Braiens Samners ir pasaulē atzīts skeitbordists, kurš pārstāvējis vienus no lielākajiem zīmoliem – Birdhouse, Airwalk, Adio, Independent, TSA, Volcom, Analog, Rocket Wheels, Fender guitars, Truth Saul Armor u.c. Šodien Braiens ir mācītājs un aktīvs evanģēlists. Braeina paziņām tas škiet neticami, jo agrāk viņš cilvēkus ienīda un pats bija pilns dusmu un egoisma. Kā viss mainījās?
Savā dzīvē esmu iemīlējies vairākas reizes, bet viena no manām stiprākajām mīlestībām bija – mīlestība pret skeitbordu. Skeitbords bija daļa no manis. Skolas biedri mēdza jautāt, ja man būtu jāizvēlas viena lieta ko paturēt, bet otra jānomet no klints un izvēle būtu starp draudzeni un dēli, ko es izvēlētos? Parasti tad atbildēju, ka manai draudzenei būtu jāiemācās lidot.
Jau bērnībā es regulāri iekļuvu kautiņos, patiesībā, man nebija ne jausmas, kas ir dzīve. Uzaugu tolaik Anglijas ne īpaši labvēlīgajā pilsētā Liverpūlē, kur mācījos izdzīvot, lai neiekultos nepatikšanās. Vecāki mūs īpaši neaudzināja. Viņi mums no mazām dienām skandināja, ka esam jau lieli cilvēki, kuriem pašiem ir galva uz pleciem.
Man patika slavenā Liverpūles futbola kluba fanu himna: “You will never walk alone” (Tu nekad nestaigāsi viens), bet pusaudžu gados es bieži jutos, ka esmu viens un nesaprasts. Ka es nedzīvoju, bet eksistēju. Tādēļ skeitbords manai dzīvei iedeva kādu jēgu, un es gribēju būt labākais tajā. Tas izdevās – jau pēc pāris gadiem es braucu par lielākajiem skeitborda zīmoliem.
Reiz devāmies uz sacensībām Kalifornijas štatā. Iemīlējos šajā vietā – gludās asfalta malas, policisti, kuriem nerūpēja, ka es braucu pa tām, laipnie cilvēki ar savādo akcentu un zīmols, kam strādāju, man sniedza lielu apmierinājumu.
Domāju – vai tas ir tas, kā dēļ man ir vērts būt? Vai tas ir manas dzīves mērķis? Vai tā jūtas cilvēks, kurš izdzīvo savu sapni? Jāsaka, ka tolaik mans dzīvesstils bija – neskaitāmas stundas uz dēļa, ballītes, turnejas, alkohols utt. Un manā dzīvē sākās haoss. Haoss, kas nedeva apmierinājumu un mudināja meklēt ko vairāk.
Ja skeitbordā es iemīlējos 13 gadu vecumā, tad meitenē, kas vēlāk kļuva par manu sievu, 19 gados. Bijām iemīlējušies jau 4 mēnešus, un es domāju, kāpēc lai mēs neiekāptu auto un nedotos uz Las Vegasu, lai salaulātos pirmajā kapellā, kas būs pa ceļam? Tas likās tik romantiski. Un tieši tā mēs arī izdarījām.
Dzīve bija tik skaista. Nobraucām 6 stundas līdz Vegasai, un, ieraugot pirmo kapellu, devāmies salaulāties. Mūs gan nesalaulāja pārģērbies Elviss, bet vīrs, kurš runāja par Korintiešos aprakstīto mīlestību. Mēs smaidījām un piekritām visam viņa teiktajam, jo bijām iemīlējušies. Taču, vai mēs zinājām, kas ir mīlestība?
Sieva palika stāvokī, hormoni mainījās. Viņas centrā vairs nebiju es, manas sajūtas un vēlmes. Un man atkal zuda pamats zem kājām. Mēs strīdējāmies, teicām viens otram muļķīgas lietas, kas ievainoja mūsu attiecības. Kad piedzima mazulis, viņas hormoni norima, taču, tā vietā, lai atkal jūsmotu par mani, viņa vēlējās uzmanību, gādību un rūpes par sevi. Mēs turpinājām teikt viens otram sāpīgus pārmetumus, ievainojot dvēseles, līdz pienāca brīdis, kad sāku apšaubīt, vai tiešām draudzības sākumā biju iemīlējies. Mums nebija nekādas savstarpējās saiknes, un abi bijām greizsirdīgi. Tad es izteicu vārdos domu, ka laikam mana sieva nemaz nav tā īstā.
Pusotru gadu kopš ģimenē bija ienācis dēļiņš, mēs plēsāmies katru dienu, līdz abi nonācām pie secinājuma – mums jāšķiras. Es situ dūrēm sienu, izdauzīju logus, spļāvu un teicu neprātīgi sāpinošus vārdus sievietei, kuru mīlēju. Mēs izšķīrāmies un es kļuvu par ļoti, ļoti dusmīgu un ļaunu cilvēku. Bet mani nepārtaukti urdīja jautājums, kā tas iespējams, ka esmu nelaimīgs, ja man ir viss, par ko pusaugu gados tikai sapņoju savos pārdrošākajos sapņos? Kāpēc es esmu nelaimīgs? Bankā ir nauda, garāžā mašīnas, pieder vairāki īpašumi, profesionāli viss notiek, bet, vai esmu apmierināts – NĒ! Es nejūtu gandarījumu.
Biju dzīvojis dzīvi kā mācējis, darot lietas, par kurām zināju, ka tās dod prieku, bet tas nenostrādāja. Bieži devos izklaidēties, bet cilvēki līda manās darīšanās, un tas mani noveda līdz kautiņiem. Kādu reizi šī iemesla dēļ nonācu nepatikšanās ar policiju. Man viss bija vienalga. Sāku domāt pašnāvnieciskas domas. Man piesprieda sabiedrisko darbu. Kad man iedeva nelielu brošūru, lai izvēlos vietu, kur strādāt, lasīju garo sarakstu līdz nonācu pie uzraksta “Kristīgais lietoto preču veikals”. Biju izbrīnīts – kristīgs lietoto preču veikals? Mani domīgu darīja vārds KRISTĪGS. Kaut ko, kaut kad iztālēm biju dzirdējis, bet tikai ar negatīvu pieskaņu. Ka kristieši ir traki cilvēki, kas lūdz Dievu, kuru nav redzējuši, un tos vada kā aitiņas, bet par to vēl prasa no tiem naudu. Izlēmu doties uz turieni. Būs vismaz interesanti.
Ierodoties veikalā, izdzirdēju pielūgšanas mūziku. Neveikli bakstot grāmatu plauktu, kamēr runāju ar veikala vadītāju, manās rokās nonāca grāmata “Kristus lieta.” Nolēmu to izlasīt. Pateicu Dievam: “Lai kas arī Tu nebūtu, es gribu pierādīt, ka Tu neesi īsts.”
Pavadot darba stundas kristīgajā veikalā, uzzināju, ka varu tikt pie ekstra punktiem, ja trešdienas vakaru dievkalpojumos apmeklētājiem ceptu frī kartupeļus un palīdzētu vēl dažādos darbiņos. Pieņēmu šo iespēju, tāpēc, nu katru trešdienu es dzirdēju kancelē runāto vārdu. Man tik ļoti gribējās, lai šis Jēzus izgāžas, ka arī pats sāku lasīt Bībeli. Bet to darot, es sāku saprast, ka šis Bībeles Dievs vēlas attiecības ar mani.
Gabaliņu pa gabaliņam es sāku saņemt atbildes uz saviem sāpīgajiem jautājumiem, līdz apjautu, ka kamēr es centos pierādīt, ka Jēzus nav reāls, Viņš sarunājās ar mani. Nu, man sāka gribēties Viņu patiešām iepazīt! Uzzināt, vai tiešām Jēzus ir reāls? Vai tiešām Viņš ir dzīvs? Vai tiešām Viņš var izmainīt manu dzīvi? Vai Viņš var dot prieku?
Lasot Vārdu, es sāku saprast, cik ļoti pasaule izmainījās, kad uz tās dzīvoja vīrs vārdā Jēzus. Es sāku ieraudzīt, ka Jēzum ir plāns manai dzīvei un, ka Viņš vēlas, lai es mainos un, esmu dziedināts un atpakaļ ar savu ģimeni. Šim procesam notiekot manī, es nonācu līdz punktam, kad teicu: “Dievs, es nekad neesmu tevi saticis. Un es nesekošu kaut kam neīstam. Bet es ļoti, ļoti gribu Tevi piedzīvot.” Es raudāju un nožēloju savus grēkus, egoismu un paštaisnību.” Un tovakar, raudot, es piedzīvoju vistrakāko un neaptveramāko lietu savā dzīvē. Es sajutu Dieva klātbūtni savā istabā. Sajūta bija tāda, it kā visu dzīvi būtu sēdējis tumšā istabā, un tad pēkšņi kāds tajā iedegtu gaismu.
Es nekad nebiju tā raudājis. Raudāju, jo nespēju noticēt, ka tas viss notiek pa īstam. Ka Viņš ir pa īstam… Kā tik daudzi cilvēki to nezina? Ka Jēzus ir pa īstam! Ka Viņš ir reāls. Kā mana ģimene, mani draugi varēja par to neko nezināt? Man tas noteikti ir viņiem jāpastāsta. Likās, mana mēle deg, cik ļoti man gribējās to visiem stāstīt.
Tajā vakarā Jēzus Kristus ienāca manā dzīvē un to izmainīja. Viņš mani darīja pilnīgi jaunu. Šodien es esmu atjaunojis laulību ar savu mīļo sieviņu un mums ir trīs skaisti bērni.
Dzīve ir pilnībā mainījusies – tā vairs nav par mani! Es vairs neesmu dusmīgais, egoistiskais nelaimīgais Braiens. Man rūp citi cilvēki, es mīlu cilvēkus. Es viņiem stāstu par Jēzu, jo Vinš man atklāja Sevi, piedeva manus grēkus un izmainīja manu dzīvi. Viņš iedeva man patiesu prieku, prieku, kuru neviens nevar atņemt, prieku, kas ir dārgāks par jebkuru materiālu vērtību.
Tagad Jēzus ir pirmais manā dzīvē. Viņa mīlestība, piedošana,Viņa izlietās asinis ir pārākas par visu.
