PV_2015_150

Tiem, kuri mīlestību laulībā uzskata par ko vieglu, trauslu un pasakainu – kā dāvanu, kas iekrīt klēpī, un no kuras var tikai smelt, smelt un to baudīt – būs jāpiedzīvo vilšanās. Ātri vien nāksies atzīt, ka mīlestība nav tikai tauriņi vēderā, bet laimīga laulība, tāpat kā jebkuras veselīgas attiecības, ir smags darbs, un tikai tad tā sniegs pasakainus augļus.

Tie, kuri laulību uzskata par ko līdzīgu ieskrienamai vietai, kur var ātri apmierināt savas vajadzības un atpūsties, piedzīvojot grūtības – padodas un bēg. Mēs sargājam to, kas mums svarīgs un cīnāmies par to, kas mums dārgs.

Cik dārga ir tava laulība? Cik vērts ir dzīvesdraugs, ar kuru slēdzi derību Dieva priekšā? Ja laulību salīdzina ar dārzu, tad katram laulātajam pārim būtu nepieciešams vismaz pāris gadus padzīvot laukos, lai saprastu, ko nozīmē kopt un sargāt savu dārzu – to uzrakt, apsēt, laistīt, mēslot, ravēt. Ko nozīmē pārdzīvot salnas – sedzot un sargājot augus, un tad priecāties par pumpuriem, un vērot, kā uzplaukst ziedi un nobriest augļi. Sargāt no iznīcinošām slimībām, kaitēkļiem un tikai tad – baudīt augļus – sava dārza ražas īpašo garšu, smaržu un krāsu.

Jā, veikali ir pilni tomātiem, gurķiem, dillēm un plūmēm, bet paša sētais un audzētais savā dārzā vienmēr būs nesalīdzināmi pārāks par to. Tāpat nesalīdzināmi pārāka ir laulība, kuru Dievs tev dod. Taču arī šim brīnumainajam dārzam uzbrūk kaitēkļi un to apdraud salnas un slimības. Tādēļ sargāsim un kopsim savas ģimenes! Vērtēsim savu laulību un cienīsim cilvēkus, kurus Dievs mums devis. Jo, ja mēs to nekopsim un nesargāsim, kādi gan būs tās augļi?

Pavasaris nav ražas laiks. Mīli pavasari, baudi vasaru, un tu priecāsies par rudens vērtīgo ražu.

MĪLESTĪBAS KOMPONENTI

Nereti gadās, ka laulātais vai bērns, kas it kā dzīvo ģimenē, tomēr jūtas vientuļš un nesaprasts. Attiecībās veidojas spriedze, problēmas milzt un bieži vien tas beidzas ar šķiršanos vai pilnīgu atsvešināšanos, lai gan – viņi mīlēja viens otru. Kāpēc? Kāpēc tik daudz pieaugušo, atceroties bērnību, ar skumjām saka: “Laikam jau vecāki mani mīlēja, bet es to nejutu.”

Banāli, bet mēs nemākam mīlēt. Nemākam vareno mīlestību ikdienā padarīt praktisku. Šo prasmi nemāca augstskolā – tā ir sirds izglītība. Mīlēt pa īstam, praktiski un konsekventi ir jāmācās! Mācīsimies mīlēt! Mācīsimies mīlestību, kas liekas tik gaisīga un netverama, atpazīt un lietot ikdienā savās attiecībās.

Minēšu tikai dažas mīlestības praktiskās šķautnes:

Mīlēt nozīmē izrādīt MAIGUMU. Nevis vārgumu vai gļēvumu, kā bieži saprot vīrieši. Izrādīt maigumu var atļauties tikai stipri un drosmīgi cilvēki ar veselīgu pašapziņu.

Kā attiecībās var izpaust maigumu? Sirsnīgi skatoties, maigi pieskaroties un mīļi runājot. Un to darīt nepārtraukti, arī tad, kad neesam apmierināti. Tad tavs laulātais draugs vai bērns, kurš to saņems – jutīsies drošs, mīlēts un svarīgs.

Mīlēt nozīmē būt LAIPNAM. Tiem, kas to nesaprot, pārfrāzēšu – “Mīlēt nozīmē nekad neatļauties pret savu tuvāko tādu attieksmi, balss toni, acu skatu vai vārdus, kādu tu neatļautos izpaust savam prasīgākajam vadītājam, no kura atkarīga vien tava alga un darba vieta.”

Mums jāmācās būt nemainīgi laipniem tieši pret saviem mīļajiem – arī tad, kad esam noguruši vai dusmīgi. Bet parasti tieši mājās atļaujamies būt vēsi, asi un vienaldzīgi. Tas nav Dieva raksturs.

Ja no bērnības esi pieradis dusmoties, kliegt un runāt asā, pavēlošā tonī, tad zini – šāda rīcība sāpina tavus tuviniekus un iznīcina tuvību un atklātību jūsu starpā. Tavi mīļie tad jutīsies atraidīti.

Mīlēt nozīmē PATIKT. Tu teiksi: “Kas gan ir patika? Tā ir tik netverama.” Bet tieši patikai mīlestībā ir ļoti svarīga nozīme. Vai vari iedomāties, cik grūti ir mīlēt cilvēku, kurš tev nepatīk? Patiesībā, pat Dievu mēs mīlam tādēļ, ka Viņš mums patīk. Mums patīk Viņa Vārds, Viņa žēlastība un rīcība mūsu labā. Mums patīk Viņa raksturs un sajūtas, kādas atnes Viņa tuvums. Mums patīk Viņa piedošana un tas, ka mēs jūtam, ka arī mēs Viņam patīkam, vai ne? 🙂

Kad patiku aizstāj nepatika – mīlestība zūd. Ko tad darīt? Nespied sevi mīlēt, bet meklē otrā ko tādu, kas tev viņā patīk – un tu satiksi mīlestību. 🙂

Gimene_08

Šodien daudzi laulātie bez vārdiem cenšas pievērst otra uzmanību, lai saņemtu atbildi uz jautājumu – “Vai es tev vēl patīku?”, ar to domājot – vai tu mani mīli? Bet viņi paliek bez atbildes. Kā varam atbildēt? Kā izpaust savu mīlestību? Piedomā, lai tas, kā tu skaties, kā pieskaries, kādā tonī runā un ko tu saki, paustu ar un bez vārdiem – “Tu man tiešām patīc!”. Man patīk, kā tu izskaties, man patīk tavs tuvums, tava balss, tas, ko tu dari un kā risini problēmas, kā palīdzi ikdienā un mīli Dievu… Pacenties, lai, ieraugot savus mīļos, tavs vaigs, acis, balss un pretī atplestās rokas vienmēr liecina: “Tu man patīc! Un tava klātbūtne man rada prieku!” Un tu atkal būsi atzinies mīlestībā. 🙂

Mīlēt nozīmē RŪPĒTIES par otru. Laulībās bieži dzird: “Tev jau vienalga”, “Tev nerūp…”. “Viņiem vienalga, kas ar mani notiek…,” – tā par vecākiem, kuri bērnu dēļ ir gatavi atdot savas dzīvības, saka viņu mīluļi. Un vecāki nesaprot: Kā tu vari tā teikt, es taču tevis dēļ…” un seko uzskaitījums – gatavoju, pelnu, pērku, tīru, mazgāju. Tā ir taisnība, kuru bieži pieņemam kā pašsaprotamu, tomēr, kādēļ mums tuvie cilvēki jūtas nesaprasti?

Mēs esam ļoti atšķirīgi un mums katram ir garīgas, dvēseliskas un fiziskas vajadzības, kas, atkarībā no situācijas, ir dažādas. Taču parasti mēs domājam, ka zinām, kas otram vajadzīgs, un savu mīlestību izrādām savā, sev ierastajā veidā, pat nenojaušot, kas patiesībā notiek ar dārgo cilvēku, nemanot viņa izmisīgos signālus pēc atbalsta un palīdzības.

Kas var palīdzēt? Lūgšana un saruna. Lūgšanā Svētais Gars palīdz otru izjust, saprast, mīlēt. Viņš atklāj otra sirdi, viņa patiesās vajadzības un parāda, ko varam darīt otra labā. Patiesa saruna, kad interesējamies par otra sajūtām un vēlmēm, par to, kas viņu uztrauc vai sāpina – savieno un padziļina intimitāti abu starpā. Tad dzīvesdraugs vai bērns tā vietā, lai domātu: “Es viņam nerūpu. Neesmu svarīgs. Viņai vienalga…”, saņem apstiprinājumu: “Viņš ir norūpējies par mani. Viņš mani mīl.”

Dāvids Fergusons teicis: “Pirmos 15 laulības gadus es fokusējos uz sievas kļūdām un tikai tad uz viņas vajadzībām. Pēdējos 15 gadus esmu fokusējies uz savām kļūdām un sievas vajadzībām… un mūsu laulība ir mainījusies.”

Mīlestība ir DEVĪGA. Nedomā tikai par naudu. Devība piemīt lieliem cilvēkiem. Un tev ir ļoti daudz, ko dot…, kas it kā nemaksā NEKO, bet ir daudz vērtīgāk par naudu.

Tu vari dot saviem mīļajiem – SEVI. Savu uzmanību, palīdzību, ieinteresētību, atbalstu, labus, iedrošinājuma vārdus. Tu vari dāvināt viņiem savu – LAIKU. Parādi, ka esi ievērojis, kā otrs izskatās, kā jūtas, ko paveicis. Uzdāvini sajūtu: “Tu man patīc!” Raksti mīļvēstules, uzskaiti labās īpašības un izdomā dažādus veidus, kā BŪT KOPĀ. Kaut ko darīt kopā, kas patiktu tavam draugam, bērniem. Tā tu viņiem atklāsi , ka tev interesē tas, kā otrs jūtas, ka tev patīk tas, kas patīk otram, un tev ir laiks kaut ko darīt tādēļ, ka vēlies būt kopā. Un tu atkal būsi ierakstījis savu tuvinieku dvēselēs – es tevi mīlu!

Tā arī ir tā lielā un netveramā, skaistā, jūtu un sajūsmas pārpilnā, tomēr tik banāli praktiskā, nesavtīgi sevis dodošā – Mīlestība.

“Dievs MĪLĒJA (rūpējās), tāpēc ATDEVA …” (Jāņa 3:16)

Mīlēt nozīmē ATZĪT savas kļūdas un PIEDOT otra pārkāpumus. Bez piedošanas attiecības nepastāv. Mīlēt nozīmē – piedot un pārstāt vainot, pārmest un atcerēties. To darot, tu atkal apstiprināsi sev tuvajiem cilvēkiem, ka mīli viņus.

Mīlēt nozīmē DRAUDZĪBA mūža garumā. Patiesa draudzība ir bezgala skaista un spēcīga. Tas ir īpaši, ja laulātie var teikt: „Mēs esam draugi!” Tāpat, ja vecāki var būt par draugiem saviem pieaugušajiem bērniem.

Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” (Jāņā 15:13)  (Cits tulk. “Neviens nemīl stiprāk par to, kurš savu dzīvību atdod par draugiem.”)

Draugu starpā valda vienlīdzība, uzticība un cieņa. Lietas, kuras nevar pieprasīt ar varu. Mīlestība nepieprasa, viņa lūdz, jo nevēlas otru pazemot. Ja attiecībās otrs pakļaujas nevis mīlestības, bet baiļu un vainas sajūtas dēļ – mīlestība atvadās. Tā nav draudzība, ja izvēles brīvība pieder tikai vienam. Ja tikai vienam ir savs viedoklis, bet, kad otrs iebilst, saņem pamācības, kritiku un aizrādījumus. Draudzība būs stipra tikai divu līdzvērtīgu partneru attiecībās, kuru starpā valda atklātība, uzticība un cieņa. Šajās attiecībās nebaidās teikt patiesību viens otram, abi neizliekas un neslēpjas, bet mācās paļauties uz otru, jo zina, ka pat redzot otra vājumu, bailes vai trūkumus – draugs netiesās, nepazemos un nepametīs, bet atbalstīs un nepārstās mīlēt.

Nu lūk, esam ieskatījušies savos “mīlestības maciņos”, un sakiet vēl, ka kādam no mums būtu tiesības teikt: “Es to nevaru.. man nav”. “Jo no Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību.” (Jāņa 1:16)

Jautājums ir – vai mēs gribam? Vai esam gatavi kaut ko darīt, lai mācītos un lietotu to, kas mums jau ir iedots? Cik tad maksā – mīļš smaids, labs vārds, sirsnīga saruna, mīļa attieksme, patiesas rūpes, pastāvīga piedošana un dziļa draudzība? Kopsim un sargāsim savu dārzu!

Līga Gleške