2014_priekavests_15_0208

Fragmenti no Džona Bevīra 2003. gadā izdotās grāmatas “Sātana vilinājums”.

Aizvainojums ir visbiežāk sastopamā sevis aizsargāšanas forma, lai attaisnotu savu nepaklausību Dieva Vārdam arī attiecībās ar cilvēkiem draudzē. Atstājot sevī aizvainojumu, rodas sajūta, ka tā mēs sevi pasargājam. Taču aizvainojums neļauj saskatīt trūkumus pašam savā raksturā, jo visu laiku vainojam citus. Tāpēc neredzam savu uzvedību un izdarīto grēku. Ja cilvēks redz tikai citu trūkumus, viņš sagrauj Dieva centienus palīdzēt attīstīt viņa raksturu un pieaugt, pareizi pārvarot konfliktsituācijas.

Nesen kāda sieviete stāstīja par draudzeni, kura aizgāja no savas draudzes un sāka apmeklēt citu. Viņa uzaicināja jauno mācītāju uz pusdienām un sarunas laikā pastāstīja par problēmām, ko pieredzējusi iepriekšējā draudzē. Mācītājs viņu esot uzklausījis un pat centies mierināt. Tas nebija pareizi. No pieredzes zinu, ka sievietei bija jāpalīdz tikt skaidrībā ar viņas pašas aizvainojumu un nosodījumu. Iespējams, pat vajadzēja ieteikt viņai atgriezties savā draudzē, kamēr Dievs viņu atlaidīs no turienes ar mieru sirdī.

Kad tiešām Dievs mūs vada prom no kādas draudzes, mēs nejutīsim vajadzību attaisnot savu aiziešanu. Nebūsim pakļauti spiedienam tiesāt vai kritizēt problēmas, kas bija iepriekšējā draudzē. Tāpēc es droši zinu, ka nebūs ilgi jāgaida, kad šī sieviete atkal kritizēs un tiesās jauno mācītāju un viņa komandu, kā to darīja iepriekšējā draudzē.

Ir sena pamācība: Laikā, kad ieceļotāji devās uz Ziemeļamerikas rietumiem, pirms ieejas jaunajā pilsētā uz kāda pakalna tos gaidīja kāds gudrais. Tuvojoties pilsētai, pirmais, ko ceļotāji satika, bija šis cilvēks. Kad viņi tam jautāja, kādi cilvēki dzīvo jaunajā pilsētā, gudrais tiem atbildēja ar pretjautājumu: “Kādi cilvēki dzīvoja pilsētā no kuras jūs nākat?” Tad ieceļotāji stāstīja, ka pilsēta, no kuras tie nāk, ir drausmīga, un cilvēki tajā ir lieli tenkotāji, kas netaisni izrīkojas ar nevainīgajiem, un tā esot pārpilna zagļiem un meļiem. Tad gudrais atbildējis: “Šī pilsēta ir tieši tāda pati, kā tā, no kuras jūs nākat!” Un ceļotāji devās tālāk, priecājoties, ka gudrais tos paglābis no tām pašām bēdām, no kurām viņi bēga.

Tad ieradās nākamā ceļotāju grupa, kas uzdeva to pašu jautājumu: “Kādi cilvēki dzīvo šajā pilsētā?” Un gudrais atkal jautāja: “Kādi cilvēki dzīvoja pilsētā, no kuras jūs nākat?” Un cilvēki atbildēja: “Tā bija brīnišķīga pilsēta, tur bija fantastiski cilvēki! Mēs atstājām daudz mīļus draugus. Tajā pilsētā visi centāmies viens otram palīdzēt un rūpējāmies viens par otru. Ja kādam bija grūtības, visi gājām palīgā. Mums bija tik grūti aiziet no turienes, taču mēs jutām, ka kļūstot par pionieriem rietumos, mums jāsagatavo vieta nākamām paaudzēm.” Un gudrais atbildēja to pašu, ko iepriekšējai grupai: “Šī pilsēta ir tieši tāda, kā tā, no kuras nākat.” Un ieceļotāji priecājās: “Tad apmetīsimies šajā pilsētā!”

Tas, kā viņi redzēja iepriekšējās attiecības, noteica to, kādas tie veidos jaunās. Tas, kā tu aizgāji no draudzes, parādīs, kā tu ieiesi jaunajā draudzē. Ar kādu attieksmi tu šķīries, ar tādu tu uzsāksi jauno laulību. Ja aizejam no draudzes vai pārtraucam attiecības pilni aizvainojuma, tad citā draudzē vai attiecībās ieiesim ar tādām pašām sajūtām. Kad radīsies problēmas (tās noteikti būs), būs vieglāk apvainoties un saraut jaunās saites. Jo tagad tevi ietekmēs ne tikai rētas no jaunajām attiecībām, bet arī tās, ko guvi iepriekšējā pieredzē. Saskaņā ar statistiku 60­65% cilvēku pārtrauc nākamo laulību (Rokfordas institūts, ASV Ģimenes Centrs, Ilianoisas štats). Jo kā cilvēks aiziet no pirmās laulības, tā viņš ieiet nākamajā. Nepiedošana, kas tiek glabāta pret pirmo laulāto, kļūst par šķērsli jaunajās attiecībās. Vainojot citus, cilvēki neredz savu vainu, jo pret saviem trūkumiem viņi ir akli.

Mūsu kalpošanā pievienojās cilvēks, kurš pirms tam bija kalpojis citur, un kuram ar viņa vadītāju bija bijušas smagas konfliktsituācijas. Laiks gāja un es jutu, ka viņam jāpiedāvā kalpot mūsu komandā. Es ticēju, ka viņš atrodas uz piedošanas sliekšņa. Pazvanīju viņa bijušajam darba devējam un pastāstīju par savu nodomu. Viņš mani iedrošināja, ka tas esot labs lēmums un, ka šis cilvēks, strādājot pie mums, tiks pilnībā dziedināts.

Līdzko šis kalpotājs pievienojās mūsu komandai, ar nākamo dienu mums sākās problēmas. Es centos viņam palīdzēt, taču, šķiet, tikai tāpēc, lai dotu īslaicīgu atvieglojumu. Likās, ka viņš nespēj un negrib atstāt savu iepriekšējo attiecību stereotipu. Viņš pat sāka vainot mani, ka daru to pašu, ko iepriekšējais vadītājs. Biju noraizējies par viņu, jo viņa garīgā veselība bija svarīgāka par to, ko viņš darīja kā darbinieks. Tik ļoti vēlējos viņu redzēt veselu, ka pat pieļāvu izņēmumus, ko nekad iepriekš nebiju darījis neviena cita darbinieka labā.

Tomēr pagāja tikai divi mēneši un viņš iesniedza atlūgumu. Viņam bija sajūta, ka esot nokļuvis tādā pašā situācijā kā iepriekš. Aizejot, viņš sacīja: “Džon, es vairs nekad nestrādāšu kādā kristīgā kalpošanā”. Svētīju viņu un skatījos, kā viņš aiziet. Bija tik skumji, ka cilvēks ar tik spēcīgu aicinājumu visu pameta savas sirds problēmu dēļ.

Es ļoti pārdzīvoju par viņa aiziešanu un lūdzu Dievam: “Kāpēc tā notika? Kāpēc viņš tik ātri aizgāja, lai gan mēs sapratām, ka šī bija viņa īstā vieta?” Pēc dažām nedēļām Dievs man atbildēja caur kādu mācītāju: “Ja cilvēks ir izlēmis nerisināt situācijas, bet no tām atkal un atkal izvairīties, Dievs viņam ļaus to darīt, lai gan Viņa griba bija izvest to visam cauri, lai viņš kļūtu par uzvarētāju.” Par piemēru viņš minēja Eliju, kurš aizbēga no Izebeles (1.Ķēn.19). Dievs gribēja, lai Elijs stājas pretī draudiem, taču tā vietā viņš bēga un ļāvās tādam izmisumam, ka lūdza pēc nāves. Elijs negribēja stāties pretim grūtībām, jo bija sācis iet sevis žēlošanas ceļu. Un Dievs viņam ļāva bēgt, kaut tā nebija Viņa griba. Dievs viņa vietā aicināja citus cilvēkus un viņi izdarīja to, kas bija paredzēts šim pravietim. Šis mācītājs man teica: “Ja cilvēks ir cieši izlēmis neiet cauri grūtībām, lai kaut ko iemācītos, Dievs no tām atbrīvos, kaut tā nav Viņa griba”.

Šo domu labi ilustrē 4. Mozus grāmatas 22. nodaļa, kad Bileāms par lielu atlīdzību grib nolādēt Izraēlu. Viņš jautā Dievam atļauju to darīt, un Dievs skaidri pasaka, ka to nevēlas. Taču, kad moābiešu ķēniņi atgriežas ar vēl lielāku naudu un dāvanām, viņš atkal iet pie Dieva un, lai gan šķiet, ka ir muļķīgi prasīt vēlreiz, jo Dievs taču nemainīs savu gribu tāpēc vien, ka Bileāms par to saņems lielāku naudu, Dievs atļauj viņam iet. Vai tiešām Dievs bija izmainījis savu lēmumu? Noteikti nē. Bileāms tik ļoti gribēja iet, ka viņš saņēma kāroto atļauju, taču, vai tāpēc Bileāms nepiedzīvoja Dieva dusmas?

Ir muļķīgi prasīt un gaidīt, lai Dievs runā par jautājumiem, kur skaidri zinām Viņa gribu. Kāpēc tad brīnāmies, ka beigās mēs tomēr varam izdarīt to, ko paši tik neatlaidīgi gribējām, lai arī tas nesaskan ar Dieva gribu un nav mūsu pašu interesēs?

Bieži vien Dievs vēlas mūs izvest cauri attiecību problēmām un aizvainojumiem, bet mēs izvēlamies bēgt no tā, kas mūs darītu stiprākus. Taču nevēlēšanās tikt galā ar savu aizvainojumu, sevis attaisnošanu un citu vainošana – mūs neatbrīvo no problēmas. Mēs jūtamies atviegloti, bet problēmas sakne paliek neskarta.

Mana pieredze ar šo kalpotāju, kuru pieņēmu darbā, zinot, ka viņam bija problēmas ar iepriekšējo vadību, bija kā mācību stunda ­ nav iespējams izveidot veselīgas attiecības ar cilvēku, kurš iepriekšējās attiecības ir sarāvis, atstājot sevī rūgtumu un aizvainojumu. Lai gan jauneklis nemitīgi atkārtoja, ka ir piedevis, tā nebija patiesība.

Mīlestība aizmirst visus aizvainojumus. Ja tiešām esam uzvarējuši aizvainojumu, tad mēs meklēsim iespēju izlīgt. Meklēsim iespēju atjaunot attiecības. Kāds gudrs draugs vēlāk man teica: “Ir sens sakāmvārds: “Applaucējies ar pienu, turpmāk pūtīs arī uz ūdeni”. Cik gan daudz cilvēku baidās no vēsa ūdens, kas varētu remdēt viņu slāpes, tikai tāpēc, ka viņi kaut kad ir applaucējušies ar pienu un nespēj to piedot!”

Jēzus vēlas mūs dziedināt. Taču bieži mēs neļaujam Viņam to darīt grūtību dēļ, kas mūs sagaida šajā ceļā. Tas ir pazemības un sevis aizliegšanas ceļš, kas ved pie dziedināšanas un garīga brieduma. Mums jāizlemj cita cilvēka labklājību turēt augstāk par savējo, pat tad, ja tas mums nestu daudz bēdu. Lepnie nav spējīgi iet šo ceļu. Šo ceļu staigā tikai tie, kas vēlas mieru, tajā pašā laikā, riskējot tikt atstumtiem.

Tas ir pārbaudījums, kas māca būt pazemīgam. Tas ir ceļš uz dzīvību.