Kā neļaut nepacietībai nolaupīt pirmslaulības laika dāvanu
Viljama Beneta “Tikumu grāmatā” ir stāsts, kas saucas “Burvju pavediens”. Šajā franču pasakā mēs lasām par Pēteri, zēnu, kurš ir stiprs un spējīgs, taču diemžēl nepacietīgs. Vienmēr būdams neapmierināts ar savu pašreizējo stāvokli, Pēteris pavada laiku, sapņojot par nākotni.
Kādu dienu, klaiņojot pa mežu, Pēteris satiek neparastu, vecu sieviņu, kura dāvina viņam iespēju izlaist pelēkos, ikdienišķos dzīves mirkļus. Viņa iedod Pēterim sudraba bumbu, no kuras ārā nāk mazs, zeltains pavediens. “Tas ir tavs dzīves pavediens,” viņa paskaidro. “Ja to neaiztiksi, laiks ies normālā gaitā. Bet, ja vēlies, lai laiks paiet ātrāk, tev tikai nedaudz jāpavelk aiz pavediena, un stunda paskries kā sekunde. Bet es tevi brīdinu, ka izvilktu pavedienu vairs nevar dabūt atpakaļ.”
Burvju pavediens šķiet atbilde uz visām Pētera problēmām. Tieši to viņš vienmēr ir vēlējies. Viņš paņem bumbu un steidzas mājup.
Nākamajā dienā skolā Pēterim ir pirmā iespēja likt sudraba bumbu lietā. Stunda velkas lēnām, un skolotāja norāj Pēteri par to, ka viņš ir izklaidīgs. Puisis satausta sudraba bumbu un nedaudz pavelk pavedienu. Pēkšņi skolotāja bērnus atlaiž, un Pēteris var iet mājās. Viņš ir ārkārtīgi priecīgs! Cik viegla tagad būs viņa dzīve! No tā brīža Pēteris ik dienas nedaudz pavelk pavedienu.
Bet drīz vien Pēteris sāk izmantot burvju pavedienu, lai izsteigtos cauri lielākiem dzīves posmiem. Kāpēc zaudēt laiku, pavelkot pavedienu pa drusciņai, ja to var pavilkt vairāk un beigt skolu vienā rāvienā? Viņš tā arī izdara, un nu jau ir kļuvis par tirgotāja mācekli. Pēteris lieto to pašu metodi, lai pasteidzinātu saderināšanās laiku ar savu mīļoto. Viņam ir nepanesami gaidīt mēnešiem ilgi, lai apprecētos, tāpēc puisis izmanto zelta pavedienu, lai pasteidzinātu savu kāzu dienu.
Pēteris turpina tā darīt visu dzīvi. Kad atnāk grūti brīži, viņš no tiem izbēg ar burvju pavedienu. Kad naktī raud mazulis, kad viņš sastopas ar finansiālām grūtībām, kad vēlas, lai bērni uzsāktu paši savu karjeru, Pēteris pavelk burvju pavedienu un izvairās no tā brīža neērtībām.
Skumji, bet dzīves nobeigumā Pēteris saprot, cik tukša ir bijusi tāda eksistēšana. Ļaujot nepacietībai un neapmierinātībai valdīt pār viņu, Pēteris ir laupījis sev dzīves bagātākos brīžus un atmiņas. Gaidot vienīgi došanos uz kapu kalniņu, viņš dziļi nožēlo, ka vispār lietojis burvju pavedienu.
Šī stāsta ievadā autors vērīgi piebilst: “Pārāk bieži cilvēki grib to, ko viņi grib (jeb to, ko viņi domā, ka grib, kas parasti ir “laime” vienā vai otrā veidā) tieši tagad. Taču viņu nepacietības ironija ir tāda, ka vienīgi iemācoties gaidīt un esot gataviem pieņemt labo un slikto, mēs iegūstam to, kas ir patiesi vērtīgs.”
Vai nepacietība ir noteicēja mūsu draudzībā?
Es domāju, ka varam iegūt daudz vērtīga no šīs pasakas, pārbaudot attieksmes, kas virza draudzēšanos. Attiecinot V. Beneta vārdus uz šo grāmatu, mēs pārejam no abstraktas tēmas – mīlestība – uz daudz konkrētāku jēdzienu – laiks. Tas, kad mēs uzsākam romantiskas attiecības, ir nozīmīgākais faktors, nosakot, vai randiņi ir vai nav mums piemēroti. Mēs varam noteikt piemērotu brīdi draudzības uzsākšanai vienīgi tad, kad esam izpratuši Dieva nodomu par pirmslaulības laiku un uzticamies Viņa noliktajam attiecībās.
Klasisku iešanu uz randiņiem veicina nepacietība, un mēs varam atrast tiešu saistību starp daudzām draudzēšanās problēmām un nepareizu laiku. Mēs gribam, lai mūsu vēlmes tiktu piepildītas nekavējoties. Lai gan mums nav burvju pavediena, ar kura palīdzību steigties cauri dzīvei, mēs varam izveidot nepareizas attieksmes, kurām ir līdzīgs efekts. Taču Dievs vēlas, lai mēs novērtētu tās dāvanas, kas ir mūsu dzīves pašreizējā laika posmā. Viņš grib, lai mēs iemācītos pacietību un nepieciešamo uzticēšanos, lai sagaidītu Viņa perfekto laiku visās lietās, ieskaitot mūsu mīlestību.
Apskatīsim trīs vienkāršas patiesības, kas var palīdzēt izlabot nepareizo attieksmi pret īstā laika noteikšanu attiecībās.
1. Pareiza lieta nepareizā laikā ir nepareiza lieta.
Cilvēki nelabprāt pieņem domu par to, ka līdz kaut kā baudīšanai būs jāgaida. Mūsu kultūra (īpaši amerikāņu) māca, ka visu labo jācenšas iegūt nekavējoties. Tāpēc ēdienu gatavo mikroviļņu krāsnīs, vēstules sūta elektroniski un paciņas ar kurjerpastu. Viņi dara visu iespējamo, lai izbēgtu no laika ierobežojumiem, paātrinot savus dienas plānus, palielinot tempu un cenšoties visu pabeigt pirms laika. Tu noteikti zini, ko es ar to domāju. Kā tu reaģēji pēdējo reizi, kad vajadzēja stāvēt rindā? Vai tu pacietīgi gaidīji savu kārtu, vai arī nepacietīgi mīņājies, cenzdamies notiekošo pasteidzināt?
Mūsu mentalitāte, gribot visu uzreiz, stipri iespaido arī īstā laika izvēli romantisko attiecību veidošanai. Bērni iesaistās draudzībā un pat seksuālās attiecībās arvien agrāk. Kad jaunieši pāragri uzsāk šīs pieaugušo nodarbes, vairums vecāku praktiski nedara neko, lai viņus pamācītu. Galu galā, ko gan pieaugušie var teikt, ja paši dzīvo ar attieksmi “ņem visu tagad”?
Kālab esam tendēti uz tādu dzīvesveidu? Manuprāt, mēs gribam visu baudīt nekavējoties tāpēc, ka esam zaudējuši Bībeles attieksmi pret laiku (skat. Sal. Māc. 3:18). Tāpat kā atšķiras pavasaris un rudens, arī katram mūsu dzīves periodam ir cits uzsvars, mērķis un skaistums. Neviens dzīves posms nav labāks par otru, katram piemīt savi unikāli dārgumi. Mēs nevaram aizsteigties uz priekšu, lai baudītu cita dzīves posma bagātības, tāpat kā zemnieks nevar pasteidzināt pavasari. Katrs periods balstās uz iepriekšējā.
Dievam ir daudz brīnišķa, ko Viņš grib ļaut mums piedzīvot, taču Viņš piešķir šo pieredzi konkrētam mūsu dzīves posmam. Savā cilvēcībā mēs bieži kļūdāmies, izņemot ārā labo no atbilstošā perioda, lai baudītu to tad, kad mēs to gribam. Piemērs šim principam ir pirmslaulības sekss. Tas pats par sevi ir brīnišķīgs (tā apgalvo mani precētie draugi), bet, ja mēs ļaujamies tam ārpus Dieva plāna, mēs grēkojam. Tāpat kā auglis, kas norauts negatavs, vai zieds, kas noplūkts neatplaucis, centieni pasteidzināt Dieva laiku var sabojāt Viņa plāna skaistumu mūsu dzīvei.
Tikai tāpēc, ka kaut kas ir labs, nenozīmē, ka mums tas ir jāiegūst tieši tagad. Mums ir jāatceras, ka pareiza lieta nepareizā laikā ir nepareiza lieta.
2. Nepērc to, ko nevari atļauties.
Randiņu laiks daudzos gadījumos ir līdzvērtīgs tērpa pirkšanai, kad nav naudas; pat, ja tu atrodi “nevainojamu tērpu”, ko tas tev līdz?
Trešajā nodaļā trešā “jaunā attieksme” bija par to, cik svarīgi ir gaidīt Dieva laiku. Tur bija teikts: “Intimitāte ir atalgojums par saistību uzņemšanos – neuzsāc romantiskas attiecības, ja neesi gatavs laulībai.”
Mēs varētu pārfrāzēt šo apgalvojumu, sakot: “Maksa” par intimitāti ir atbildība. Ja nespēj uzņemties saistības, tad nemeklē sev dzīvesdraugu.”
Pirms abi ir gatavi uzņemties saistības, viņiem ir jābūt apmierinātiem ar parastu draudzību un jāgaida romantika un intimitāte. Vingrinoties pacietībā, viņu attiecības necietīs. Parastā draudzībā viņi var izkopt spējas saprast, rūpēties un dalīties ar citiem, var novērot citu cilvēku raksturu un sākt izprast, ko viņi nākotnē vēlēsies redzēt savā dzīvesdraugā. Lai gan no romantiskās draudzības varam gūt vērtīgas mācības, mums jārūpējas par to, lai šīs attiecības neievilktu mūs purvā. Laika izšķiešana, izmēģinot vienam otru kā draugu vai draudzeni, var patiesībā novērst abus no daudz svarīgākiem uzdevumiem, kas sagatavotu viņus par labiem dzīvesdraugiem.
Dievam ir nevainojams plāns tavai dzīvei. Visticamāk, ka tajā ir ietverta arī laulība, un, ja tā, tad kaut kur šajā pasaulē Dievam ir īstais cilvēks tev. Varbūt tu jau pazīsti viņu, varbūt nē. Ja tu iztērē savu laiku un enerģiju, cenšoties nomedīt šo cilvēku, vai (ja esi viņu jau atradis) cenšoties paturēt viņu, iekams varēsi precēties, tu īstenībā vari viņam izdarīt lāča pakalpojumu. Puisim vai meitenei, kuru tu kādu dienu apprecēsi, nevajag draugu vai draudzeni (pat, ja viņš vai viņa to gribētu). Viņam patiesībā ir vajadzīgs pietiekami nobriedis cilvēks, lai ar viņu varētu pavadīt laiku līdz laulībām, gatavojoties kļūt par dievbijīgu sievu vai vīru.
Izdarīsim saviem nākamajiem dzīvesbiedriem pakalpojumu un pārstāsim “staigāt pa veikaliem” pirms laika.
3. Pirmslaulību laiks ir Dieva dāvana.
Vairums no mums nepaliksim neprecējušies visu dzīvi. Tāpēc mums vajadzētu raudzīties uz laiku pirms laulībām kā uz Dieva dāvanu. Pamatprincipus pareizai attieksmei pret neprecētā stāvokli Dievs dod 1. vēstulē korintiešiem 7:32. Angliskais Bībeles tulkojums The Message skan šādi:
Es gribu, lai jūs dzīvotu, cik vien iespējams brīvi no sarežģījumiem. Kamēr esat neprecēti, jūs varat brīvi koncentrēties uz to, lai vienkārši patiktu savam Kungam. Laulība iesaista jūs visādās mājas dzīves nastās un pūlēs izpatikt savam dzīvesdraugam, līdz ar to daudzi citi pienākumi paņem jūsu uzmanību. To laiku un enerģiju, ko precētie iztērē rūpēm un gādībai vienam par otru, neprecētie var pavadīt, kļūstot par pilnīgiem un svētiem Dieva instrumentiem.
Pāvils to nesaka, lai noniecinātu laulību. Viņš vēlas, lai mēs raudzītos uz laiku pirms laulībām kā dāvanu. Dievs neizmanto mūsu neprecētā statusu, lai mūs sodītu. Viņš ir radījis šo posmu kā nesalīdzināmu iespēju izaugsmei un kalpošanai, pret ko mums nevajadzētu izturēties pašsaprotami vai ļaut tai paslīdēt garām.
Kāds cilvēks pareizi apgalvoja: “Izmanto laiku, kamēr vēl neesi precējies!” Uz mirkli apstājies un padomā, vai tu izturies pret Dieva dāvanu – būt neprecētam – kā Viņš to vēlas. Pajautā sev: “Vai es koncentrējos uz to, lai “vienkārši patiktu savam Kungam”? Vai es izmantoju šo laiku savā dzīvē, lai kļūtu par “pilnīgu un svētu” instrumentu Dievam? Vai arī es, staigājot uz randiņiem, steidzos par katru cenu izveidot romantiskas attiecības? Vai nav tā, ka es izniekoju Dieva dāvanu – būt neprecētam? Vai es nepārblīvēju savu dzīvi ar nevajadzīgiem sarežģījumiem un raizēm par randiņiem?”
Iešana uz randiņiem ne vien traucē mums sagatavoties laulībai, bet arī lielā mērā laupa mums pirmslaulību laika dāvanu. Randiņi var ievilkt mūs pseidoattiecību virknē, bet Dievs grib, lai mēs varētu pilnīgi brīvi un elastīgi kalpot Viņam. Neatkarīgi no tā, vai tev ir sešpadsmit vai divdesmit seši, laiks pirms laulībām ir dāvana. Tu vari izdarīt Dievam lāča pakalpojumu, izniekojot šīs dāvanas potenciālu īslaicīgām attiecībām.
Vai tu patiešām Viņam uzticies?
Lai gan vienkārši izklāstītas, taču šīs trīs patiesības sekmē radikālas dzīvesveida izmaiņas, kad sākam tās pielietot. Lai to varētu paveikt, mums ir nepieciešams gaidīt. Tieši tā – Dievs vienkārši prasa mums gaidīt. Kaut gan tev šī doma var nešķist pārdroša vai iespaidīga, tā prasa paklausību, savukārt mūsu paklausība iespaido Dievu.
Gaidot Dieva nolikto laiku, mums ir jāuzticas Viņa labestībai. Mēs kļūstam pacietīgi, uzticoties tam, ka Dievs mums liedz kaut ko labu šajā brīdī tikai tāpēc, ka Viņam ir kaut kas labāks mums nākotnē.
Es atklāti atzīšos – man bieži ir grūti uzticēties Dievam. Kad runa ir par mīlestību, man uzmācas smeldzošas bažas, ka Viņš grib, lai palieku neprecējies visu mūžu. Dažkārt es raizējos par to ja arī Viņš man ļaus precēties, Viņš mani savedīs kopā ar meiteni, kura man nepatiks.
Apzinos šo bažu muļķīgumu. Man jāatzīst, ka tām nav nekāda sakara ar mīlošo, gādīgo Debesu Tēvu, kuru esmu iepazinis. Kaut arī es zinu, ka Viņš ir labs Dievs, es bieži ļauju savai mazticībai ietekmēt manu attieksmi pret randiņiem.
Man uzmācas bailes, ka Dievs var mani aizmirst. Tā vietā, lai uzticētos Viņa perfektajam laikam, es bieži mēģinu pārņem grožus savās rokās. Es tveru no Dieva manu dzīves kalendāru un izmisīgi sāku atzīmēt tur savus plānus. “Dievs, es zinu, ka Tu esi visvarens un tā tālāk,” es saku, “tomēr man šķiet, ka Tu ignorē faktu, ka tā meitene ir mans liktenis. Ja es viņu tagad nedabūšu, mana nākotne paies man garām!” Beigās es nokaunējies atdodu Dievam sava laika, enerģijas un uzmanības plānošanu, sakot: “Protams, es uzticos Tev, Kungs, man vienkārši likās, ka Tev derētu nedaudz piepalīdzēt.”
Draudzēšanās un konfektes
Kāds raksts žurnālā “Times” uzbūra neizdzēšamu ainu manā prātā: mazs bērns sēž viens pats istabā un skatās uz konfekti. Šī savādā aina uzaust ikreiz, kad es cīnos par to, lai uzticētos Dievam, ka Viņš parūpēsies par manu nākotnes ģimeni.
Raksts nebija veltīts nedz randiņiem, nedz arī konfektēm. Tas bija kāds pētījums par bērniem. Pirmās atziņas skanēja šādi:
Izrādās, ka zinātnieks var redzēt nākotni, novērojot četrgadīgu bērnu apiešanos ar konfektēm. Pētnieks ieved mazos pa vienam parastā istabā, un sākas saudzīgā mocīšana. “Tu vari apēst šo konfekti uzreiz,” viņš saka, “bet, ja pagaidīsi, kamēr es pabeigšu uzdevumu un atnākšu atpakaļ, tu dabūsi divas konfektes.” Un tad viņš iziet.
Daži bērni paķer gardumu, līdzko pētnieks ir izgājis ārā. Daži pāris minūtes pagaida, tad tomēr neiztur. Bet citi ir apņēmušies gaidīt. Viņi novērš acis; noliec galvu; dzied pie sevis; cenšas spēlēties vai pat aizmieg. Kad pētnieks atgriežas, viņš iedod šiem bērniem sūri grūti nopelnītās balvas. Un tad zinātne gaida, kad viņi izaugs.
Kad šie bērni sasniedza vidusskolas vecumu, viņu vecāku un skolotāju aptauja atklāja, ka tie, kuriem četru gadu vecumā pietika spēka sagaidīt otro konfekti, parasti kļuva par drosmīgākiem, populārākiem, pārliecinātākiem un uzticamākiem pusaudžiem, kas labāk prot adaptēties. Bērni, kuri ātri padevās kārdinājumam, visbiežāk bija vientuļi, stūrgalvīgi un ātri kļuva neapmierināti. Viņi nespēja panest stresu un vairījās no grūtiem uzdevumiem.
Stāsta morāle ir vienkārša – rakstura veidošana mazās lietās, pacietīgi gaidot uz īsto brīdi, kad varēs kaut ko baudīt, vēlāk palīdz gūt panākumus lielākās lietās. Taču četrgadīgie, kas piedalījās pētījumā, to nezināja. Viņi pārvarēja vēlēšanos apēst konfekti, nevis cerot vidusskolā dabūt labākas atzīmes, bet gan tāpēc, ka viņiem bija ticība – viņi varēja iedomāties to brīdi, kad laipnais cilvēks baltajā virsvalkā atgriezīsies ar divām konfektēm. Viņi turpināja būt neatlaidīgi, jo uzticējās.
Šis notikums mani patiešām iedrošina. Dažreiz, gaidot Dieva laiku romantiskām attiecībām, es izeju cauri tādai pašai iekšējai cīņai, ko piedzīvoja šie bērni. Tāpat kā konfekte aicināja bērnu to apēst, tāpat arī romantiskas attiecības sauc mani vārdā. Un ticiet man, tas izskatās vilinoši.
Kāpēc es to negrābju uzreiz? Kāpēc arī tev to nevajadzētu darīt? Tāpēc, ka Dievs ir apsolījis kaut ko labāku. Dievs dod kaut ko labāku tagad, kad izmantojam pirmslaulību laika unikālās iespējas, un Viņš dos kaut ko labāku vēlāk, kad dosimies laulībā. Bet mums tam ir jātic. Tāpat kā tie mazie bērni, mēs tiekam atstāti vieni paši ar kaut ko, kas, iespējams, varētu mūs apmierināt uzreiz. Un mēs nespējam ieraudzīt, kā tiksim atalgoti, ja pacietīgi gaidīsim īsto brīdi kaut ko izbaudīt
Viss nonāk līdz pamatjautājumam – vai tu uzticies Dievam? Te nav vajadzīga visiem zināma svētdienas skolas atbilde. Vai tu patiešām Viņam uzticies? Vai tava dzīve apliecina to, ka tu Viņam uzticies? Vai tu tici, ka, palaižot garām kaut ko labu tagad, tāpēc ka nav īstais laiks, Dievs tev dos kaut ko labāku, kad būs pienācis īstais laiks?
Džimam un Elizabetei Eliotiem nācās sastapties ar šo grūto jautājumu arī savās kaislīgajās attiecībās. Lai gan viņi viens otru ļoti mīlēja, viņi nolika Dieva gribu augstāk par savām vēlmēm. Grāmatas “Kaislība un šķīstums” autore raksta:
Dievs prasa no mums, lai mēs uzticam plānošanu Viņam. Viņa plāns ir tik ļoti pārāks par mūsu iztēli, cik ozols ir pārāks par zīles fantāzijas lidojumiem. Zīle dara to, kā dēļ tā tika radīta, nenomokot savu Radītāju ar jautājumiem kad, kā un kāpēc. Dievs grib, lai mēs, inteliģentas būtnes, uzticētos Viņam, kaut arī mūsu vēlmes un griba dažreiz nonāk pretrunā ar Viņa atstāto Labo Piemēru. Mums tiek dota iespēja Viņam uzticēties, jo Viņš mums saka: “..Ja kas zaudēs sevi Manis dēļ, tas atradīs savu patieso būtību.”
“Kad mēs to atradīsim?” mēs jautājam. Atbilde ir: “Uzticies Man.”
“Kā mēs to atradīsim?” Atbilde atkal ir: “Uzticies Man.”
“Kāpēc man jāļauj sevi pazaudēt?” mēs uzstājam. Atbilde ir: “Raugies uz ozolzīli un uzticies Man.”
Dievs zina vislabāk
Daudzi cilvēki pārāk vēlu saprot, ka viņi apmierinājumu nerod mērķa sasniegšanā. Tas drīzāk ir prāta stāvoklis. Pāvils mums saka 1. vēstulē Timotejam 6:6: “Patiesi, lielu ieguldījumu dod dievbijība ar pieticību (apmierinātību – angļu tulk.).” Un Vēstulē filipiešiem 4:11 viņš raksta: “Es esmu iemācījies būt pieticīgs (apmierināts – angļu tulk.) ar to, kas man ir.” Kāds ir Pāvila noslēpums?
Pāvils to atklāj, sakot: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Fil. 4:13). Pāvils ticēja, ka Dievs dos viņam spēku izturēt jebkuru situāciju, ar ko viņš sastapsies. Tāpat arī mēs varam būt apmierināti, uzticoties Dieva spēkam un žēlastībai, ka tā mūs uzturēs visos apstākļos. Neprecējies vai precējies, mīlēts vai vientuļš – atslēga tavam apmierinājumam ir uzticēšanās Dievam. Tici vai nē, ja esam neapmierināti līdz laulībām, tad ļoti iespējams, ka nekļūsim apmierināti arī tad, kad būsim precējušies. Ja mēs ceram kļūt laimīgi, sasniedzot kādu konkrētu punktu nākotnē, mēs laimi tur neatradīsim. Mēs tikai turpināsim gaidīt. Ja ļausim nepacietībai pār mums valdīt, tad palaidīsim garām šī brīža dāvanu. Mēs sasniegsim ilgi gaidīto nākotnes punktu, bet konstatēsim, ka apmierinājuma tur nav.
Reiz man vēstuli atsūtīja kāda sieviete, kas bija neapmierināta ar to, ka cilvēki bieži raugās uz neprecētu, it kā gaidīdami, kad viņa beidzot satiks īsto vīrieti. Viņa rakstīja: “Nabaga neprecētā sieviete! Pasaule grib, lai viņa stātos ārlaulības sakaros. Draudze grib, lai viņa apprecētos! Kas ir noticis ar Pāvila aprakstītajām svētībām, kas pieder neprecētajiem? Pestīšanas Armijas dibinātājs Viljams Būts rakstīja: “Neiedves un neļauj citiem iedvest meiteņu sirdīs domu, ka laulība dzīvē ir galvenais. Ja jūs tā darīsiet, tad neesiet pārsteigti, ka viņas saderināsies ar pirmo tukšo, īsto muļķi, kuru sastaps”. Sievietēm (un vīriešiem) vajadzētu apprecēties, kad ir skaidri zināms, ka tā ir Dieva griba viņu dzīvēm, nevis tāpēc, ka viņi savādāk “nevar kalpot” vai lai izvairītos no sabiedrības spiediena.” Es varu vienīgi pievienot sirsnīgu “Āmen!” šiem izteikumiem.
Džons Fišers, jauns, neprecēts vīrietis, rakstīja: “Dievs mani ir aicinājis dzīvot tagad, nevis pēc četriem gadiem. Viņš grib, lai es pilnībā īstenoju savu potenciālu tieši tagad, lai esmu par to pateicīgs un visā pilnībā to izbaudu. Man ir tāda sajūta, ka cilvēks, kurš visu laiku ir dzinies pēc laulības, apprecējies atklās visu, kas ar to saistās, un tad vēlēsies, kaut atkal būtu neprecējies. Viņš sev jautās: “Kāpēc es neizmantoju laiku, lai kalpotu Tam Kungam tad, kad man nebija tik daudz citu pienākumu? Kāpēc es toreiz pilnībā neatdevu sevi Viņam?”
Tā vietā, lai muļķīgi sasteigtu ģimenes nodibināšanu, vēlāk ar nožēlu atskatoties uz pirmslaulību periodu, labāk apņemsimies visā pilnībā izmantot to. Tā ir dāvana. Līksmosimies par to un baudīsim tā iespējas šodien. Mācīsimies uzticēties Dievam, dzenoties pēc Viņa taisnības ar visu sirdi un atstājot plānošanu Viņam.
Šajā dzīvē mēs nesaprotam visu, ko Viņš dara. Bet mēs zinām, ka beigās Viņa nevainojamais laiks tiks atklāts. Meija Railija Smita savulaik uzrakstīja dzejoli “Kādreiz”, kas tik skaisti atklāj debesu perspektīvu, ko mēs visi reiz iegūsim:
Kad dzīves stundas būs galā,
No kā centāmies izbēgt,
Kas skumjas mums deva,
Ko nespējām saprast, –
Mums atklāsies patiesā gaismā.
Dievs vienmēr ir vedis uz labu,
Un, kas reiz pārmācība šķita,
Bija mīlestība vispatiesākā.
Sirds beidzot laimīga kļūs,
Taps atklāta Dieva griba
Kā lilija, balta un tīra
Ar lapām no tīrākā zelta.
Kad nogurušās kājas
Varēsim pūtināt,
Redzēsim skaidri –
Dievs zina vislabāk
Vai tu tici, ka Dievs zina vislabāk? Tad noliec savas dzīves kalendāru pie Viņa kājām un ļauj Viņam tikt galā ar tavu attiecību plānošanu. Uzticies Viņam, pat ja tas nozīmē neiet uz randiņu tad, kad citi tevi mudina to darīt. Redzot, ka esi gatavs uzņemties saistību atbildību, Dievs atklās tev īsto cilvēku īstajos apstākļos.
“Jo Es zinu, kādas Man domas par jums,” saka Tas Kungs, “miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to , ko jūs cerat.” (Jer. 29:11) Nodzīvosim šodienu Viņa valstībai un uzticēsim rītdienu Viņa gādībai. Mēs nevarētu uzticēt savu nākotni labākām rokām. Viss, kas mums jādara, ir jāuzticas Viņam.
Fragments no Džošua Herisa grāmatas “Ardievas randiņiem”
