum. Neesam zaudējuši gatavību sekot Viņam un klausīt Dieva Vārdam.

Līga: Gandarījums, ka neesam nobijušies un padevušies, ka mūsos ir uguns un vēlme iet tālāk, prasīt vairāk. Šajā ziņā es priecājos par vīru, apzinoties, ka tas ir Dievs, kurš viņam dod spēku visu izturēt, nepadoties un pieņemt jaunus izaicinājumus.

Kā vērtēju paveikto? Atskaites punkts – laimīgi cilvēki. Cilvēki, kuri deg par Dievu, ir apmācīti un gatavi karot kopā ar mums. Pateicos Dievam, ka tādu ir daudz, ka vienmēr pār visu draudzi deg slāpes pēc Svētā Gara darbības. Sevišķi atkal mostamies pēdējo gadu laikā.

Otra lieta – kādus 7 gadus visu laiku mūsu abu sirdis, spēkus un draudzes līdzekļus paņēma nama celtniecība. Pat tik daudz, ka sāku dusmoties. 2007.gadā tas mainījās. Pamatdarbi tika nobeigti. Dievs man deva palīgu, kurš uzņēmās atlikušos praktiskos darbus nobeigt. Šim posmam beidzoties mūsu dzīvē, kaut kādā mērā tas beidzās arī draudzei, un mēs sākam uzelpot Kristū, pieņemt nākamos uzdevumus un atjaunoties redzējumā. Tā kā tieši šī iemesla dēļ mēs šogad īpaši gribam svinēt draudzes dzimšanas dienu, jo sācies jauns žēlastības laiks.

Kā tu redzi savu kalpošanu – kas ir tās augstākais mērķis?

Vilnis: Augstākais mērķis ir atstāt pēc sevis dievbijības piemēru, Dieva doto vīziju un apmācītus uzticamus mācekļus, kas gatavi to sasniegt un piepildīt.

Līga: Laimīgi, sakārtoti, dziedināti, atbrīvoti, apbruņoti, droši, pārliecināti, sevi atraduši Kristū, pāri plūstoši mīlestībā, par Dieva lietām mirt gatavi, Svētā Gara ugunīs degoši kristieši, kuri, neatkarīgi no apstākļiem un cilvēku labvēlības, skaidri zina, kas jādara, atrodas savās vietās un dara uzticēto, tai pat laikā, atbalstot un paliekot sadraudzībā ar pārējiem.

Jūs esat daudz sasnieguši un izdarījuši, bet kas ir tas, ko vēl redzat priekšā, kas jāpaveic?

Līga: Skatoties no „vajag” un „gribas” pozīcijām, mēs neesam izdarījuši daudz. Izdarīts ir pats minimums. Sagatavots fundaments. Apzinos, ka Dievs mums personīgi un draudzei ir devis ļoti daudz – gan cilvēkus, gan telpu un aprīkojumu resursus, gan radošo talantu un materiālos resursus, gan pieredzi, dievišķo gudrību un Vārda atklāsmi. Kam daudz dots, no tā daudz tiek prasīts. Šobrīd sabiedrībā ir tik daudz vajadzību, kas kliedz pēc palīdzības, laika un spēka. Taču ir jādzird ko Boss vēlas tieši no mums un jātic, ka pārējās draudzes un katrs kristietis personīgi izdarīs viņam uzticēto. Jo ar darba sadali nav problēmas, bet ar izpildi gan.

2015_macitaji

Ko vēlamies paveikt?

Līga: Zinu, ka Dievs vēlas, lai kristieši nebūtu tikai svētdienas apmeklētāji, bet Kristus mācekļi vistiešākā bibliskā nozīmē. Protams, liela nozīme ir sociālām un cita veida programmām, ko veic draudze, (kas pārsvarā nozīmē ­ viens idejas ģenerators un nedaudz entuziastu), taču pavisam kas cits, kad darbojas viss Kristus organisms! Ja katrs cilvēks ir sakārtots, apmierināts Dievā un paklausīgs Svētajam Garam, tad Dieva nodomi, kas ir glābjoši, labi un pilnīgi mūsu sabiedrībai, notiks. Vadītājs jau var sēdēt pie rakstāmgalda un veidot garus vajadzību sarakstus, dalīt atbildības, plānot pasākumus, gatavot projektus. Taču tieši ar plānošanas darbu vislabāk tiek galā pats tas Kungs, kad Viņa bērni pieņem aicinājumu un dara to, ko Svētais Gars jau pirms pasaules radīšanas ir ielicis viņu sirdīs.

Kam jūs vēlētos pateikt paldies?

Paldies visiem, kas izvēlējušies būt uzticami Tam Kungam. Paldies mūsu vecākiem un bērniem. Paldies draugiem un kalpotājiem. Tiem, kas plecu pie pleca stāv kopā ar mums kā svētkos, tā īpaši grūtajās dienās, cīņās un izaicinājumos. Tiem, kas izlēmuši celties no jauna pēc uzbrukumiem un zaudējumiem. Lai Dievs jūs svētī bagātīgi. Vēl kādu laiku pastrādāsim un tad visi kopā svinēsim uzvaru mūžībā.

(Intervija tapusi 2008.gadā)